Lasīšanas laiks: 5 min
Viņa ir darītāja. Viņa zina enerģijas nezūdamības likumu, pārvēršot vienu enerģijas veidu citā, apliecinot, ka no viena labā darba izaug daudzi citi. No viena uz otru. No cilvēka pie cilvēka. Un katrs kļūst par pirmavotu, lai labie darbi turpinās un aug. Viņa zina, ka kopā mēs varam ļoti daudz. Viņa ir darītāja.
19. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” saņēma Jāņparka iedzīvotāju iniciatīvas grupas koordinatore Anna Broka, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
“Doma par Jāņparka iedzīvotāju kustību mums radās apkaimju domradē 2020. gadā. Mēs bijām sveši cilvēki no vienas apkaimes, kuri vēlējās iesaistīties savas dzīves vides uzlabošanā. Ar ģimeni Jāņparka tuvumā jau bijām iedzīvojušies. Turpat netālu Gauja un Dzelzītis, celiņš, kas tur ved. Bet, var teikt, ka sirds sāpēja par Jāņparku, tobrīd tas bija sliktā stāvoklī. Domradē bijām vairāki cilvēki, kuriem bija līdzīgas domas par to, tāpēc nolēmām, ka jāsāk rīkoties. Mūsu pirmā aktivitāte bija lapu grābšanas talka rudenī. Izveidojām publisku paziņojumu, cilvēki pieteicās. Tā bija pozitīvu emociju pilna pirmā tikšanās. Cītīgi grābām lapas, parks pēc tam bija pilns ar lielām lapu kaudzēm, bērni lēkāja pa tām. Dzerot tēju, iepazināmies un aprunājāmies, kādi varētu būt mūsu turpmākie plāni,” stāsta Anna Broka.
Pēc rudens talkas iedzīvotāji tikās Jāņparka Ziemassvētku noskaņas radīšanas talkā, pavasarī parks tika sakopts un rotās Lieldienām, kā arī atjaunots zāliens un apstādījumi. Ģimeņu dienā tā bija viena no fotoorientēšanās vietām – parku kā labu satikšanās un atpūtas vietu sāka pamanīt arī citi iedzīvotāji. Savukārt vasarā, tāpat kā vairāk nekā pirms 100 gadiem, kad parka centrā bija paviljons un notika zaļumballes, tika uzbūvēta skatuve. Valmierai svinot dzimšanas dienu, uzstājās grupas “Tautu meitas” un “Dzelzs vilks”. Rudenī, kad varēja doties virtuālajā ceļojumā pa šaursliežu dzelzceļa tiltu, Jāņparkā bija apskatāma izstāde, savukārt Latvijas valsts svētku laikā iedzīvotāji kopā muzicēja. Ziemā parks tika izvēlēts kā viena no galvenajām vietām svētku sagaidīšanai – tur notika vērienīgs gaismas šovs. Par tradīciju jau bija kļuvusi gan svētku eglītes kopīga rotāšana, gan sadarbībā ar Valmieras Olimpisko centru slēpošanas trasītes iebraukšana, lai ikviens slēpošanas priekus varētu baudīt, riņķojot gar simtgadīgajiem kokiem. Vasarā Jāņparks (jo taču tik atbilstošs nosaukums) kļuva par centrālo vietu Valmierā, kur norisinājās Jāņu dienas sagaidīšana. Valmieras dzimšanas dienā atkal norisinājās koncerti un cilvēki ļāvās dejošanas lustēm.
