Lasīšanas laiks: 5 min
Ja kāds pirms desmit gadiem teiktu, ka sēdēt pie datora var tikt uzskatīts par sporta veidu, lielākā daļa cilvēku tikai pasmaidītu vai pat pasmietos, it sevišķi, vecāka gada gājuma cilvēki. Sports taču nozīmē ātru sirdsdarbību, smagu fizisku piepūli un principā beidzas tikai ar basketbolu vai futbolu, pareizi? Mēs esam auguši ar pārliecību, ka sportisti ir tie, kas pēc noskrieta maratona vai basketbola spēles stāv uz pjedestāla ar medaļu kaklā, tomēr pasaule mainās. Šodien stadioni tiek piepildīti ne tikai, lai skatītos futbolu bet arī lai vērotu, kā jauni puiši un meitenes sacenšas virtuālajā vidē. E-sports ir ielauzies mūsu ikdienā ar pamatīgu troksni, liekot pārskatīt to, ko mēs vispār saprotam ar vārdu “sports”.
Protams, skeptiķi joprojām sarauj uzacis, jo kāda gan tur var būt atlētika, ja vienīgā kustība ir peles bīdīšana un taustiņu spaidīšana? Tomēr, ja ieskatāmies dziļāk, robeža starp tradicionālo sportu un digitālo sacensību kļūst arvien blāvāka. Digitālā vide ir plaša un daudzveidīga, kamēr vieni meklē izklaidi tādās vietnēs kā latvijaskazino.eu.com, citi pavada tūkstošiem stundu, trenējot reakciju un stratēģisko domāšanu, lai kļūtu par pasaules čempioniem e-sportā. Tā nav tikai spēlīšu spēlēšana brīvajā laikā, tā ir disciplīna, kas prasa tikpat lielu atdevi kā jebkurš olimpiskais sporta veids.
Vai prāts var nogurt vairāk par kājām?
Galvenais arguments pret e-sportu parasti ir fiziskās aktivitātes trūkums. Jā, e-sportisti neskrien 100 metru sprintu, bet vai mēs saucam šahu par sportu? Vai Formula 1 piloti, kuri sēž kokpitā, netiek uzskatīti par sportistiem? Abos gadījumos milzīga slodze gulstas uz prātu un koncentrēšanās spējām. E-sportā notiek kaut kas līdzīgs, jo profesionāla spēlētāja sirdsdarbība saspringta mača laikā var sasniegt pat 160 sitienus minūtē, tas ir līdzvērtīgi slodzei, ko piedzīvo maratonists distances laikā. Liela daļa no šī straujā sirdsdarbības pieauguma ir adrenalīns, tomēr arī tradicionālajā sportā, adrenalīns ir galvenais faktors, kas ļauj būt labākam par citiem.
Turklāt runa ir par reakcijas ātrumu un lēmumu pieņemšanu. Videospēlēs situācija mainās sekundes simtdaļās, spēlētājam ir jāpamana pretinieks, jāizanalizē situācija un jāpieņem lēmums ātrāk, nekā mēs spējam nomirkšķināt acis. Tā ir milzīga kognitīvā slodze un pēc vairāku stundu intensīva turnīra spēlētāji ir fiziski un emocionāli iztukšoti. Sviedru kā sporta zālē varbūt nav, bet ķermenis ir strādājis ar maksimālu atdevi stresa apstākļos.
Neredzamā puse – treniņi un disciplīna
Vēl viens mīts ir tas, ka e-sportisti ir vienkārši slinki pusaudži, kas caurām naktīm sēž pie datora, ēdot picu, tomēr realitātē profesionālajā līmenī ir pilnīgi pretēja. Lai sasniegtu augstus rezultātus, nepietiek tikai ar talantu. E-sporta komandas dzīvo pēc stingra grafika, kas maz atšķiras no profesionālu basketbolistu vai hokejistu rutīnas.
Viņi ievēro īpašas diētas, lai smadzenes saņemtu nepieciešamo enerģiju, un, protams, viņi trenējas spēlē – analizē pretinieku stratēģijas, uzlabo savas prasmes un strādā pie komunikācijas ar komandas biedriem. Bieži vien komandām ir piesaistīti arī sporta psihologi, jo, kā jau minēts iepriekš, e-sports psiholoģiski nogurdina prātu. Spriedze turnīros, kur balvu fonds mērāms miljonos, ir milzīga, viens nepareizs klikšķis var izmaksāt uzvaru, turklāt, tavi individuālie rezultāti būtiski ietekmē visas komandas sniegumu.
Komandas gars virtuālajā vidē
Tradicionālajā sportā mēs augstu vērtējam komandas spēku. Spēja saspēlēties, saprast partneri no pusvārda un uzticēties viens otram ir uzvaras atslēga. E-sportā ir tieši tāpat. Lielākā daļa populārāko disciplīnu – vai tas būtu Counter-Strike, League of Legends vai Dota 2 – ir komandu spēles.
Šeit nevar uzvarēt viens pats varonis. Komandai ir jādarbojas kā vienam organismam. Katram spēlētājam ir sava loma – viens ir uzbrucējs, cits atbalsta, cits vada stratēģiju. Komunikācija notiek nepārtraukti austiņās. Viņiem ir jāzina, ko dara komandas biedrs, pat neredzot viņa ekrānu. Tā ir sociāla mijiedarbība augstākajā līmenī.
Bieži vien šīs komandas dzīvo kopā treniņnometnēs, lai veidotu savstarpējo ķīmiju ne tikai spēlē, bet arī dzīvē. Konflikti, strīdi un izlīgšana ir daļa no procesa, tieši tāpat kā jebkurā futbola vai basketbola ģērbtuvē. Tāpēc teikt, ka videospēles ir antisociālas un izolē cilvēkus, ir visai neprecīzi. Tās rada jauna veida kopienas un draudzības, kas ir tikpat stipras kā tās, kas veidojas skolas sporta laukumā.
Vai tas ir sports?
Galu galā, viss atkarīgs no tā, kā mēs definējam sportu. Ja sports ir tikai un vienīgi muskuļu darbs, tad e-sports, iespējams, tur neiederas. Bet, ja sports ir sacensība, prasmju pilnveidošana, stratēģija, disciplīna un izklaide skatītājiem, tad e-sports atbilst visiem kritērijiem.
Mums nav obligāti jāizvēlas viena puse, e-sports neaizstās tradicionālo sportu. Futbols un hokejs nekur nepazudīs, taču e-sports ir izkarojis savu vietu zem saules kā pilnvērtīga, profesionāla un aizraujoša nozare. Valmierā un citur Latvijā mēs redzam, ka jaunieši arvien vairāk interesējas par tehnoloģijām un programmēšanu tieši caur spēļu prizmu, tas var būt lielisks solis nākotnes karjerai IT jomā.
Varbūt nākamreiz, kad redzat kādu aizrautīgi spēlējam pie datora, nevajadzētu uzreiz domāt, ka laiks tiek tērēts velti. Iespējams, turpat blakus istabā aug nākamais pasaules čempions, kurš ar savu mērķtiecību un darba ētiku neatpaliek no jebkura cita atlēta. Pasaule mainās, un veidi, kā mēs sacenšamies un pierādām sevi, mainās tai līdzi.
