Lasīšanas laiks: 3 min
Pirmdien, 16.septembrī, Valmieras kinoteātrī “Gaisma” uz tikšanos ar skatītājiem bija ieradušies trīs pārstāvji no jaunās latviešu spēlfilmas “Banāns upē” – režisors un scenārija autors Kristaps Brīze, Toms Auniņš (filmā Ralfs) un Nestors Carjovs Krūmiņš, kurš filmā ir trīspadsmitgadīgais tīnis Kārlis, bet nu jau ir garš 16 gadus vecs jaunietis.
Apmēram pusotru stundu garā filma klasificēta kā komēdija un piedzīvojumu filma. Dažādu atgadījumu izbraukumā pie dabas un ceļojumā ar laivu pa upi patiešām netrūkst, taču ir arī daudz nopietnu pārdomu par Ralfa un Linarda (filmā Kaspars Dumburs) atšķirīgo pasaules uztveri, par patēva ienākšanu ģimenē un attiecību veidošanu ar svešu pusaudzi, par otra cilvēka pieņemšanu, atbildību, nebradāšanu cita dvēselē…
Kristaps Brīze atklāj, ka šī ir viņa debijas filma un daudz kas noticis ne tā, kā iepriekš paredzēts. Gluži kā tas notiek filmas kadros laivā uz ūdens, viņam kā režisoram gan tiešā, gan pārnestā nozīmē bijusi tāda kā grīļošanās sajūta. Viņš to salīdzina ar skrējienu – ja cilvēks visu laiku skrējis sprintiņus ar īsfilmām, viņš nezina, kādas būs sajūtas, skrienot maratonu. Arī Toms Auniņš piekrīt režisora teiktajam:
Tā ir precīza analoģija! Kino filmēšana ir ļoti līdzīga braucienam ar laivu upē, kur esi veicis kritiski svarīgu sagatavošanās darbu (vai ir līdzi nazītis, sāls, lukturītis, maiņas drēbes utt.), bet, ja kaut kā nav, atgriezties atpakaļ vairs nevari. Ja teātrī vēl var kaut ko mainīt, tad kino lielākoties viss paliek, kā ir uzfilmēts.
Kā ar jauno aktieri – šī ir pirmā loma? Bija liela konkurence?
Nestors ar konkurentiem nav saticies, bet pēc scenārija izlasīšanas viņu interesējis, kāds ir Kārlis, ko viņš dara, kas viņš ir par bērnu? Un kā atzīst režisors, šī viņa interese iedziļināties un domāt, nevis tikai nospēlēt etīdi Nestoru padarījusi atšķirīgu no kādiem septiņiem citiem zēniem. Tas esot bijis instinktīvs Staņislavska piegājiens – kāpēc jādara tā vai cita darbība? Nestoram šī ir pirmā kino loma, un tā viņam ļoti patikusi.
Vispirms bija dzeltenā laiva un tad nosaukums vai nosaukums un tad dzeltenā laiva?
Skaidrs, ka pirmā bija laiva, bet bija vajadzīgs arī kaut kas pretējs. Kā filmas varoņiem – sava iekšējā pasaule, savi noteikumi, sava Banānu republika… Nosaukums radās pēc tam.
Cik ilgā laikā tapa filma?
Filmējām četrus gadus, bet kopā ar scenāriju sanāca pieci gadi. Lielā mērā manu kļūdu dēļ, jo bija daudz kas jālāpa, jāuzlabo.
Upe un pilsēta filmā ir viena un tā pati vai dažādas?
Pilsēta ir Sabile, bet upes bija piecas – Abava, Venta, Irbe, Rinda un vēl viena maza upīte – visas Sabiles tuvumā.
Vai režisoram jau ir kādi nākotnes nodomi?
Jā, ir. Par pirmo sievieti, kas ar velosipēdu apceļoja pasauli. Viņa dzimusi Latvijā, bet vēlāk pārcēlās uz Ameriku (domāta Anna Kopčovska, pazīstama arī kā Annija Londonderija/Annie Londonderry – S.G.). Viņa noslēdza derības un apceļoja visapkārt pasaulei. Šī ideja gan ir ļoti ambicioza – 19.gadsimts, budžets…
Visas sarunas laikā režisors ir ļoti paškritisks un atzīst savas pieredzes trūkumu gan attiecībā uz statisko kameru, gan filmēšanu uz ūdens, kas bijusi laba dzīves skola. Arī režisoram pašam bijusi pieredze kā patēvam ar sievas Ievas trim bērniem, kuri nu jau izauguši lieli. Būtībā jau visa dzīve ir kā upe – viss plūst, viss mainās.
Tikšanās izskaņā Toms Auniņš pateicas sanākušajiem kino apmeklētājiem un aicina: Ja jums filma raisīja kādas emocijas un šķiet gana laba, padalieties ar citiem tālāk un aiciniet uz kinoteātri! Mums svarīgi turēt latviešu kino buru!