“Ja skatāmies toreiz un tagad, tad pirmās darbības bija daudz spontānākas. Jāsaka gan, ka divi pandēmijas gadi arī Jāņparka iedzīvotājiem bija pārdzīvojums, jo nevarējām tikties. Taču svarīgi ir sākt kaut ko darīt, mēs tam esam pierādījums. Sakopjot parku un vēloties tur rīkot dažādas aktivitātes, iesaistījās arī pašvaldība. Būtisks notikums bija pašvaldības veiktā apgaismojuma ievilkšana, jo parku ikdienas pastaigās un atpūtā iekļāva daudz cilvēku, kuri līdz šim to nebija darījuši. Mūsu aktivitātes pamanīja citi darbīgi cilvēki, ieraugot parku kā jaunu un skaistu vietu, kur notikt dažādām norisēm. Šobrīd jau rīkojam arī dažādas nodarbības, mēģinām saprast sistēmu, kā spontānās darbības pārvērst ilglaicīgās, kā rīkoties, lai justos kā kopiena. Tas ir izaugsmes jautājums, kā grupa esam vēl jauna, turklāt interesentu skaits, kuri vēlas iesaistīties, pieaug. Ir ļoti svarīgi vienmēr atcerēties, ka esam dažādi gan vecuma, gan interešu ziņā. Kādam patīk stādīt puķes, grābt lapas, ravēt, citam – apmeklēt kultūras pasākumu, kāds ir darītājs, kāds ir vērotājs un atbalstītājs. Svarīgi, lai katram ir iespēja iesaistīties tā, kā to pats vēlas.”
Jautāta, kas dod mudinājumu tikties, meklēt iespējas un būt aktīvai Jāņparka iedzīvotāju kopienā, Anna saka, ka tā ir gandarījuma sajūta. “Kad gatavojāmies putnu būrīšu izgatavošanas talkai, tajā sestdienā bija slikti laikapstākļi – vējš, lietus, auksti. Protams, ka man arī labāk gribētos palikt mājās. Čatiņā vēl runājām, vai nevajag atcelt. Bet tomēr tikāmies, un tā bija viena no jaukākajām norisēm. Kopā izgatavojām putniem mājās, vairākas no tām pat tika apgleznotas, dzirdējām stāstus par parkā mītošajiem putniem un kādas viņu dziesmas varam dzirdēt. Izkāpt no komforta zonas nav viegli, bet kopīgas emocijas, gandarījums to atsver. Galvenais ir aiziet. Arī ikvienam, kurš vēlas pievienoties, iesaku tikai atnākt uz kādu mūsu tikšanos vai nodarbību, nebūs tā, ka jutīsies nepieņemts. Un enerģija, ko iegūsti, ir milzīga.”
Anna ir pētniece un lektore Vidzemes Augstskolā, viņa vada sociālās uzņēmējdarbības uzņēmumu, ir daudz vaļasprieku. Par to, kur smeļas enerģiju, Anna saka: “Es nenogurstu. Tieši otrādāk – no tā, ko es daru, iegūstu enerģiju, lai varu darīt vēl vairāk. Laikam tas ir kāds uzlādes princips. Man tas dod piepildījumu, dzīve šķiet vērtīgāka. Man ir ļoti svarīgi, ka bērni mācās no mana un mana vīra piemēra, ka viņi redz, ka pasaule ir plašāka, ka redz, ko vecāki dara, ka ir iespējas darīt vairāk. Ceru, ka iemācīsim bērniem līdzdalību. Protams, arī mums uznāk gaušanās, bet tā nav izeja, ir jāiet un kaut kas jāizdara. Mazu darbiņu izdari, izveidojas vēl kaut kas, vēl kaut kas, tad redzi, kā tas viss kļūst lielāks.”
Vaicāta, kas viņai ir lepošanās vērts, Anna saka: “Esmu ukrainiete, bet Latvijā dzimusi un augusi. No visas sirds lepojos ar savu Latviju, brīvi varu runāt latviešu valodā, varu runāt ar saviem līdzcilvēkiem, ar savu ģimeni, lepojos, ka šeit ir tik droša vide. Saistībā ar Krievijas sākto karu Ukrainā nekad iepriekš nav bijis tik svarīgi apzināties, ka tas, kas mums ir dots, ir vairāk nekā daudz.”
