Lasīšanas laiks: 5 min
Kāpēc sākumskolas vecuma bērniem virtuālā pasaule ir tik svarīga? Kāpēc bērns ne dienas nevar iztikt bez mobilā telefona? Šos un citus jautājumus skaidro klīniskais psihologs un “Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm” mācību programmas “Kā būt vecākam 21.gadsimtā?” autors Edmunds Vanags.
21.gadsimtā dzimušie bērni vairs nenodala reālo un digitālo pasauli kā divas atsevišķas, bet gan uztver tās kā vienotu kopumu, kas viena otru papildina. Līdz ar to vecākiem ir pastiprināti jāskaidro atšķirību starp šīm vidēm, taču nav pareizi liegt bērnam izmantot digitālās pasaules sniegtās iespējas.
Šodien vairs nav aktuāls jautājums, vai bērnam būtu jālieto internetu un viedierīces, bet gan, kā viņam tos būtu jālieto. Bērniem un pusaudžiem virtuālā pasaule ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņi aug kopā ar to, pavada šajā vidē daudz laika, un nespēj savu dzīvi iztēloties bez interneta. Bērniem globālajā tīmeklī vajadzīga izklaide, socializācija, informācijas apmaiņa un personīgā telpa. Viņiem internets ir svarīga vide, kur sazināties ar draugiem, spēlēties un pļāpāt. Daudziem skolas vecuma bērniem ir kāds virtuālais draugs, ar ko viņi bieži komunicē, taču nekad dzīvē nav satikuši.
Bērni – vecāku spogulis
Sociālai attīstībai bērnam šodien ir nepieciešama kā digitālā, tā fiziskā pasaule, tomēr vecākiem jārūpējas, lai kāda no tām netiek pārmēru iegrožota, vai arī kādā ir atļauts viss. Pat ja vecāki paši ikdienā tehnoloģijas izmanto minimāli, vai gluži pretēji – ir aizrautīgi interneta lietotāji – par veselīgu līdzsvaru nevajadzētu aizmirst ne dienas. Ja pašiem trūkst zināšanu par šo audzināšanas pusi, vienmēr var vērsties pēc palīdzības pie tuvējās mācību iestādes vai novada sociālā pedagoga.
Tā kā digitālā pasaule nereti ir stimuliem bagātāka, tajā pavadīto laiku jāierobežo, jo bērns pat nenojauš, ka viņam varētu veidoties atkarība. Interneta atkarības pazīmes nereti nespēj atpazīt pat pieaugušais, bērns ne tik. Ļoti iedarbīgs ir vecāku rādītais piemērs. Statistika vēsta, ka ģimenēs, kur vecāki pie viedierīcēm pavada vidēji 11 stundas dienā, bērni to dara 4,3 stundas, savukārt “vieglo lietotāju”, kuri ekrānā veras mazāk par divām stundām, bērni jaunās tehnoloģijas lieto pusotru stundu dienā.
Virtuālā pasaule jāiepazīst vecāku uzraudzībā
Tomēr jaunā realitāte ienes papildinājumus bērnu audzināšanā. Ja līdz šim cilvēki savas prasmes apguva un pilnveidoja tikai fiziskajā pasaulē, uz savas ādas iepazīstot fizikas likumus, tad jaunāko paaudzi datorspēlēs iegūtās iemaņas īstajā pasaulē var pievilt. Un otrādi – fiziskā pasaulē pieņemti socializācijas noteikumi var izrādīties grūtāk ievērojami digitālajā pasaulē, kur attiecību un emociju “satiksme” var būt daudzkārt intensīvāka. Šajā ziņā visneaizsargātākā ir 6-11 gadus vecu bērnu grupa, jo šajā vecumā bērni nespēj līdz galam saprast digitālo mediju ietekmi.
