Lasīšanas laiks: 5 min
Pirms pāris nedēļām, līdzdarbojoties Baltkrievijas zinātnieku forumā, daudz laika nācās pavadīt diskusijās ar ekonomikas profesoru no Anglijas Džonu Deivisu. Sanāca ļoti daudz pārrunāt tajā brīdī vēl nenotikušo referendumu par iespējamo Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Dīvainā kārtā, mūsu galvenie viedokļi sakrita – pēdējā desmitgadē situācija gan politikā, gan ekonomikā visā pasaulē ir raksturīga ar ļoti daudziem pieņemtiem lēmumiem, kuri “glābj” un “risina” problēmas īstermiņā, bet ilgtermiņā gan politikā, gan ekonomikā (lai gan šīs lietas mūsdienu globalizētajās sistēmās vairs nemaz nav viena no otras atdalāmas) viss paliek vēl sarežģītāk un neparedzamāk, tuvinot pasauli kādam jaunam bifurkācijas jeb lūzuma punktam, kad pieņemto lēmumu sekas kļūst neatgriezeniskas un izraisa būtiskas pārmaiņas globālā mērogā.
Līdzīgi arī Lielbritānijā – Deivida Kamerona vēlme par katru cenu saglabāt savu amatu, iepriekšējās vēlēšanās piespieda dot tādus solījumus, kuru izpilde ir radījusi šī brīža haosa un nenoteiktības pilno politekonomisko situāciju.
Un, izskatās, ka atkal problēma tiks risināta pēdējā laikā jau tradicionālajā veidā – nevis pieņemot radikālus un ilgtermiņā sistēmiskus lēmumus, bet visu cenšoties maksimāli novilcināt, izrādot milzu rosību un aktivitāšu imitāciju bez nopietniem risinājumiem, kā jau tas Eiropā pēdējā desmitgadē ir pieņemts, cerībā, ka pašiem “lielajiem lēmējiem” izdosies novilkt savus termiņus līdz katra individuālās ievēlēšanas vai iecelšanas amatā perioda beigām. Tā tika risināta gan globālā finanšu krīze, gan Grieķijas glābšana, gan migrantu krīze, nu kārta pienākusi Lielbritānijai.
Tagad labās ziņas Latvijai – kopējo ekonomisko vērtību pārdales ziņā visas Eiropas mērogā, Lielbritānijas izstāšanās ļaus atbrīvoties no daudzām ilgtermiņa finanšu saistībām, jo tieši Lielbritānija un Dānija bija valstis, kurām Eiropas Savienība bija piešķīrusi tiesības uz lielāko skaitu “izņēmumu” no kopējās ES politikas regulējumiem, ņemot vērā Londonas īpašo Eiropas finanšu metropoles statusu, bet ne tikai, jo, piemēram, 2014. gada beigās Lielbritānijai tika “atlaists” miljards eiro, kuru pienāktos iemaksāt kopējā ES budžetā, atbilstoši šīs valsts tautsaimniecības rādītājiem. Tagad Londonas Sitijas loma finanšu pasaulē noteikti mazināsies, jo centrālās ES finanšu struktūras, kuras līdz šim bāzējās Lielbritānijas galvaspilsētā, no turienes tiks pārceltas uz citām Eiropas valstīm ar reālu papildus ieguvumu, jo turpmāk daudzi norēķini nepastarpināti tiks veikti eiro valūtā, bez britu mārciņas tiešas vai netiešas “starpniekvalūtas” ietekmes. Izejot no Eiropas integrētā tirgus, protams, Lielbritānijai paliek iespēja būt par Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalsti, līdzīgi kā to jau ilgāku laiku praktizē, piemēram, Norvēģija un Islande vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas partnervalsti, kā to šobrīd praktizē, piemēram, Šveice. Tikai tad gan jārēķinās, ka Eiropas Savienība var prasīt par piešķirtajām tirdzniecības privilēģijām pilnu samaksu un tas britiem noteikti nepatiks, bet paši vien par to ir jau nobalsojuši.
Runājot par Latvijas uzņēmējiem, kuriem neskaidrības Lielbritānijas ekonomikā var radīt problēmas, prioritāri ir jāmin kokapstrādes jomas pārstāvjus, kuriem līgumi par piegādēm noslēgti britu mārciņās – tur steidzami jācenšas pārslēgt līgumus uz maksājumiem eiro valūtā, lai gan briti ir sen pazīstami kā samērā neelastīgi sadarbības partneri šajā ziņā.
