Lasīšanas laiks: 4 min
Tā saka Marta Kwiatkowska un Antonina Mihaylovna, brīvprātīgās attiecīgi no Polijas un Ukrainas. Kāds bija pirmais iespaids par latviešiem, kāpēc meitenes brīvprātīgo pienākumus izvēlējās veikt ārpus savas valsts robežām un ko dos gūtā pieredze, portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar Martu un Antoninu.
Meitenes Valmierā “Erasmus+” programmas “Eiropas Brīvprātīgais darbs” ietvaros ir kopš pērnā gada septembra vidus un būs šeit līdz augustam. Viņas darbojas biedrības “Kristīgais žēlsirdības centrs” Dienas centrā, kur laiks pavadīts kopā ar bērniem, organizējot aktivitātes, spēlējot spēles, arī nedaudz palīdzot bērniem apgūt angļu valodu. Tā kā mazie draugi centrā ierodas ap plkst. 14.00, Marta un Antonina izdomājušas arī rīta cēlienu izmantot lietderīgi. Tas aizrit kopā ar Valmieras bibliotēkas saimi, mācot interesentiem angļu valodu.
“Brīvprātīgais darbs dod iespēju sevi pārbaudīt, tā ir jauna pieredze. Esmu satikusi tik daudz brīnišķīgu cilvēku. Ja padomāju, ka arī citās valstīs ir tāda paša mērķa vadīti jaunieši, ir ļoti laba sajūta piederēt šai kustībai,”
stāsta Marta. “Un vēl mūsu pašu angļu valodas zināšanu pilnveidošana,” papildina Antonina. “Mēs jokojam, ka ir trīs veidu angļu valodas – britu, amerikāņu un Erasmus, kas ir angļu valodas sajaukums ar brīvprātīgo dzimtajām valodām. Mēs arī esam par to pārliecinājušās. Atbraucis ciemos, to uzreiz pamanīja mans draugs,” smejas Marta. Turklāt meitenes cītīgi apgūst arī latviešu valodu, ko arī pierāda, ik pa laikam izsakot kādu frāzi latviski.
“Mēs latviski zinām dažus pamatvārdus, bet, var teikt, ka saprotam vairāk, nekā spējam vēl pašas izteikties. Tā ir lieliska sajūta, ka tagad arī es esmu starp tiem cilvēkiem, kas zina latviešu valodu, vismaz dažus vārdus tajā. Man ļoti patīk mācīties valodas, tas liekas īpaši – iepazīt arī tādu valodu, kurā runā salīdzinoši maz cilvēku uz šīs pasaules,”
stāsta Marta.
Jautātas par pirmajiem iespaidiem par Latviju un tās iedzīvotājiem, meitenes atzīst, ka, lai gan Latvija nav ļoti tālu no viņu mājām, tomēr atšķirības ir pamanāmas.
“Latvijas iedzīvotāji man liekas pazīstami. Tomēr, lai gan poļi arī nav paši atvērtākie cilvēki, Latvijā ielās ļoti maz smaida, spontāni, bez iemesla kādam uzsmaidīt šeit nav ierasts. Otrs, kas mums sākumā bija neliels pārsteigums – jūsu humora izjūta. No sākuma bija grūti saprast, vai tas ir joks vai nē, jo jūs izmantojat daudz sarkasma, turklāt ne tikai saskarsmē ar tuviem cilvēkiem. Bet tagad mēs zinām, ka tāda ir jūsu humora izjūta,”
stāsta Marta. Antonina uzsver:
“Katrā valstī cilvēki ir dažādi. Mēs šeit esam kā mājās. Iepazīstot cilvēkus tuvāk, jūtam, ka mums ļoti daudz palīdz, ir pretimnākoši. Man ļoti patīk Latvijas iedzīvotāji, nejūtamies svešas šeit. Arī Ziemassvētkus jauki nosvinējām. Turklāt rudens jums ir ļoti skaists. Tas bija neticami! Liekas, ka kokiem ir citu formu lapas, salīdzinot ar to, kā ir manās mājās, cita krāsu gamma. Ļoti skaisti!”
Arī Marta piekrīt, norādot: “Man ļoti patīk Valmiera un Latvijas daba kopumā. Patīk, ka ir daudz mežu, ka ir saglabāta daba, ka tā ir tuvu.”
Meitenes domājušas, ka laiks šeit būs krietni aukstāks. “Kad teicu draugiem un ģimenei, kur braukšu, mani brīdināja, ka tur būs ļoti auksts. Bet ir līdzīgi Polijas klimatam. Atšķirīgais ir tas, ka, tā kā Latvija ir salīdzinoši līdzena, var just jūras gaisa klātbūtni, tāpēc ir nedaudz aukstāks,” atzīst Marta. Savukārt ēdiens Latvijā esot sātīgāks: “Jūs ēdat daudz vairāk gaļas un piena produktu, savukārt Polijā ir plašāks svaigu dārzeņu un augļu piedāvājums, varbūt tāpēc, ka Polija ir tuvāk valstīm, kas tos eksportē. Tas man nedaudz pietrūkst, bet ēdieni ir garšīgi, esmu jau pieradusi.”
Brīvprātīgo darbu meitenes izvēlējušās veikt citā valstī, jo uzskata to par labu pieredzi – iziet no savas komforta zonas, iepazīt jaunus cilvēkus un kultūru. Tas paplašina prātu un ir ļoti interesanti, aizrautīgi stāsta Marta un Antonina. Turklāt šī pieredze palīdzēs atrast arī savu sapņu profesiju.
“Esmu sākumskolas pedagogs, mācu pirmsskolas vecuma bērniem angļu valodu. Skolotāja esmu jau četrus gadus. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, bet tāpat arī vienmēr esmu vēlējusies būt brīvprātīgā. Tā kā esmu tuvu 30 gadu slieksnim, bija arī pēdējais laiks pieteikties šai programmā, kas orientēta uz jauniešu brīvprātīgo darbu,” skaidro Marta. Arī Antonina ir skolotāja, māca bērniem angļu un vācu valodas, bet savu sapņu profesiju vēl meklē. Tā kā iznācis kāda projekta ietvaros padarboties kā brīvprātīgajai, radusies vēlme to turpināt.
“Esam šeit, lai atrastu savu sapņu profesiju. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, bet nezinu, vai to gribētu darīt visu laiku. Mūsdienās ir iespēja apmeklēt kursus, uzzināt par dažādām profesijām. Darot daudz, iespējams atklāt arī daudz jaunu lietu, kas padodas,”
atzīst Marta.