Tieši tādēļ abas pasaules jāiepazīst vecāku uzraudzībā. Latvijā pat likums nosaka, ka bērni līdz noteiktam vecumam mājās un publiskā telpā drīkst atrasties tikai pieaugušo vai vecāku personu uzraudzībā. To jāievēro arī digitālajā pasaulē, palīdzot bērnam apgūt, kā droši uzvesties šajā vidē. Ja uz ielas mācām atpazīt luksofora signālus, nezīmēt uz māju sienām un pieklājīgi sarunāties ar līdzcilvēkiem, tad arī jāstāsta par digitālās pasaules likumiem un draudiem – ka par katru internetā ierakstīto vārdu jāatbild, ka īsziņas, e-pasta vēstules un komentārus pēc nosūtīšanas vairs nevar atsaukt, ka nepazīstamiem cilvēkiem nedrīkst dot savus personas datus. Jāņem vērā arī to, ka digitālā pasaule var intensīvi pastiprināt bērna emocijas uz tur notiekošo, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc pieaugušajiem jābūt blakus.
Pie ekrāna, bet kopā
Internetā informācijas apmaiņa ir ātra un dinamiska. Visu ieraudzīto bērnam var būt grūti aptvert un izvērtēt, turklāt viņš pret savu gribu var ieraudzīt nepatīkamas lietas. Nevainīga multfilma “YouTube” kanālā var būt tikai pāris klikšķu attālumā no vardarbības ainas, tādēļ vecākiem jābūt klāt, jāpalīdz izvēlēties saturu un jāizskaidro redzēto. Tas ir līdzīgi kā ar TV. Mēs taču nedodam mazam bērnam tālvadības pulti un neļaujam «skriet» pāri visiem kanāliem, zinot, ka kādā no tiem var būt mazajiem nepatīkams saturs.
Pie ekrāna kopā pavadītais laiks var palīdzēt stiprināt ģimenes attiecības. Taču svarīgi, lai bērns un kāds no vecākiem patiešām atrastos pie viena ekrāna, nevis katrs darbotos savā ierīcē, un ik pa laikam ieskatītos, ko tad tas mazais sastrādājis. Sākumskolas vecumā bērni labprāt dalās ar vecākiem savās domās. Pajautājiet bērnam, ko viņiem patīk darīt internetā, un piedāvājiet paveikt to kopā. Vai arī ierosiniet kopīgi uzspēlēt kādu attīstošo spēli vai pamācīties izglītojošā lietotnē. Tā ievirzīsiet viņa intereses uz jaunu zināšanu apgūšanu un pieradināsiet laiku izmantot lietderīgi.
Palīdzēs tradīcijas un noteikumi
Lai mazinātu pie ekrāna pavadīto laiku, ģimenes ikdienā vajadzīgi notikumi, kas bērnu aizrauj un sagādā prieku. Kopīgas fiziskas aktivitātes, rotaļas, pārgājieni un piedzīvojumu spēles bērniem parāda, ka fiziskā pasaule spēj piedāvāt līdzvērtīgi aizraujošas nodarbes.
Noderēs arī vienkāršu ģimenes tradīciju iekopšana. Piemēram, nosakot vienu dienu nedēļā, kad mājās vispār netiek lietots dators, telefoni un televizors, vai ēdienreižu laikā izslēdzot un noliekot malā viedierīces. Tās var papildināt ar ģimenes locekļu noslēgtu «līgumu» jeb digitālās pasaules izmantošanas noteikumiem, ko vēlams ievērot ne vien bērniem, bet arī mammai un tētim.
Darbošanās ar īstām mantām īpaši svarīga ir pašiem mazākajiem, jo līdz 30 mēnešu vecumam bērns no TV un datora nespēj gūt īstu labumu, un, piemēram, valodu labāk iemācīties mijiedarbībā ar īstiem cilvēkiem. Tomēr no mācību procesa nevajag izslēgt arī izglītojošas mobilās lietotnes un e-grāmatas, jo tās var noteiktos gadījumos atvieglot burtu mācīšanos un veicināt agrīnu lasītprasmi.
