Lasīšanas laiks: 3 min
Jau 40 gadus mazās četru pakāpienu trepītes palīdz peldēt gribētājiem nokļūt Valmieras baseina gaišzilajos ūdeņos. Kādam tas ir agra rīta rituāls, citam atslodze pēc darba, vēl kādam pirmie soļi pretī medaļām. “Valmieras Ziņām” baseinu pirms jaunās rudens sezonas izrādīja un par jubilāru pastāstīja Valmieras Bērnu sporta skolas peldbaseina saimnieks Kārlis Dārznieks.
Kārlis baseinā sāka strādāt mēnesi pēc tā atklāšanas – 1975.gada decembrī. Bijis dežurants un tehnoloģiju pārvaldnieks.
“Darbojos Valmieras stikla šķiedrā, padevās darbs ar ventiļiem un šķidrumiem, ātri apguvu arī ūdens un dezinfekcijas vielu attiecību samērošanas prasmi. Tā bija ļoti svarīga, īpaši pirmsākumos, kad tehniskās iespējas nebija plašas.”
Baseina parametri ir tādi, lai varētu izmantot 3 metru tramplīnu: tam ir 4.5 metru padziļinājums, seklais gals – 1.20 metri, garums – 25 metri, četri celiņi.
“No ūdensvada ieplūstošais aukstais ūdens filtrēts un uzsildīts. Pievienots hlors, dezinfekcijas līdzekļi. Proporcijas nepārtraukti pārbaudītas. Lai piepildītu 600 kubikmetru baseinu, nepieciešamas divas ar pusi diennaktis. Procesu paildzina apstāklis, ka ūdens tiek sildīts līdz 29, 30 grādu temperatūrai. Tas tiek veikts ar siltummaini.”
Recirkulācija notiek nepārtraukti, t.i., norit ūdens apmaiņa, filtrēšana, dezinfekcija, 600 kubiem ūdens nemitīgi plūstot caur filtriem un smiltīm. Pilnībā nomainīts, iztukšojot baseinu un piepildot no jauna, ūdens tiek trīsreiz gadā.
“Baseinā ir moderna dezinficēšanas sistēma, arī ūdens Valmierā ir labs. Tam jābūt tādā kvalitātē, ka var droši dzert, tikai tāds ir iepildāms baseinā. Dezinfekcijai izmantots nātrija hipohlorīts, kas dzēsts ar sālsskābi. Zilo krāsu dod smiltis, caur kurām tiek laists vara vitriols.”
Kārlis stāsta, ka baseinā pēc ūdens izlaišanas nav izdevies atrast kādu rotaslietu, jo parasti apmeklētāji tās uz baseinu neņem vai arī kāds no peldētājiem uzreiz aiznirst tai pakaļ.
“Protams, ja, piemēram, gredzens noslīd dziļajā galā, tad ne visi var līdz tam ienirt un to arī nevajag darīt. Ir peldētāji, kuri to var, tie tad arī izpalīdz. Ka kaut kas spīd uz baseina flīzēm, var redzēt pat cauri četrus metrus dziļam ūdenim. Peldētājiem nācies nirt pēc gredzeniem, auskariem, tāpat arī bojātām flīzes šķembām, jo nomainīt to var tikai, kad ūdens ir izlaists.”
Augustā, gatavojoties sezonai, veikti uzlabošanas darbi, arī smiltis, ar kurām attīra ūdeni, tiek mainītas.
“Tagad ir daudz vieglāk. Sistēma darbojas automātiski, uzstādīta vajadzīgā ūdens un dezinfekcijas līdzekļu proporcijas dozēšana. Sūkņi iešpricē sistēmā ūdeni, vadības panelis skaisti mirgo, kad viss darbojas. Pirmsākumos bija grūti noteikt hlora daudzumu, jo tas izgaist. Piemēram, ja maiss, kurā to atveda, bija caurs, tad hlora daudzums jau bija mainījies. Arī iemaisīšana ūdenī bija grūts darbs, no kā visi centās izvairīties, jo, ja proporcija nebija laba, tas negatīvi ietekmēja arī ūdens kvalitāti.”
Kārlis norāda, ka, lai gan baseinā ir modernas iekārtas un tas atbilst visām kvalitātes prasībām, būve ir jau morāli novecojusi, kā arī neatbilst starptautiskajiem peldēšanas sacensību standartiem, kur noteikts, ka nepieciešami astoņi celiņi. Valmierai ir vajadzīgs jauns peldbaseins, bet līdzšinējā teritorijā sportiskās aktivitātes turpināsies.
Kārlis izmēģinājis, kā ir būt vienīgajam peldētājam baseinā, lai gan šis sporta veids nav tuvākais, brīvais laiks lielākoties pavadīts medībās.
Nav daudz cilvēku, kuri staigājuši pa peldbaseina gultni, pārsvarā tie ir darbinieki, kuri sakopj baseinu un veic uzlabojumus pirms jaunās sezonas. Arī “Valmieras Ziņām” ļauts iemūžināt baseinu bez ūdens.
Par to, kā, atklājot peldbaseinu 1975.gadā, Valmierā sākās plānota peldēšanas sporta ēra un kādi bija pirmie “soļi” peldbaseinā pirms 40 gadiem, lasāms intervijā ar Ilzi Butinu, treneri, bijušo Valmieras Bērnu sporta skolas direktori, kluba “Aqua” pirmo prezidenti.
Liels PALDIES Aleksandram un Irinai Butiniem,kuri pamaaciija-kaa pareizi vajag “sliikt”!!!!! – Vinju priek’saa- ‘juura par ‘sauru un upe par seklu…. !!!!(hug)