Lasīšanas laiks: 2 min
Valmierieši vienmēr mācējuši cienīt vēsturi un saglabāt to nākamajām paaudzēm. Par vēsturiskiem notikumiem Valmierā atgādina senie koki, kurus stādījuši mūsu priekšteči. Diemžēl, arī koka mūžs kādreiz beidzas. Tā spēcīgais vējš nolauzis seno liepu pie Sv. Sīmaņa baznīcas, kas bija saglabājusies vienīgā no trijām Valmiermuižas īpašnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes liepām, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Gailīte.
Šī liepa gadu desmitiem bija ne tikai ainavas daļa, bet arī kluss liecinieks Valmieras vēsturei — paaudzēm pazīstama satikšanās vieta, patvērums karstās vasaras dienās un simbols saiknei starp pagātni un tagadni.
Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683-1750) bijusī Valmiermuižas īpašniece, hernhūtiešu kustības atbalstītāja, hernhūtiešu literatūras apgādātāja un izplatītāja. Hallarte 1738. gadā Valmiermuižā nodibināja hernhūtiešu skolotāju semināru latviešiem, kā arī finansēja un organizēja pirmo nozīmīgāko hernhūtiešu izdevumu latviešu valodā – “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas”. Tādējādi Magdalēna Elizabete fon Hallarte bija viena no spožākajām 18. gadsimta latviešu vēstures personībām, kurai pateicoties, Valmiera varējusi lepoties ar Baltijā un Krievijas impērijā pirmo zināmo skolotāju semināru.
Hernhūtieši bija protestantisma virziena piekritēju brāļu draudzes, kas atzina, ka cilvēka un Dieva attiecībās nav vajadzīga starpniece – baznīca. Pirmie misionāri Latvijā ieradās 1729. gadā un izveidoja savu centru Valmiermuižā, M.E.Hallartes īpašumos. Viņi nodarbojās ar latviešu zemnieku izglītošanu – mācīja lasīt, rakstīt, kā arī dibināja skolas.
Koki, ņemot spēku no zemes, tiecas ar galotnēm debesīs. Tomēr dabas un laika priekšā arī visizturīgākie koki reiz padodas. Svarīgākais ir saglabāt atmiņu par tiem un turpināt mūsu senču iesākto — cienīt vēsturi, rūpēties par vidi un stādīt kokus nākamajām paaudzēm. Iespējams, tieši šādos brīžos visvairāk apzināmies, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai ēkas un pieminekļi, bet arī dzīvas vērtības, kas gadiem ilgi aug līdzās cilvēkiem.
