Lasīšanas laiks: 6 min
Jūlija sākumā par profesionālu un pašaizliedzīgu darbu tika godināti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbinieki. Apbalvojumu par ieguldījumu saņēma arī NMPD Vidzemes reģionālā centra ārsta palīdze – dispečere Gaida Zariņa.
“Gribu strādāt ātrajā palīdzībā!”
Gaida ir gaujieniete. Par valmierieti viņa kļuva 1984.gadā, kad apprecējās un pārcēlās uz Valmieru. Pēc Gaujienas vidusskolas absolvēšanas, Gaida nolēma mācīties Rīgas 1.Medicīnas koledžā jeb tālaika Rīgas 1.medicīnas skolā, lai apgūtu ārsta palīga (feldšera) profesiju. 1984.gadā Valmierā viņa sāka strādā šajā profesijā, un turpina tajā darboties arī šobrīd. Kā pati Gaida teic, medicīnas jomā nostrādāti jau 32 pieredzes un dažādu notikumu pārpilni gadi.
Vaicāta, kādēļ izvēlējusies šādu profesiju, Gaida atbild, ka tā savā veidā bijusi nejaušība. “Brāļa sieva bija absolvējusi Medicīnas skolu, un viņa pamudināja, lai arī dodos turp mācīties.
Stājoties skolā, es biju pilnīgi pārliecināta, ka vēlos strādāt ātrajā palīdzībā un doties uz izsaukumiem. Gribēju darbu, kas būtu dinamisks un bez rutīnas. Nevarētu strādāt pie konveijera.”
Kad Gaida bija maza, viņa, līdzīgi kā daudzi citi tā laika bērni, vēlējās kļūt par skolotāju. “Mājā, kurā dzīvojām, visi kaimiņu bērni bija jaunāki par mani, tādēļ mani laukos dēvēja par “bērnu mammu”, jo man viņus nācās pieskatīt. Līdz ar to, šī doma – būt par skolotāju, likās pašsaprotama. Diemžēl par pedagogu es nekļuvu, jo man neveicās sacerējumu rakstīšanā,” stāsta Gaida.
Jāiemācās atslēgt emocijas
Gaidai ir divi bērni – meita šobrīd dzīvo un strādā Londonā, un dēls – Holandē. “Viņiem nav bijusi interese saistīt savu karjeru ar medicīnas nozari, tajā darbojamies tikai mēs ar mammu. Viņa strādāja slimnīcā par sanitāri. Runājoties ar bērniem, viņi atzina, ka, redzot manu darba grafiku un pienākumus, sapratuši – tas nav viņu aicinājums,” norāda feldšere.
Kā zināms, ārstu un feldšeru ikdiena ir saspringta, tādēļ jebkurš nevar strādāt šajās profesijās. Gaida teic, ka ir jābūt ārkārtīgi augstai atbildības sajūtai, kā arī jāspēj pielāgoties jebkurai situācijai.
“Viena lieta ir tas, kam tu gatavojies, dodoties uz izsaukumu, bet tas, kas tevi tur, galā sagaida, ir pavisam kaut kas cits. Ir jābūt stipriem nerviem, jāspēj iekšēji savākties, lai varētu veikt savus pienākumus.
Ar laiku, protams, kļūst vieglāk. Agrāk strādājām tā, ka uz izsaukumiem braucu viena, kopā ar šoferi, kurš bija mana labā roka un lielākais palīgs. Tikai salīdzinoši nesen pievienojās klāt vēl viena persona. Pirms tam, lielākajiem pārdzīvojumiem un bīstamām situācijām, nācās iet cauri vienai, izņemot nopietnākus gadījumus, kad līdzi brauca arī ārsts.”
“Līdzjūtība jau tā īsti nekad nepazūd,” atzīst Gaida. “Tomēr, kad strādājam, emocijām ir jābūt noliktām malā, tām var ļauties pēc tam. Glābšanas brīdī domāšanai jābūt sakārtotai, skaidrai, lai zinātu, kas kurā brīdī jādara. Kad kolēģi atbrauc no izsaukuma, uzreiz redzams, ja ir bijis kas nopietns.”
Kā stāsta Gaida, ārstiem un feldšeriem ļoti bieži nākas pildīt arī psihologa funkciju. “Ja cīnāmies par cilvēka dzīvību, tajā brīdī svarīgs ir tas, ko mēs ar kolēģiem darām. Savukārt, ja cietušais ir pie samaņas, nākas ar viņu runāt – mierināt, paskaidrot, kas noticis utt. Nereti uz mums tiek “izgāztas” visas negācijas, dusmas un ikdienas problēmas, kuras vienkārši nākas uzklausīt.
Nemitīgi jāpapildina zināšanas
Glābjot cilvēku, NMPD darbinieki vadās pēc iepriekš noteikties algoritmiem, kas atvieglo rīkošanos dažādās situācijās, piemēram, reanimējot cietušo.