Tie, kam līgumi jau ir eiro, no finanšu puses nemainīsies praktiski nekas, bet no tirdzniecības apjomu puses – tie noteikti varētu kristies, jo Lielbritānijas iekšējo patēriņa tirgu tuvākajā laikā gaida sašaurināšanās gan britu mārciņas kursa krituma dēļ, gan kopējās cilvēku pirktspējas samazināšanās dēļ. Ideāli būtu Latvijas ražotājiem kooperēties un pašiem, vai arī ar šim nolūkam radīto Latvijas valsts atbalsta struktūru palīdzību, sākt dibināt Lielbritānijā savas aģentēšanas kompānijas, koksnes pārstrādes rūpnīcas un vairumtirdzniecības uzņēmumus, lai limitētu dažādus nākotnes pārrobežu tirdzniecības riskus.
Daudz tiek apspriesta ekonomisko un cita veida migrantu situācija Lielbritānijā pēc referenduma. Arī mans brālis un viņa divi dēli jau vairāk nekā 10 gadus strādā Anglijā, tāpēc savu viedokli varu balstīt uz reāliem faktiem nevis tikai uz stereotipiem un tautas pasakām par lielajiem pabalstu “izēdājiem” no Austrumeiropas.
Patiesībā viss ir citādi – tieši “jaunais” darbaspēks, bez tūlītējām pretenzijām uz pensijām un ģimenēs dzimušo bērnu sociālo atbalstu, ir glābis Lielbritānijas sociālo budžetu no daudz lielākām problēmām.
Nav noslēpums, ka šī brīža sociālā atbalsta sistēma Lielbritānijā vairs nebūt nav ilgtspējīga – tā vairāk līdzinās tradicionālajām finanšu piramīdām, kur, pienākot brīdim, kad esošie sociālā budžeta kapitālu “ražojošie” ekonomiskie migranti masveidā nonāks budžeta “patērētāju” lomā un viņiem būs jāsāk maksāt vecuma pensijas, visa sistēma nonāks kraha priekšā, ar vienīgo racionālo izeju no strupceļa, proti, pensionēšanās vecuma sliekšņu paaugstināšanu. Vai kādu neracionālu risinājumu, piemēram, atteikšanos maksāt pilnas pensijas Lielbritānijas nerezidentiem vispār.
Sarunās ar profesoru Džonu Deivisu noskaidroju arī to, ka
Skotijas atdalīšanās no Anglijas un Velsas ir pavisam reāla, bet Ziemeļīrijas apvienošanās ar Īriju, savukārt tikpat nereāla dažādu vēsturisko, etnisko un reliģisko apstākļu dēļ.
Bet to jau drīzumā redzēsim, jo tagad diemžēl vairs nav iespējami vienlaicīgi dažādi varianti, bet jāizvēlas tikai viens, lai cik arī sāpīgs un neskaidrs tas, iespējams, būtu. Līdzīgi kā ar Anglijas futbola izlasi – vai nu uzvari Islandi un vēl paliec Eiropā, vai zaudē un dodies no Eiropas projām uz mājām, lai saņemtu visu pēc nopelniem.
Lielbritānijai šī brīža nenoteiktības un haosa situācijā būtu svarīgi iekšēji nenoslēgties un no visiem citiem nenorobežoties. Ne velti haosa teorijas viens no pamatpostulātiem ir tas, ka tieši šķietams haoss ar neierobežotu iespējamo izvēļu skaitu ir visstabilākais un visprogresīvākais jebkuras sistēmas stāvoklis. Bet, tikko sistēma tiek mākslīgi ierobežota ar likumdošanas, ētiskajām, fiziskajām vai cita veida barjerām (starp citu, to, lielā mērā, šobrīd dara arī pati Eiropas Savienība), tā šī sistēma sāk lēnām mirt, kamēr nonāk vai nu stabilā stāvoklī – komā vai nekontrolējamā pirmssprādziena stāvoklī, kas tālāk šo sistēmu sagrauj, izveidojot kaut ko pilnīgi jaunu.
Tomēr noteikti ir jāatzīmē viens ļoti, ļoti liels ieguvums visā šajā Lielbritānijas pašizolēšanās procesā! Ilgu laiku daudzi Latvijas politiķi ar absolūtu pārliecību savai tautai tika apgalvojuši, ka Eiropas Savienības līgums nemaz neparedz tādu iespēju kā vienas atsevišķas valsts izstāšanos no ES valstu bloka un jebkuras diskusijas par šo tematu ir liekas, bet tagad mēs skaidri redzam, ka arī šie ir bijuši kārtējie mūsu politiķu meli…
Kurš politiķis un kad ir teicis, ka nevar izstāties?