Lasīšanas laiks: 5 min
Augusta pirmajā nedēļas nogalē bija pateicīgs un beidzot īsti vasarai atbilstošs laiks dažādām aktivitātēm un atpūtai. Vieni devās uz kapusvētkiem, daudzi – uz “Prāta vētras” koncertu un Valmieras vasaras teātra festivālu, vēl citi – uz Mājas kafejnīcu dienām, bet kāds noteikti paspēja vairākus pasākumus.
Valmieras novadā Mājas kafejnīcu dienas notika jau piekto reizi, un šogad interesenti varēja doties uz 26 dažādām vietām. Valmierā gan šogad bija atvērtas tikai divas mājas kafejnīcas, tāpēc gardēžiem vajadzēja doties ārpus pilsētas – uz Dikļiem, Rūjienu, Kocēnu, Jērcēnu, Burtnieku un citiem pagastiem. Atlika vien sekot darbalaikiem un iepazīties ar ēdienkarti.
Kocēnu pagastā jau labu gabaliņu pirms “Meža sapņiem” pēc automašīnu skaita un autobusa varēja saprast, ka apmeklētāju būs daudz, un tā arī bija! Šeit saimnieki nebija izsludinājuši iepriekšēju pieteikšanos. Pie galdiem zaļajā oāzītē lauku mieru un pusdienas baudīja vairāk nekā pussimts cilvēku, bet apkalpojošais personāls čakli kā bitītes tecēja no viena galda pie otra, izpildot pasūtījumus.
Apvienojot ēdiena gatavošanu ar sarunu, saimniece Zane Bērziņa atklāja, ka uz tik lielu atsaucību un apmeklētību viņa nav ne domājusi, ne cerējusi, bet viņa nav viena. Zanei palīdz vīrs, pirmos viesmīlības pamatus apgūst savi, māsas un draudzenes bērni – ko darīt ir visiem! Runājot par ēdienkarti, pieprasījums dienas laikā esot mainījies – sākumā iecienīta bijusi skābeņu zupa un Cēzara salāti, bet pēcpusdienā daudzi grib auksto zupu un tik jauki smaržojošās cūkgaļas ribiņas.
Kamēr “Meža sapņu” pavāri un oficianti saspringti rosās, lieli un pavisam mazi apmeklētāji var spēlēt dažādas spēles, vērot un pabarot aitu, kaziņas, vistas un zosis, tikai trīs Hailandes gotiņas, iebridušas brikšņos, neatsaucas apmeklētāju aicinājumam.
Lai arī šī ir pirmā reize un iet diezgan traki, Zane optimistiski domā, ka Mājas kafejnīcu dienās piedalīsies arī nākošgad.
Kocēnu pagasta “Jauncimpēnos” noskaņa ir tikpat jauka, bet pavisam citāda. Šeit apmeklējums bija jāpiesaka iepriekš, taču pārbēdzēji no pilsētas, saimnieki Anta un Imants ir viesmīlīgi un, protams, laipni apkalpo arī tos, kas ierodas negaidīti, jo viens galdiņš vienmēr atstāts rezervē. Viņi apzinās savus resursus, tāpēc limitē pieteikumu skaitu.
Atbilstoši lauku sētai pie galdiņa skaistā linu kleitā sarunai ļaujas saimniece Anta:
Šī ir mūsu pirmā reize, un mēs iedvesmojāmies no tā, ka divus gadus braukājām pa šādām kafejnīcām. Mums tas likās tik interesanti, ka nolēmām pamēģināt arī paši. Mums ļoti patīk šis pasākums. Kad beigsies mūsu novada Mājas kafejnīcu dienas, noteikti dosimies apmeklēt citas. Tādā veidā var redzēt to, kas katru interesē, ieraudzīt katras mājas “rozīnīti”. Mēs gribam redzēt līdzīgas vecās lauku sētas – kā cilvēki tur dzīvo, uztur kārtību, atjauno, pārbūvē, izdaiļo…
Lai, apkalpojot ciemiņus, nesajuktu galdiņi, tie ir nevis vienkārši numurēti, bet katram galdiņam dots savs nosaukums. Znots ieteicis nostāties kafejnīcas vidū un pēc virziena likt tuvāko pilsētu vārdus. Tā radās galdiņi: “Cēsis”, “Valmiera”, “Limbaži” un “Smiltene”.
