Lasīšanas laiks: 6 min
Viņa gaisma ir aizrautība. Pētīt, uzzināt, risināt, augt. Būt nepārtrauktā kustībā, lai taptu arvien labāk. Kustībā, kur arī lēcieni, piebremzēšana, kritieni un pjedestāli, kustībā, kas gan fiziskā darbā, gan domās.
Par pašaizliedzīgu darbu Māra Štromberga BMX trases “Valmiera” sagatavošanā 2025. gada UEC BMX Eiropas čempionāta norisei, par BMX sporta attīstības veicināšanu Valmieras novadā, gan esot trenerim, gan piedaloties sacensību rīkošanā, par profesionalitāti un pašaizliedzīgu darbu, sagatavojot jaunos sportistus, kā arī audzēkņi regulāri uzrādījuši augstvērtīgu sniegumu Eiropas čempionātu un pasaules čempionātu posmos, daudzkārt izcīnīti Latvijas čempionu tituli, par BMX sporta attīstīšanu Latvijas mērogā, darbojoties Latvijas Riteņbraukšanas federācijas valdes sastāvā, kopš 2023. gada esot Valmieras Augstas klases sportistu sagatavošanas centra BMX nodaļas trenerim un šobrīd esot iekļautam valsts izlases treneru korpusa sastāvā, apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” 2025. gada 16. novembrī saņēma Valmieras Sporta skolas BMX nodaļas vecākais treneris Olafs Lakučs.
“Ar sportu esmu saistīts jau no četru gadu vecuma. Pirmais sporta veids bija peldēšana, bet tas ne tik daudz patika, kā gribēju. Apmēram astoņu gadu vecumā pievērsos kalnu slēpošanai. Tas bija mans pamata sporta veids līdz 18 gadu vecumam. Tā nokļuvu līdz “Baiļu” kalnam. Ziemā tur kopā ar brāli slēpojām, vasarā strādājām – pļāvām zāli un veicām citus darbus. Šķiet, ka tas bija 1987. gads, kad tur nolēma būvēt BMX trasi, kā puika arī es piedalījos tās būvniecībā. BMX riteņbraukšana tolaik Latvijā nebija zināms sporta veids. Vienīgā informācija par BMX mums bija viens avīžraksts ar fotogrāfiju no tālās Amerikas – kāda izskatās trase, un pēc tās arī vadījāmies pirmās trases būvniecībā. Sanāca diezgan līdzīga fotogrāfijā esošajai, tikai kādas trīs reizes mazāka nekā vajadzētu, jo diemžēl vajadzīgie izmēri zināmi nebija. Kad trase “Baiļos” bija gatava, ziemā turpinājām ar brāli slēpot, bet vasarā braucām ar BMX. Jau 1988. gada septembrī “Baiļos” notika pirmās BMX sacensības, pēc tam pirmais Latvijas čempionāts. Man jau bija 14 gadu, kad sāku braukt ar BMX, šim sporta veidam tas jau ir par vēlu. Kādus četrus gadus nobraucu, bet vairāk koncentrējāmies uz brāli, kurš ir piecus gadus jaunāks. Es vairāk iesaistījos kā mehāniķis, man patika skrūvēt, interesēja trases būvniecība,” stāsta Olafs Lakučs.
BMX trase “Baiļos”, uzbūvēta 1980. gadu beigās, pēc tam vairākkārt tika pārbūvēta, sekojot līdzi aktualitātēm un prasībām. “Bet pēc kādiem 20 gadiem trase sāka kļūt par mazu. Kad sāka būvēt trasi “Avotos” 2001. gadā, nopietni iesaistījos tās tapšanā. Trases veidošana un uzturēšana, var teikt, ir mans hobijs. Mani interesē izaugsme. “Avotu” trasi turpinājām un turpinām pilnveidot, sekojot līdzi pasaules tendencēm. Un, protams, arī Māra Štromberga BMX trasi “Valmiera” turpinām uzlabot, attīstīt, mērķis ir izveidot trases tādas, lai jebkurš sportists jebkurā laikā gribētu tajās trenēties.
Pērn vasarā Māra Štromberga BMX trasē “Valmiera” norisinājās UEC BMX Eiropas čempionāts. Laikapstākļu dēļ bija jāiegulda liels darbs trases atjaunošanā, lai čempionāts noritētu droši un dalībnieki sasniegtu augstvērtīgus rezultātus. “Var teikt, ka gandrīz visu čempionāta laiku lija. Tā kā trase veidota no zemes, māla un smilts, stipra lietus laikā notiek izskalojumi. Kad trase samirkst, tā paliek mīksta, ja tā ir mīksta, tā ir bīstama. BMX nav motokross, bedres un dubļi neder. Tādējādi nemitīgi bija jārūpējas par trases uzturēšanu. Visās čempionāta dienās ar komandu jau četros no rīta bijām trasē, lai to sagatavotu un tā būtu teicamā līmenī, pēc sacensību noslēguma mēs atkal bijām trasē. Šis čempionāts paliks atmiņā ar ļoti lielu trases sagatavošanas darbu visu sacensību laiku, lielisko sacensību organizāciju, atmosfēru un, protams, ar mūsu sportistu sniegumu un sasniegtajiem augstvērtīgiem rezultātiem.”
