Lasīšanas laiks: 3 min
No 15.marta Latvijas kinoteātros un arī Valmierā skatāma latviešu spēlfilma „1906”, kas noslēdz Nacionālā Kino centra programmu „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”.
Trešdien, 20.martā, pēc seansa kinoteātrī „Gaisma” notika tikšanās ar filmas radošo komandu: režisoru, producentu un scenārija autoru Gati Šmitu, tērpu mākslinieci Keitu un galvenās sieviešu lomas atveidotāju Inesi Pudžu.
Kā atzina Gatis Šmits, par 1905.gada notikumiem mūsdienās liecina tikai pieminekļi daudzās Latvijas pilsētās, bet vēsturiski šis laika posms pētīts ļoti maz. Cilvēkiem priekšstats par šo periodu vairāk veidojies padomju ideoloģijas ietekmē. Pats režisors gan šai vēstures lappusei pievērsies jau 2009.gadā, kad Nacionālajā teātrī režisors veidoja iestudējumu “1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”.
Arī Valmieras skatītājiem Gata pirmais jautājums bija, vai mūsu pilsētā ir piemineklis 1905.gada cīnītājiem. Valmierā ir 11 komjauniešu kalniņš un piemineklis Kauguru nemierniekiem, bet par 1905.gadu redzamu vēstures liecību nav.
Kā atzina režisors, filmā grūti nodalīt, kuri ir labie, kuri – sliktie. Plīv sarkanie karogi, skan patosa pilnas runas, dzirdama gan latviešu, gan krievu un vācu valoda, bet filmas galvenā līnija tomēr vērsta uz cilvēka iekšējo būtību, emocijām un rīcību.
Slepenas operācijas plānošana, uzbrukums rūpnīcas kasei, konspiratīvi dzīvokļi un bordeļi, segvārdi (Pelēkais, Džentlmenis, Barons, Orators u.c.), pārgalvība, nejaušība, nodevība, nāve – tajā dominē vīriešu tēli, un filma nosaukta par krimināldrāmu, tomēr tajā liela loma ir arī romantikai. Sievišķīga, skaista un cēla ir dzejnieces Violetas lomas atveidotāja Inese Pudža, kurai veidojas romantiskas attiecības ar Pelēko (Liepājas teātra aktieri Mārtiņu Kalitu) un kura arī pakāpeniski iesaistās bīstamā cīņā.
Inese Pudža atzinās, ka viņas kino pieredze nav liela, viņai nepatīk staigāt pa kastingiem, jo tajos jūtas neadekvāti, streso, taču Gatim viņa pilnībā uzticējusies, jo viņš mācējis atslēgt aktierus no spriedzes, nav izrādījis savas varas pozīciju, tāpēc Inese novēl, lai Latvijas kino pasaulē ir vairāk tādu režisoru kā Gatis.
Tērpu māksliniece Keita uzskata, ka šī filma ir viņas lielākais un iespaidīgākais pārbaudījums sev. Filmā ir apmēram 800 masu skatu dalībnieku, tāpēc apšūti tikai galveno lomu tēlotāji, bet masu skatiem cilvēki pieteikušies brīvprātīgi, nesot līdzi arī atbilstošus apģērbus un apavus. Tas bijis kā labs komandas darbs ģimenes ateljē, jo četrās stundās apģērbti 50 cilvēki.
Filmas darbība notiek Rīgā, taču galvaspilsētā bijis grūti atrast filmas vēsturiskajiem notikumiem atbilstošu vidi, traucējusi padomju laika arhitektūra un mūsdienu renovētie nami, tāpēc filmēšana notikusi Durbē, Tukumā, bet galvenokārt Baseina ielā Liepājā.
Gatis Šmits uzskata, ka latviešu filmu kļūst vairāk, bet tas varbūt ir arī simtgades māns, jo par turpmākajiem nodomiem viņš klusē.
Tikšanās noslēgumā filmas veidotāji labprāt uzkavējās, lai sniegtu autogrāfus un atbildētu uz individuāliem jautājumiem, bet skatītāji dāvanā saņēma afišu un savdabīgas sērkociņu kastītes ar filmas reklāmu.
