Lasīšanas laiks: 12 min
Viņas gaisma ir pavasaris, kaut gan pati saka, ka arī bez rudens nevar. Jo pavasara gaisma spiežas cauri visām kārtām līdz pašam kodoliņam, lai būtu tam blakus un saprastu, kas nepieciešams augšanai. Bet rudenī pēc kopīgā ceļa viņa ieziemo to, ko kodoliņš pretī devis, lai turpinātu dalīties.
Par atbildīgu, strukturētu, precīzu darbu, degsmi, pretimnākšanu un sirsnību, paveicot daudz vairāk nekā koordinatoram prasīts, tādējādi nodrošinot, ka Valmieras novada dalībnieki varēja pilnībā izbaudīt XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, par personisku, ieinteresētu attieksmi pret ikvienu dalībnieku un kolektīvu, precizitāti un iedziļināšanos jebkuras problēmas tūlītējā risināšanā, nodrošinot, ka Valmieras novada dalība vērienīgajā notikumā noritēja tik sekmīgi un izskanēja kā paraugs citām Latvijas pašvaldībām, apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” 2025. gada 16. novembrī saņēma XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koordinatore Valmieras novadā Baiba Zalcmane.
“Atminos, ka bērnībā man bija neskaitāmas idejas par to, ko vēlētos darīt nākotnē. Domas nemitīgi mainījās atkarībā no piedzīvotā, izlasītā un iepazītā. Biju ļoti zinātkārs bērns, un šī zinātkāre manī dzīvo joprojām. Tā ir kļuvusi daudz apzinātāka, bet tikpat dzīva un spēcīga. Biju ļoti kustīgs bērns, nekad nevarēju nosēdēt mierā. Man patika dažādas rotaļas un spēles. Šķiet, biju izspēlējusi teju visu pagalma rotaļu repertuāru, kas tagad atrodams grāmatās. Tāpat man patika spēlēties skolās un birojos, uzvest mazus uzvedumus, kā arī iedomu bērniem mācīt, kā izteiksmīgi skaitīt dzejoļus un pasakas. Protams, neslēpšu, ka bija arī garš saraksts ar nedarbiem, kurus šodien ar naivu smaidu atļaujos norakstīt uz savu zinātkāro un dumpiniecisko dabu. Tajā laikā es vienkārši sekoju iekšējai sajūtai un tādam kā dzinulim dzīvot ar pilnu krūti,” stāsta Baiba Zalcmane. No agra rīta līdz pat vēlam vakaram viņa varēja būt ārā kustībā, jo bija tik daudz, ko piedzīvot un iepazīt. “Pasaule aiz mājas sliekšņa šķita tik bezgalīga, tik plaša, tik aizrautīga, un tā bija tik patiesa, kas mūsdienās nereti pietrūkst.”
Baiba atzīst, ka ļoti komunikabla bijusi jau bērnībā. “Man patika būt sabiedrībā, draugu pulkā, pulcēt ap sevi cilvēkus, izjust kopienas piederības sajūtu, veidot draudzīgas attiecības, un šī vajadzība pēc kopības, pēc patiesām, draudzīgām attiecībām manī ir palikusi kā vērtība arī šodien.”
Vēl Baibai vienmēr svarīgi bijis novērst netaisnību. “Esmu kā tāds magnēts, kas sajūt vilkmi uz problēmām, kurām taču tūliņ pat ir jāmeklē risinājums. Skolā bieži iestājos par citiem. Skolotāji mani mēdza saukt par advokātieni, jo nespēju samierināties ar netaisnību vai nepamatotiem pārmetumiem. Es taču nevarēju pieļaut, ka mani vai manus klasesbiedrus apsūdz lietās, kas nemaz nav notikušas. Situācijās, kur izjutu netaisnību, mans strēlnieka gars bija klāt ar visai lielu drosmi, taisnīguma sajūtu un vēlmi meklēt risinājumus. No sirds un ar lielu nopietnību iestājos par tiem, kuri bija vājāki, par tiem, kuri neprata vai nespēja par sevi pastāvēt. Mani vienmēr ir vadījusi intuīcija un klusa, bet stingra iekšēja pārliecība, kā tā vajag.”