Mājas saimnieki iecienījuši Burtnieka zandartu, tāpēc saimniece to ceļ galdā arī viesiem. Kā dzirdams no blakus galdiņa, zandarts burtiski kūst mutē! Tikpat labas atsauksmes dzirdamas arī par kūku.
Bez izvēlētā ēdiena te var baudīt un iegādāties arī meitas gleznas un māsas austos galdautus, dvieļus, plecu lakatus. Antas darinājums ir košās jostas.
“Jauncimpēnos” kafejnīcu varēja apmeklēt no pēcpusdienas līdz vēlai vakara stundai: sestdien līdz plkst.23.00, bet svētdien līdz plkst. 21.00. Dienā varēja vien iztēloties, kā aiz meža nogrimst saule, kā klusajā lauku sētā ienāk krēslas stunda, kā kafejnīcā un dārzā iedegas lampiņu virtenes, radot romantisku atmosfēru…
Par nākamo gadu Anta ir optimistiska un reizē piesardzīga – vispirms jāsavelk gali un jāuztaisa rezumē par 2025.gadu, tad redzēs, kā būs nākošgad.
Trešā pieturvieta ir Krāču kakta “Šķūnis” Valmierā, kur apmeklētājus sagaida kuplā Bogdanovu ģimene. Šogad bukletā viņi slēpjas zem nosaukuma “Zupa, kino, teātris”. Viņi ir cilvēki ar stāžu, jo Mājas kafejnīcu dienās piedalās katru gadu un šogad var svinēt piekto jubileju. Iespējams, viņiem ir visgrūtāk, jo vēlas apmeklētājus pārsteigt ar kaut ko jaunu, negribas atkārtoties. Tā kā galvenais vaininieks Mārcis ir ļoti radoša personība un no viņa neatpaliek arī pārējie ģimenes locekļi, viņiem tas arī lieliski izdodas. Teātrī tiek rādīta viena ceturtdiena no ģimenes dzīves: tētis virpo, mamma gludina palagus, bērni mācās, apmeklē dažādus pulciņus, tad visi ar kartēm rokā skrien orientēties…
Arī 9 minūšu garajā filmiņā var vērot Bogdanovu ģimeni dažādās dzīves situācijās pagājušajā un šajā gadsimtā.
Runājot par mājas kafejnīcām, Mārcis atceras, ka pirmā reize bijusi visgrūtākā un ne tikai tāpēc, ka pirmā reize, bet arī tāpēc, ka ēdienkartē piedāvājuši burgerus, kas pašiem bijis liels darbs. Pēc tam bijušas arī pankūkas un Biezpienfests, bet šajā reizē viņi izvēlējušies atvieglot sev darbu, piedāvājot zupas un saldos ēdienus. Darbā gan tāpat iesaistīta 11 cilvēku komanda.
Par nākamo gadu Mārcis vēl domā. Sarunā atklājas, ka Mājas kafejnīcu dienām ir jāpiesakās ar katru gadu arvien ātrāk, jau pavasarī! To nevar atlikt uz pēdējo brīdi. Esot sajūta, ka jāmaina veidols – varbūt būsim, varbūt ne.
Dzīvē viss plūst, viss mainās, bet jācer, ka Mājas kafejnīcu dienu tradīcija Latvijā un Valmieras novadā ir uz palikšanu. Kādam tā vienmēr būs pirmā reize, cits eksperimentēs un piedalīsies vairākkārt. Apmeklētājiem gan vienmēr jānovērtē šis cilvēku ieguldītais laiks un darbs, jāpiedod kļūdiņas un jāatceras, ka šie Mājas kafejnīcu cilvēki pārsvarā nav profesionāli pavāri, konditori un oficianti, lielai daļai tas ir izaicinājums, pārbaudījums, jauna pieredze un jaunas prasmes, arī atļaušanās vienu vai divas dienas atvērt durvis draugiem, kaimiņiem un pavisam svešiem cilvēkiem un parādīt mazu drusciņu sava privātuma, tā teikt, ļauties enerģijas apmaiņai no sirds uz sirdi.
