Lasīšanas laiks: 4 min
Vidzemes slimnīca šogad atzīmēs savu 50 gadu jubileju, tomēr slimnīcas vēsture Valmieras pilsētā ir krietni senāka. Jau pirms vairāk nekā 200 gadiem – 1784. gada dokumentos pirmo reizi minēts Valmieras hospitālis. Savukārt jauna un tā laika prasībām atbilstoša slimnīcas ēka uzcelta 1914. gadā pēc Georga Apiņa iniciatīvas. Valmierieši šo ēku pazīst ar nosaukumu Bastions un, tajā arī šodien var iegūt dažādus medicīniskus pakalpojumus. Savukārt visiem pazīstamā slimnīcas ēka Jumaras ielā atklāta 1975. gadā.
Vidzemes slimnīca ir atpazīstama kā lielākā Vidzemes reģiona slimnīca, kurai dzīvības glābšanu uztic vairāk nekā 12 tūkstoši pacientu gadā. Slimnīca sniedz darba vietas ap 700 darbiniekiem un var lepoties ar labākajiem speciālistiem ne tikai reģionā, bet arī visā valstī.
Savu esošo nosaukumu slimnīca ieguvusi 2007. gadā, kad Valmieras slimnīcai tiek pievienota Valkas slimnīca un nosaukums tiek mainīts uz „Vidzemes slimnīca”. Slimnīcas ēkas atrodas 2 novados – Valmieras un Valkas, bet struktūrvienības izvietotas 3 pilsētās – Valmierā, Rūjienā un Valkā.
50 gadi – pusgadsimts, kura laikā mainījusies pasaule un mainījušas paaudzes. Arī medicīnas un zinātnes attīstībai 50 gadi ir daudz, un attīstības lēciens šajā laikā bijis milzīgs.
Atskatoties slimnīcas vēsturē aprunājāmies ar Dr. Ilgu Mežali, kura ir reanimatologs, anesteziologs, pieredzējusi slimnīcas būvniecību Jumara ielā un ar savām zināšanām, pieredzi ir balstījusi Vidzemes slimnīcu vairāk nekā 50 darbības gadu garumā.
Kā sākās Jūsu ceļš medicīnā?
1964. gadā beidzu medicīnas institūta vispārējās ārstniecības fakultāti. Tajā laikā izvēles kur strādāt mums nebija, katru sūtīja kur nu vajadzēja un nonācu Jaungulbenes slimnīcā kā ārsts.
Darbs tur man tīri labi patika, institūta laikā visu laiku vairāk biju darbojusies ar ķirurģiju, biju operējusi aklo zarnu, asistējusī ķirurgiem un avīzē izlasīju, ka Valmieras slimnīca meklē anesteziologu. Tikko arī tieši bija sākusies anesteziologu ēra Latvijā un Dr. Laucis Valmierā meklēja anesteziologu. Sazvanījāmies, atbraucu un ar prieku mani šeit uzņēma. Pēc divām dienām arī sāku anesteziologa kursus pie profesora Andrejeva.
Sākām mācīties, jo iepriekš Latvijā bija zināmas tikai narkozes ar masku pa kuru pacientam ievada ēteri vai hloroformu, kuru ieelpojot cilvēks aizmiga, bet tas īsti nederēja garākām operācijām. Mācījāmies, ka pacientam kaklā vajag ievadīt trubiņu un ar ventilācijas aparātu ventilēt plaušas. Ventilācijas aparāts bija jādarbina un jāpumpē ar rokām. Četros mēnešos apguvu visu ko nu varēju apgūt un sāku strādāt Valmierā.
Klāt pirmā operācija, ieeju operāciju zālē, iepazīstos ar māsiņu. Operāciju zāles logs bija pret komjauniešu(Karātavu kalniņš, Beātes ielā blakus t/c Maxima) kalniņu. Dakteris saka – paskaties uz to kalniņu, tur jau ļoti daudzi guļ. Lai viņi visi mums labi palīdz. Dakteris Freimanis iemācīja, ka katra operācija ir jāsāk ar teikumu Cum Deo(latīniski) – lai Dievs mums palīdz. Visi to noskaitījām. Valmierā tajā laikā bija divas operāciju zāles – akūtā ķirurģija un operāciju zāle slimniekiem ar kādi infekciju. Anesteziologs biju viena un strādāju pa abām zālēm.
Pēc pirmā darba mēneša anesteziologa amatā sekoja arī pirmā garākā operācija, kas ilga ap 8 stundām. Biju jauna un enerģiska un ar visu tiku galā.
Rīta sapulcēs Dr. Laucis katru rītu mums skaitīja, ka ir jāceļ jauna slimnīca. Finālā nonācām līdz balsošanai. Visi, protams, nobalsojām par. Sākās slimnīcas celtniecība, kurā piedalījās arī paši ārsti. No darba brīvajā laikā piedalījāmies slimnīcas sakopšanā, iekārtošanā.
Ko atceraties par pirmajiem gadiem jaunuzceltajā slimnīcā Jumara ielā?
Pirmā atvērās terapijas nodaļa. Bija piecas operāciju zāles. Tajā laikā Eiropā medicīna arī bija attīstījusies un bija saprasts, ka pēc operācijas slimnieku uzreiz vest uz palātu nav labi. Pie operāciju zāles izveidojām pamošanās vietu ar četrām gultām, kur māsiņa var pacientus pieskatīt, kamēr tie pamostas no narkozes. Mūsdienās šāda pamošanās vieta vairs nav un gribētos cerēt, ka tāda varētu tikt atgriezta atpakaļ.
Līdz ar jauno slimnīcu palika vairāk iespēju veikt dažādas operācijas. Uzlabojās darba iespējas ārstiem, tikām pie modernākām iekārtām un uzlabojās arī aprūpes un ārstēšanas kvalitāte pašiem slimniekiem.
Kas visvairāk patīk darbā un kas motivē turpināt darboties medicīnā?
Man patīk strādāt ar jaunajiem ārstiem un nodot savas zināšanas jaunajiem speciālistiem. To arī labprāt vienmēr esmu darījusi, jo uzskatu, ka nav vēl izveidojusies laba skolotāju paaudze, kuri spētu izmācīt labus un spējīgus anesteziologus. Manas paaudzes speciālisti jau daudzi vairs nav starp mums.
Liekas, ka mūsdienās zināšanas iegūt ir palicis vieglāk, bet līdz ar to – tās vairs nav tik kvalitatīvas.
Ļoti patīk arī ceļot, daudz kur esmu bijusi, mācījusies, bet reizē arī redzējusi pasauli. Vajag vairāk nevis ģērbties dārgās dizaineru drēbēs, bet apceļot pasauli. Vismīļākā man no redzētajām valstīm ir Japāna. No šīs tautas var ļoti daudz mācīties. Atmiņā palikuši arī Apvienotie Arābu Emirāti – tur ļoti ciena ārstus un ir attīstīta medicīna.
Dr. Mežale atzīst, ka mūsdienu tehnoloģijas palīdz medicīnai, bet arī ar, piemēram, mākslīgā intelekta un robotu ienākšanu operācijās – tāpat ir nepieciešams zinošs cilvēks. Spēcīgus un zinošus cilvēkus viņa Vidzemes slimnīcai novēl arī nākotnē.
Šogad par Vidzemes slimnīcu, tās personālu un attīstību stāstīsim vairākos rakstos, bet, ja arī Jums ir kāda spilgta atmiņa no Vidzemes slimnīcas vēstures – rakstiet uz redakcija@valmieraszinas.lv