Sekošana sirdsbalsij aizvedusi līdz sirds darbam, kas sagādā patiesu prieku un piepilda. “Tas nenoliedzami prasa daudz enerģijas, 100 % klātbūtni un lielu atbildību, taču tas neviltotais bērna prieks un mīlestība pret darba rezultātu sniedz dziļu gandarījumu un sajūtu, ka esmu savā vietā. Domāju, ka līdz tam, ko daru šodien, mani ir aizvedusi nebeidzama cilvēkmīlestība. Man patīk dot, īpaši tiem, kuriem tas patiešām ir nepieciešams. Man ir svarīgi strādāt ar jēgu, piepildīt savu ikdienu ar darbu, kas man pašai rūp un interesē, lai darbs netiktu darīts tikai darīšanas pēc. Pretējā gadījumā es tajā neredzu ne jēgu, ne īstu pienesumu. Zinu, ka manī ir pietiekami daudz enerģijas, darba spara, atbildības, pieredzes un zināšanu, lai to visu ieguldītu jēgpilnā darbā, kas nes rezultātus un sniedz labumu sabiedrībai. Darbā, kas palīdz uzlabot, mainīt un iekustināt procesus. Uzskatu, ka profesiju neveido tikai akadēmiskās zināšanas, tās kvalitatīvu papildinājumu veido mūsu pašu vērtības, rakstura iezīmes un iekšējā pārliecība.” Tas ir ceļš uz pasākumu organizēšanu, liekot vienādības zīmi ar projektu vadību, kas sākās, strādājot ar maznodrošinātajiem un riska grupas bērniem un jauniešiem. “Vienā brīdī es sapratu, ka ar pieejamajiem resursiem es tā īsti nespēju sniegt visu nepieciešamo atbalstu šiem jauniešiem. Tā apziņa nāca grūti, jo es spēju saredzēt, kādi būtu nākamie būtiskie soļi situāciju risināšanā, taču manas rokas bija sasietas, jo apzinājos, ka man nav nepieciešamā finansējuma, līdz ar to nav pietiekami daudz iespēju. Sapratu, ka palīdzēt varēšu, strādājot ar projektiem. Tā sāku darboties projektu vadībā un pasākumu producēšanā, apzinoties būtisku sakarību – lai sabiedrība mani sadzirdētu un manai balsij tiktu piešķirta arī skaņa un svars, man jāpapildina savas zināšanas un prasmes, lai virzītu sabiedrības uzmanību uz būtiskām un vērtīgām lietām, veidotu sistēmisku atbalstu, kas sniedz ilgtermiņa rezultātus. Uzskatu, ka šajā profesijā jābūt dumpiniekam. Drosmīgam, gatavam izaicināt ierasto un doties tur, kur citi vēl šaubās. Jābūt celmlauzim, spējīgam iedziļināties, iepazīt teritoriju, apzināt riskus un vienlaikus rādīt ceļu, pa kuru doties līdzi var arī pārējie. Jāprot ieklausīties citos, pieņemt padomus un izprast situāciju, bet vienlaikus jābūt pietiekami pārliecinātam, lai uzdrīkstētos pieņemt lēmumus, kas var nesakrist ar vairākuma viedokli un kas var mainīt spēles noteikumus. Šajā darbā svarīga ir cilvēcība, spēja saskatīt katru cilvēku, tā vajadzības, vēlme palīdzēt un empātija, kas ļauj iedziļināties. Taču vienlaikus nepieciešama arī enerģija un spēja darboties kā tiltam, kas savieno cilvēkus, idejas un resursus, lai radītu projektus, kas ne tikai pastāv, bet kaut ko maina un dod ilgtermiņa rezultātus.”
