Lasīšanas laiks: 5 min
Neilgi pirms 2017. gada noslēdzošās „Valmieras HK/BSS/ViA” spēles, ko valmierieši aizvadīs izbraukumā, uz sarunu tika aicināts šī brīža rezultatīvākais komandas uzbrucējs Augusts Veidenbaums, kurš pēdējās trīs sezonas tika aizvadījis Ziemeļamerikā un kopš oktobra pārstāv Valmieras klubu.
– Pieredze hokejā Tev ir diezgan liela.. Cik gadus Tu jau esi šajā sporta veidā un vai atceries, kā uzsāki hokejista gaitas?
– Hokejā esmu 18 gadus, kopš trīsarpus gadu vecuma. Tēvs spēlēja hokeju, ne nopietnā līmenī, bet spēlēja, un viņam ļoti patika. Līdz ar to pienāca reize, kad viņš aizveda arī mani uz halli. Pašam man hokejs ļoti iepatikās, un tā tas palēnām aizgāja.
– Vai nācās saskarties ar brīžiem, kad trūka motivācijas turpināt, un šķita, ka ir apnicis un to nevajag?
– Bērnībā – nekad, arī augot īsti tā nav gadījies. Varbūt kādreiz pēc smagiem zaudējumiem.. Bet arī nē. Vienmēr ir paticis spēlēt, vienmēr hokejs ir bijis sirdslieta, tāpēc motivācijas trūkumu nekad neesmu jutis.
– Kā ar laiku, ko pavadīji Specklasē [SK Rīga 96 – aut.].. Vai vari uzskatīt to par labākajiem gadiem karjerā?
– Nē. Specklasē, protams, bija ļoti interesanti, komanda bija forša, visus gadus ar čaļiem spēlējām kopā, bet pēc tam nāca tā lielākā pieredze – vairāk spēlēju, pieaugu, un tad arī viss bija daudz citādāk un labāk.
– Jums bija diezgan saliedēts kolektīvs. Spēlētājiem veidojās laba sadarbība gan laukumā, gan ārpus tā?
– Jā, mēs visus gadus pavadījām kopā – kopā dzīvojām, kopā braucām uz izbraukumu spēlēm Krievijā, Baltkrievijā, un, pavadot tik daudz laika ar vieniem cilvēkiem, sadarbība rodas.
– Kādas atziņas paņēmi no Specklases priekšdienām?
– Lai kaut ko iegūtu, ir smagi jāstrādā.
– 2014. gadā pēc 11. klases beigām Tu devies prom no Latvijas. Kā Tavi ceļi aizveda uz Ziemeļameriku?
– Bija piedāvājums aizbraukt uz Ameriku, un mamma teica, lai izmantoju iespēju. Aizbraucu, ļoti labi nospēlēju, un pēc tam sekoja ziņas no vairākām komandām ar piedāvājumiem braukt spēlēt pie viņiem.
– Kā tas bija – iedzīvoties jaunā vidē, komandā un valstī?
– Sākumā bija ļoti grūti. Pietrūka mājas, ģimene, draugi, viss cits, kā arī paralēli bija jābeidz vidusskola, bet pagāja laiks, un pieradu, amerikāņi ļoti viegli uzņēma mani un palīdzēja iejusties un pielāgoties jaunajai dzīvei un videi.
– 2016./2017. gada sezona Tev Ziemeļamerikā bija pēdējā.. Vai uzskati, ka Tev tur izdevās sasniegt plānotos mērķus?
– Kā lai saka.. Sanākt jau sanāca, bet bija iemesli, finansiāli, līdz ar to netika līdz galam pabeigts tas, kas bija iecerēts, bet kopumā laiku, kas tika pavadīts tur, vērtēju ar plus zīmi.
– Ar kādām emocijām atgriezies mājās, nebija vilšanās sajūta?
– Tikai un vienīgi labākajām, jo tomēr mājas. Īsti vīlies nebiju, jo tā bija iespēja atgriezties mājās, kur blakus ir ģimene, tas uzreiz ir citādāk.
– Tu zini, kā ir spēlēt Rīgā, un zini, kā otrpus okeānam. Kā ir, kad spēlē amerikāņi, kādas ir atšķirības?
– Nu, vienmēr ir jāpielieto spēka spēle, visu laiku, bez apstājas. Viņi [amerikāņi – aut.] pret hokeju attiecas varbūt mazliet nopietnāk, bet visādi citādi viss ir līdzīgi.
– Tagad Tu dzīvo un studē Rīgā. Kā Tavi ceļi atveda uz Valmieru?
– Runājām ar Lotāru [Zariņu – aut.], viņš jautāja, kādi mani plāni pēc atgriešanās, tad trenējos pie Prizmas [HK „Prizma” – aut.], bet sapratu, ka nevarēšu apvienot ar mācībām. Lotārs teica, ka varu nākt spēlēt uz Valmieru, piekritu, atbraucu apskatīties, un tā nu esmu šeit. Atbraucot mājās no Ziemeļamerikas, zināju, ka kaut kur noteikti spēlēšu, bet nebiju domājis – kur un kad –, jo lielāku akcentu vēlējos likt uz studijām.
– Kā vērtē Latvijas 1. līgas līmeni, salīdzinājumā ar Ziemeļameriku?
– Slikts līmenis noteikti nav, te [Latvijas 1. līgā – aut.] spēlē daudzi pieredzējuši spēlētāji, ir komandas, kurās spēlē gados jaunāki hokejisti, un kopumā līmenis ir labs. Salīdzināt ar Ziemeļameriku nav iespējams, jo tur viss pavisam citādāk, galvenokārt, jo spēlēt var līdz 21 gada vecumam.
– Kāds ir komandas kolektīvs Valmierā, un kā tas bija – iejusties šeit, kur lielākoties spēlētāji cits citu pazina? Vai ātri apradi ar jaunajiem komandas biedriem?
– Atmosfēra komandā ir ļoti laba, un šķiet, ka es iejutos ātri, komandas čaļi mani viegli pieņēma, ar to nekādu problēmu nebija.
– Kāda vispār ir hokeja loma Tavā dzīvē? Ko vēl bez hokeja dari brīvajā laikā?
– Agrāk hokejs vienmēr bija pirmajā vietā, ja bija jābrauc kaut kur – skola tika atlikta otrajā plānā, bet tagad ir otrādi. Prioritāte ir universitāte, un pēc tam bija hokejs. Brīvajos brīžos satieku draugus un atpūšos.
– Tu pievienojies komandai pēc Latvijas kausa, tagad pievienojušies ir vēl citi – kā Tu vērtē, kādas izmaiņas ir notikušas komandā šajā laikā?
– Pievienojušies ir daži spēlētāji, bet būtiski nekas nav izmainījies. Komandas sastāvā ir pieredzējušie spēlētāji, kuri pavelk visus uz priekšu, domāju, ka tas dod komandai lielu plusu, jo jaunajiem pieredzējušie spēlētāji kā, piemēram, Gaiss [Aivars Gaisiņš – aut.] un Aivars [Anis – aut.] palīdz, lai būtu vieglāk spēlēt.
– Par piektdien [22.12., izbraukuma spēle pret „Pārdaugava/Jūrmala” – aut.] gaidāmo spēli – kā Tu vērtē izredzes uzvarēt, vai kaut ko ietekmēs fakts, ka tā ir darba nedēļas noslēgumā, īsi pirms Ziemassvētkiem?
– Nav nekādas atšķirības – gatavojamies tikai un vienīgi uzvarēt, nekas cits mums neder.