Olafs uzsver, ka laba trase ir viens no sportistu motivēšanas veidiem. “Trase jāuztaisa tāda un jāuztur tādā stāvoklī, lai sportisti teiktu, ka tā ir ļoti laba. Ja ir izvēles iespēja, kur braukt, lai izvēlas trases dēļ braukt pie mums. Trasei jābūt interesantai, labā kārtībā, ar izaicinājumiem, bet ne pārāk bīstamai. Laba trase ir viens no palīdzības veidiem sportistam. Nedrīkst būt tā, ka bērnam vai jaunietim negribas iet uz treniņu trases dēļ. Trases uzturēšana ir viena no motivācijas formām, kas ir augstu sasniegumu pamatā.”
Runājot par trenera darbu, Olafs stāsta, ka ir jāpatīk būt trenerim, jāpatīk strādāt ar cilvēkiem. “Trenerim jāspēj motivēt, jābūt arī psihologam, lai sportists neizdeg. Es uzskatu, ka vecākiem, treneriem, līdzcilvēkiem bērni ir jāmotivē. Bet, turpinot trenēties un sasniedzot jau apzinātu vecumu, motivācijai ir jānāk no paša sportista – vispirms pašam ir jāgrib sasniegt labākus rezultātus, tikai pēc tam ir treneris, vecāki, līdzjutēji. Līdz 13, 14 gadu vecumam fokuss ir uz procesu iemācīties visu pareizi, attīstīt prasmes, apgūt tehniku, vispusīgi sevi attīstīt. Savukārt augstas klases sportisti to visu jau ir apguvuši, viņiem uzstādījums vairāk ir uz rezultātu vērsts. Taču gribu uzsvērt, ka sākumā rezultāts nav galvenais. Rezultātu veido visa iepriekš minētā kopums – ja mācīsies un pilnveidosies, rezultāts agrāk vai vēlāk būs. Sports dod veselību, kustību. Sports arī norūda raksturu – saņemties aiziet uz treniņu, izdarīt to, ko treneris saka, izdarīt vairāk. Sports attīsta vispusīgi – gan smadzenes, gan ķermeni, gan saskarsmi, tāpēc kustība ir svarīga ikvienam, jo īpaši mūsdienās, kad vilina telefona ekrāns.”
Olafs Lakučs ir valsts izlases treneru korpusa sastāvā ar mērķi strādāt kopā ar citiem Latvijas treneriem un klubiem, tā pēc iespējas virzot pieejamos resursus jauniešu attīstībā. “Esam izveidojuši sistēmu, kurai pamatā ir teiciens, ka viena galva ir gudra, bet vairākas – vēl gudrākas. Mēs esam treneru komanda, kas strādā ar visiem Latvijas augstu sasniegumu junioru un elites līmeņa sportistiem no 15, 16 gadu vecuma. Šajā sistēmā ir viens uzraugošais treneris, šobrīd tas esmu es, kurš skatās kopainu, palīdz treneriem sadarboties. Augstas klases BMX sportistu Latvijā nav daudz. Mēs cenšamies viņiem visiem dot iespēju attīstīties, piemēram, kopā dodoties uz treniņnometni, piedaloties ārvalstu sacensībās kā vienai komandai.”
Vaļaspriekiem gan laika nepietiekot. “Rīta cēliens paiet pie datora, veicot dažādus organizatoriskus darbus, dienā plānoju treniņus, uzturam trases, vakaros ir treniņi, sestdienās un svētdienās lielākoties ir sacensības.” Taču kolēģi īpaši uzteic kādu Olafa talantu – ābolkūkas cepšanu. “Bērnība pagāja padomju laikā, kad daudz ko veikalā nopirkt nevarēja. Ģimenē esam trīs bērni, kādu kārumu tomēr gribējās, tāpēc vecāki daudz gatavoja paši. No viņiem arī iemācījos cept ābolkūku. Man patīk ik pa laikam atsvaidzināt zināšanas un uzcienāt kolēģus. Uzskatu, ka kolēģiem par darbu ir jāpasaka paldies, reizēm to var izdarīt ar ābolkūku.”
Jautāts par lepošanās vērto, Olafs Lakučs uzsver kopdarbu. “Viens pats nav racējs. Mums Valmierā ir tiešām lieliska sporta infrastruktūra. Tā jau ir ļoti liela motivācija gan sportistiem, gan ikvienam aktīva dzīvesveida entuziastam. Un ar to lepojos. Vēlos pateikt lielu paldies darbīgajiem, zinošajiem un fantastiskajiem kolēģiem Valmieras Sporta skolā, liels paldies Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētājam Jānim Baikam ar komandu, tostarp Sporta pārvaldei! Mūsu BMX tradīcijas ir “Baiļos”, “Avotos”, Māra Štromberga BMX trasē “Valmiera”, bet tās ir arī cilvēkos, kuri strādā ar bērniem, ar jauniešiem, kuru darbs dod viņiem iespējas. Ar to lepojos, arī man tā ir motivācija turpināt. Iespējas ir dotas, tikai jāizmanto.”