Baibai patīk izaicinājumi, “es pat teiktu – sākotnējais haoss, kam jāpiešķir struktūra, forma, jārada kārtība un jāiedveš dzīvība, apzinoties, ka katrs lēmums un katra detaļa ietekmē rezultātu”. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Valmieras novada dalībnieku koordinēšana bija viens no šādiem izaicinājumiem. Darbs sākās jau gadu iepriekš. “Septembrī, apsēžoties pie tīras klades, saproti, ka līdz nākamā gada jūlijam tā maksimāli jāaizpilda ar visu nepieciešamo informāciju, papildinot ar krāšņiem foto un atmiņu mirkļiem. Tikai kādā no nākamajām dienām, rokoties dokumentos, sapratu, ka manās gādīgajās rokās ir nonākuši vairāk nekā 2000 skolēnu, katrs ir pelnījis rūpes, izpratni, drošību, saldu miegu un gardas pusdienas. Paturot prātā arī faktu, ka aiz katra skolēna stāv vecāki, kuriem savs bērns ir dārgākais, kas uz šīs plašās pasaules var būt. Protams, tas uzliek dubultu atbildību, un saproti, ka tā vairs nav “nometnīte” ar 50 bērniem, bet tās apjoms ir “nedaudz” palielinājies.” Baiba uzsver, ka darbojusies, lai būtu vērtīgs atbalsts arī kolektīvu vadītājiem, bez kuru nesavtīgā darba, pūlēm un ieguldījuma mēs nevarētu lepoties ar tik skaistiem un atmiņā paliekošiem mirkļiem. “Šo laiku, protams, atceros ar ārkārtīgi lielu mīlestību un siltumu, bet nenoliegšu, ka šīs sajūtas papildina arī tāds dzelzs smagums, jo saspringums un nepārtrauktas rūpes, lai viss izdotos, bija milzīgas. Tā bija apziņa, ka liels novads nozīmē vairāk situāciju, kas prasa tūlītēju rīcību, jo pasākums un visi procesi ir tāds “produkts”, kas notiek uz vietas un tagad, ir neparedzamas situācijas, kas prasa elastību, spēju pielāgoties un nepakļauties panikai. Ļoti svarīgi ir uzklausīt, motivēt, atbalstīt un pasniegt roku mirklī, kad redzi to smalki austo emocionālo audeklu irstam.”
Baiba stāsta, ka, esot svētku norises epicentrā, koordinatora darbs ir milzīgs emocionālās inteliģences eksāmens. “Šis darbs noteikti ir jāmīl, ir jāsaredz mērķis un jēga tam, ko dari. Vēlos no sirds pateikt lielu paldies savam dzīvesbiedram un ģimenei par sapratni, pacietību, rūpēm un gādību, ko saņēmu visa šī gada garumā. Šis periods man bija laiks, kad atpakaļ saņēmu visu to cilvēcību, siltumu un rūpes, ko ikdienā sniedzu savā darbā ar jauniešiem. Vienmēr siltas vakariņas, atbalsta plecs, iedrošinoši vārdi, klātbūtne un papildu enerģija brīžos, kad tās šķita pietrūkstam. Būsim godīgi, koordinatora darbs nebeidzās plkst. 17.00.”
Baiba nav bijusi kāda amatiermākslas kolektīva dalībniece, tādējādi viņa nezināja, kā norit skates un konkursi, kā ir doties svētku gājienā un kā ir piedzīvot Dziesmu un Deju svētkus. “Tas prasīja dubultu ieguldījumu, lai padziļināti izprastu dalībnieku vajadzības, emocijas un iespējas. Tieši šeit neatsverams bija mana dzīvesbiedra atbalsts. Viņš ir dejotājs un šajā laikā kļuva arī par manu padomdevēju. Dalījās pieredzē, stāstīja par procesiem, sajūtām un niansēm, palīdzēja ieraudzīt svētkus no dalībnieka skatupunkta un līdz ar to arī precīzāk plānot un organizēt norises gaitu. Tāpēc varu atklāti un no sirds teikt, ka šo apbalvojumu mēs dalām uz pusēm. Jo aiz katra liela darba stāv kāds kluss balsts, kurš notur, iedrošina un tic pat tad, kad pašai spēka rezerves tuvojas izsīkumam.”