“Mūsu profesijā mācīšanās notiek nepārtraukti. Sāk ražot jaunas zāles, mainās algoritmi konkrētām situācijām, kā arī nav iespējams paredzēt, ko sagaidīt no cietušā – mums ir jābūt gataviem ikvienai situācijai.”
Lai pārbaudītu mediķu prasmes, NMPD Vidzemes reģionālajā centrā katru gadu notiek tā saucamās ieskaites, kuras brauc vērtēt speciālisti no Rīgas. Gaida ir tā, kura palīdz mediķiem sagatavoties šīm ieskaitēm. “Ja citiem gads sākas 1.janvārī, tad pie mums tas notiek pēc ieskaitēm – februārī,” piebilst Gaida.
Cilvēks – pirmajā vietā
Feldšere teic, ka tādu reižu, kad nācies riskēt ar savu dzīvību, lai kādam palīdzētu, ir bijis ļoti daudz.
“Tikai pēc tam iedomājos – ārprāts, ko es izdarīju! Taču tajā mirklī, kad tu redzi, kas noticis ar cilvēku, viss pārējais vienkārši aizmirstas.
Īpaši svarīgi tas ir, piemēram, autoavārijās. Nenotiek vienmēr tā, ka policija un ugunsdzēsēji ierodas notikumā vietā pirmie. Gadās, ka mēs esam pirmie, un tad nu cenšamies darīt, ko spējam, gaidot, kad atbrauks glābēji un izvilks cietušo no auto.”
Apkārtējie gan ne vienmēr saprotot to, ka mēdz gadīties arī tādas situācijas, kad pat mediķi nevar palīdzēt cietušajiem, jo to darīt būtu pārāk bīstami. “Mēs diemžēl neesam supervaroņi, kas var iet cauri un pāri visam,” norāda mediķe.
Prom uz mežu, klausīties putnu dziesmas
Stāstot par savu brīvo laiku, Gaida min, ka vasarā viņai vislabāk patīk rušināties piemājas dārziņā, kā arī doties peldēt uz baseinu un vismaz reizi mēnesī apmeklēt teātri vai aiziet uz kādu koncertu, lai atslēgtos no ikdienas rūpēm. “Tāpat katru dienu eju kopā ar suni pastaigāties pa mežu. Bet lielāko prieku man sagādā viesošanās pie bērniem ārzemēs.”
Cilvēkiem jāiemācās sniegt pirmo palīdzību
Gaida jau vairāk nekā 20 gadus vada pirmās palīdzības apmācības. “Kad vēl NMPD nebija, tika meklēti speciālisti, kas varētu apmācīt cilvēkus, un mēs kopā ar kolēģi pieteicāmies. Ieguvām sertifikātu, un līdz šim brīdim pasniedzam pirmās palīdzības nodarbības visur, kur cilvēki vēlas to apgūt – autoskolās, iestādēs (bērnudārzos, skolās, augstskolās, tostarp Vidzemes Augstskolā), uzņēmumos utt. Bērni ļoti aizrautīgi klausās, un ir ieinteresēti šajās nodarbībās. Man rodas tāda sajūta, ka viņiem ne no kā nav bail.
“Skolās pirmās palīdzības apmācību vajadzētu ieviest kā obligātu,” norāda Gaida. “Jāsaprot, ka dažkārt ātrā palīdzība nevar tūlīt būt klāt notikuma vietā, un bieži vien pirmās minūtes pēc nelaimes ir pašas svarīgākās, tādēļ cilvēkiem ir jāiemācās, kā sniegt pirmo palīdzību. Daudzi cilvēki baidās to darīt, taču jāņem vērā, ka nereti tieši klātesošo pareiza rīcība var būt izšķiroša.”
Stāstot par to, vai cilvēki ir ieinteresēti apgūt šīs prasmes, feldšere atklāj, ka vidusskolās, ģimnāzijās un augstskolās pret to ir pilnīgi citādāka attieksme nekā, piemēram, autoskolās, kur, šķiet, ka, nereti apmācības tiek izietas tikai dokumenta dēļ, nevis, lai kaut ko iemācītos.
Lieliska komanda
Gaida teic, ka mediķu darbu mūsdienās sarežģī tas, ka cilvēki ir kļuvuši agresīvāki. “Visbiežāk tas notiek dažādu narkotisko vielu iespaidā. Šādos gadījumos mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, lai paši negūtu traumas.”
Ļoti svarīga loma NMPD darbā esot komandai, kura, pēc Gaidas domām, Valmierā ir ļoti laba. Viens otru pazīstot, un zinot, ko katrs spēj, tādēļ, ne velti pirms sešiem gadiem tika saņemts apbalvojums par veiksmīgu reanimāciju.
