11.novembrī, kad pēc gājiena un piemiņas brīža kapos tika noliktas svecītes un nodzēstas lāpas, cilvēku straume plūda uz Valmieras Kultūras centru, lai noklausītos svētku koncertu.
Reizēm Latvijā valsts svētku koncerti ir visai gaudeni, drūmi un stīvi, bet to noteikti nevar teikt par šī gada Lāčplēša dienas koncertu Valmierā. Jau ar pirmajām dziesmas rindām „Nāc, ārā no metāla zārka!” klausītāji tika ierauti roka vilnī, kas nenoplaka visu koncerta laiku. „Dzeguzes balss”, „Ziemeļmeita”, „Piekūns skrien debesīs”, „Sena kalpu dziesma”, „Manai tautai” – šīs un citas dziesmas Valmieras kopkora un solistu sniegumā nevienu neatstāja vienaldzīgu. Droši vien klausītājiem papildus pozitīvo atmosfēru sniedza arī sajūta, ka uzstājās savējie – koristu, koklētāju vai dejotāju rindās noteikti bija kāds draugs, skolēns, radinieks, kolēģis… Un šoreiz nebija atsevišķi izdalāma Lindas Mīļās deju grupa “Baltā” un “Flash”, Zanes Sniķeres Etno kokļu kopa vai kamerkoris „Kaķi”, viss saplūda vienā veselumā un darbojās gandrīz kā trīs dimensiju attēls – priekšplānā diriģents, solisti, kokles un kori, uz skatuves – dejotāji, bet gandrīz pie griestiem – mūziķu pavadošā grupa. Kā jau pirms pasākuma bija minējis koncerta mākslinieciskais vadītājs, atraktīvais diriģents un kora „Skan” vokālais pedagogs Rūdolfs Bērtiņš, šis koncerts īpašs ar to, ka kolektīviem priekšnesumi radīti kopā, ne katram atsevišķi.
Valmierieši jau pirms tam bija iepazinuši Baibas Rancānes, Lienes Zvirbules un Madara Vanaga skanīgās balsis, bet šajā koncertā patīkams pārsteigums bija aktiera Kristiana Kareļina un paša Rūdolfa Bērtiņa balss tembrs un diapazons. Piepildījās vēl kāda Rūdolfa prognoze – rokkoncertam cienīga enerģija ir garantēta.
Pa vidu dziesmām un dejām skanēja arī teksts, kas klausītājiem lika aizdomāties par to, kas ir patriotisms. Tā ir mīlestība pret Dzimteni, tā ir ticība Latvijai un atbilstoša rīcība. Lai nebūtu kara, lai nebūtu deportāciju lopu vagonos, lai mēs būtu arī nākamos 100 gadus, ir jāiededz svecītes un jātur dzīva liesmiņa katram pašam sevī. Savulaik to precīzi pateicis Māris Melgalvs, un tas izskanēja arī koncerta dziesmā:
Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim…