Jautāta, vai izdevies piedzīvot to īpašo svētku sajūtu un brīnumu, Baiba atzīst, ka tas noticis tikai tad, kad svētku nedēļa bija tuvu noslēgumam. “Protams, ka visu šo svētku laiku es redzēju, dzirdēju un apbrīnoju skolēnu veikumu, viņu degsmi un spēku, taču svētku norises es nevarēju tā pa īstam piedzīvot kā skatītājs. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā nemitīgā kustībā, rūpēs un atbildībā. Mans Dziesmusvētku brīnums atnāca pēdējā koncertā “Te aust”. Tajā dziedāja arī mana meitiņa. Es zināju aptuveni, kur viņa stāv, un ar to vien pietika. Tajā brīdī mani pārņēma sajūtas, kuras grūti ietērpt vārdos, koncerta skaistums, lepnums, aizkustinājums un apziņa, ka milzīgais kopdarbs ir izdarīts. Tā bija milzīga emociju gamma. Tās bija prieka asaras. Asaras par paveikto, par izturēto, par visiem tiem cilvēkiem, bērniem, skolotājiem un vecākiem, kuriem šis notikums bija tik nozīmīgs. Mans koordinatora darbs tajā brīdī bija noslēdzies. Viss sarunāts, autobusi gaida bērnus pēc koncerta, visi svētku dalībnieki droši dosies mājup. Un tikai tad es patiesi varēju būt klātesoša. Būt notikumā un baudīt koncertu. Pusi koncerta es noraudāju un sapratu, ka man nemaz nevajag savākties. Es gribu raudāt. Lai rit tās asaras! Tās bija pateicības, atvieglojuma un prieka asaras. Tās bija manas Dziesmusvētku sajūtas.”
Vai ir dzīve pēc Dziesmusvētkiem? Baiba smaida un atzīst, ka vēlme iestāties korī vai deju kolektīvā nav radusies, taču apetīte pēc jauniem izaicinājumiem noteikti nav zudusi, drīzāk kļuvusi vēl apzinātāka. “Man patīk būt kustībā, attīstīties un ikreiz apgūt ko jaunu. Citādi es sevi nemaz nevaru iedomāties. Tā ir tā pati zinātkāre, kas manī dzīvo jau kopš bērnības. Vēlme skatīties plašāk, iedziļināties un nepārstāt mācīties. Pasaule ir tik plaša, tajā ir tik daudz, ko iepazīt, redzēt, apgūt un izlasīt.”
Runājot par nākotni, Baiba uzsver, ka viņas profesionālais ceļš arī turpmāk cieši saistīts ar darbu ar bērniem un jauniešiem. Viņai ir svarīgi plānot un organizēt pasākumus ar paliekošu vērtību, tādus, kas nebeidzas līdz ar aplausiem, bet turpina dzīvot domās, sarunās un sajūtās, jo veidoti ar jēgu un paliekošu vērtību. “Tie ir rīki un platformas, caur kurām iespējams iestāties par bērnu un jauniešu interesēm, aktualizēt būtiskus jautājumus un nest tos plašāk sabiedrībā. Konferences, diskusijas un mērķtiecīgi pasākumi, kas palīdz izgaismot bērnu un jauniešu vajadzības, emocionālos un sociālos izaicinājumus, vienlaikus rosinot pieaugušos, lēmumu pieņēmējus un profesionāļus būt vērīgākiem, atbildīgākiem un klātesošiem.”
Runājot par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku turpinājumu, Baiba uzsver, ka tā ir vērtība, kuras saglabāšanai nepieciešams pastāvīgs darbs. Ikdienā lielu ieguldījumu sniedz kolektīvu vadītāji. Svētku laikā piedzīvotās bērnu emocijas apliecina, cik svarīgi šo sajūtu saglabāt, jo tā ir mūsu kultūras un tradīciju turpināšanās. “Pandēmijas radītais pārrāvums spilgti parādīja, ka jauniešu līdzdalību amatiermākslā nevar uztvert kā pašsaprotamu. Mūsdienu izaicinājumos motivācija jāveido apzināti. Tāpēc sajūtas ir jārada jau šodien, nodrošinot regulārus koncertus un sadraudzības pasākumus. Tāpat būtiski ir motivēt kolektīvu vadītājus un stiprināt atbalsta sistēmu.”
Baiba svētku nedēļu atceras kā nepārtrauktu gatavību jebkurā brīdī un vietā doties palīgā, reaģēt un meklēt risinājumus. “Sešas skolas, kopā ap 1600 dalībnieku, varbūtība, ka kaut kas var atgadīties, bija ļoti liela. Bijām nepārtrauktā saziņā, ik pa laikam atskanēja zvans ar kādu jautājumu vai situāciju, kurai nepieciešama tūlītēja rīcība. Izaicinājumi bija dažādi – gan sadzīviski, organizējot ikdienu uz vietas skolās, gan arī saistīti ar traumām, no kurām pie tik lielas slodzes diemžēl neiztikt. Īpaši vēlos izcelt savu komandu, skolu koordinatorus, kuri ar milzīgu atbildību un iesaisti lieliski tika galā ar visām situācijām uz vietas. Kamēr mans kā novada koordinatora uzdevums bija noturēt lielo bildi, rūpējoties par visu 1600 dalībnieku drošību un vajadzībām, tikmēr skolu koordinatori strādāja kā čaklas bites, organizējot ikdienu uz vietas skolās, pielāgojot grafikus mainīgajiem mēģinājumu laikiem un operatīvi reaģējot uz jebkurām izmaiņām. Daudz strādāju pie riska menedžmenta, kas bija pamats, lai turētu roku uz pulsa drošības jautājumos. Tikai pēc tam turpinājās pārējie plānošanas darbi, preventīvo soļu apzināšana, scenāriju izstrāde un sistēmas veidošana, lai katrai situācijai būtu risinājums vai vismaz skaidrs virziens, kurā rīkoties. Tas palīdzēja saglabāt mieru arī brīžos, kad spriedze bija augsta.”
Nākamajā dienā pēc svētkiem Baiba pirmo reizi pa ilgiem laikiem apzināti sajuta klusumu. “Sēdēju mājās, un apkārt valdīja pilnīgs miers. Neviens e-pasts, neviena ziņa, neviens zvans. Intensīvais organizēšanas laiks un svētku nedēļa bija tik piesātināta, ka sākumā bija grūti aptvert, ka viss tiešām ir beidzies. Sēdēju un domāju, ko tagad darīt, kā dzīvot. Pagāja zināms laiks, līdz varēju atkal ieiet ikdienas ritmā.”
Arī atpūtā Baibas dzīvē netrūkst daudzveidības. Viņai patīk braukt ar velosipēdu, SUP dēli un vingrot – arī brīvajā laikā kustība ir neatņemama ikdienas daļa. Taču tikpat svarīgs ir miers un klusums. Grāmatu lasīšana (īpaši rudenī un ziemā) un džeza mūzika palīdz nomierināt prātu un sakārtot domas. Atpūta Baibai ir iespēja uz brīdi atslēgties no darba. “Atpūtas veidu ietekmē ikdienas ritms – enerģijas pilnas dienas rosina kustību, savukārt emocionāli piesātināti posmi prasa iegrimšanu grāmatās un klusumā. Grāmatas man ir kluss un dziļš dialogs ar autoru, tāpēc lasāmvielu izvēlos intuitīvi. Tā atpūta kļūst ne tikai par atslēgšanos, bet arī par iedvesmas avotu.”
Jautāta par lepošanās vērto, Baiba saka: “Esmu iemācījusies, ka ir jāprot lepoties pašiem ar sevi. Mēs bieži sevi kritizējam, ka varēja būt labāk, citiem kaut kā vieglāk sanāk, bet nepamanām, ka tieši mūsu darbs kādam ir iedevis saules jeb cerību stariņu. Tāpēc es teikšu, ka lepojos ar sevi. Lepojos, ka man piemīt cilvēkmīlestība, ka nav zudusi vienkāršība un dvēseliskums. Vienmēr stāvu ar abām kājām uz zemes, esmu atklāta, ieklausos citos un spēju sniegt patiesu atbalstu. Šajā steidzīgajā laikmetā šīs vērtības mēdz pazust, tāpēc tās cenšos saudzēt, ar tām lepoties un tās pamanīt arī citos. Šis apbalvojums man parādīja būtisku lietu – cilvēciskas vērtības joprojām tiek augstu novērtētas. Tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība turpinām augt un attīstīties.”
