Lasīšanas laiks: 4 min
11. martā svinīgā ceremonijā tika godināti Valmieras novada sporta laureāti. Apbalvojumu “Mūža ieguldījums sportā” saņēma vieglatlētikas soļošanas treneris Aivars Rumbenieks.
Vēl pēdējā klasē Skrundas pamatskolā fizkultūras stundas Aivaru Rumbenieku īpaši neinteresēja, jo skolotāji mainījās, nebija programmas. Ziemā paticis slēpot, bet tā bijusi paša iniciatīva. “Var teikt, ka, tikai iestājoties Kazdangas tehnikumā, sāku vairāk nodarboties ar sportu. Uzvarēju soļošanas sacensībās, bet nopietni vēl netrenējos, ziemā turpināju slēpot. Man viss ir pierakstīts un sistematizēts – 1968. gada 8. aprīlī izdomāju, ka sākšu trenēties. Bija Lejas sarakstīta grāmata, to pētīju,” stāsta Aivars Rumbenieks. Jau tajā gadā uzrādīti teicami rezultāti. “Piecu kilometru distancē jauniešu konkurencē biju labākais. Bet mani neielika “Padomju Jaunatnes” publicētajos labāko sportistu sarakstos. Kad sāku interesēties, kāpēc tā, atbildēja – ko tad tas no provinces. Taču nākamā gada pavasarī Padomju Savienības pavasara meistarsacīkstēs Sočos biju godalgotā vietā. Tā iekļuvu Padomju Savienības jaunatnes izlasē.”
Sekoja obligātie gadi armijā. Pēc tam darbs Kuldīgā, kur arī atsākta aktīva trenēšanās. “Tā mani sporta biedrības “Vārpa” kantorī Rīgā uzrunāja Kārlis Greiškalns, piedāvāja darbu un treniņa iespējas Valmierā. 1972. gada 2. augustā ierados Valmierā. Darba samaksa nebija liela, bet tiku uz treniņnometni, kad vien varēju, trenējos. Palicis atmiņā 1975. gads – Latvijas čempionātā pirmo reizi sasniedzu Latvijas rekordu. Konkurence bija diezgan liela, citi sportisti bija dusmīgi – kā tā drīkst viņus apsteigt. Tolaik aktīvajā sezonā notika 20 sacensības, ziemā – kādas četras.”
Perestroikas laikos, kad ekonomiskā situācija pasliktinājās, Aivars Rumbenieks pieņēma darba piedāvājumu Murjāņu sporta ģimnāzijā, taču turpināja arī piedalīties sacensībās. “Par treniņu procesu štukoju, kā tur īsti ir, ja metodika ir viena, bet citiem rezultāti labāki. Sāku pētīt dažādus piemērus, domāju savu metodiku, kas nepasēja ar esošo. 90. gadu vidū man bija jālasa lekcijas, stāstīju arī, kā ar Aigaru Fadejevu trenējamies. Stāstu savu versiju, bet mācībspēki protestē – tā nedrīkst, metodikā ir citādāk. Taču arī metodikai ir jāseko līdzi laikam, jāņem vērā sportistu un treneru pieredze. Piemēram, tajā laikā uzskatīja, ka jābūt garākam kāpinājuma laikam – 2, 3 kilometru tempā. Mēs sapratām, ka labāk strādā īsie kāpinājumi – pa 100, 200 metriem. Rezultāts labāks.”
Jautāts par dēla, soļotāja un olimpisko spēļu dalībnieka Arņa Rumbenieka iesaistīšanos soļošanas sportā, Aivars stāsta, ka dēlu ņēmis līdzi uz sacensībām. Treneris vieglatlētikā bija Raitis Ravinskis, taču jau vēlākos gados, mācoties Murjāņu sporta ģimnāzijā, dēla trenēšanu pārņēma tētis. “Trenerim sportists ir jāapkalpo, piemēram, jāiedod padzerties. Tas ir atļauts tikai trenerim. Manos treniņa gados tā nebija. Kad trenējos garajos gabalos, maršruts veda uz Straupes pusi, pie Stalbes nogriezos. Sanāca kādi 46 kilometri. Tad es iepriekšējā dienā ar velosipēdu izbraucu maršrutu un vairākās vietās noslēpu ūdens pudeles, lai pa ceļam var padzerties.”
Vērtējot atjaunoto Jāņa Daliņa stadionu un jauno vieglatlētikas manēžu, Aivars Rumbenieks stāsta, ka tagad ir lieliski treniņu apstākļi. “Atceros, ka stadionā segums bija parastie izdedži, tos līdzināja, pirms sacensībām brauca ar ratiņiem, ar kaļķi velkot svītras. Vislabāk soļot bija, kad segums bija nedaudz mitrs. Ja lija, veidojās dubļi, ja ilgi sauss – pārāk smilšains.“ Aktīvajā sezonā mēnesī treniņos tiek veikti kopā apmēram 800, 900 kilometri. Sacensību laikā tie ir 400, 550 kilometri mēnesī. Aivars Rumbenieks stāsta, ka tagad jau visi rēķini sajukuši, cik kilometri veikti un cik reizes sanācis mērot ceļu apkārt pasaulei. “Tāpēc ļoti svarīga ir profilakse, jārūpējas par ceļgaliem, lai tos neapsaldētu, jāsaudzē potītes. Mugura ir svarīga, piemēram, veicot garu gabalu pa asfaltu, jāmaina ceļa puses, jo sanāk, ka viena kāja ir zemāk. Tāpat ļoti svarīga ir aklimatizācija. Piemēram, aizbraucot uz olimpiskajām spēlēm, nepieciešamais laiks būtu bijis trīs nedēļas. Jāpierod pie laikapstākļiem, ēdiena, pat magnētiskais lauks ietekmē sportistu.”
Aivars Rumbenieks sagatavojis vairākus olimpiskos soļotājus, Sidnejas Olimpisko spēļu otrās vietas ieguvēju soļošanā 50 km distancē Aigaru Fadejevu, olimpisko spēļu Sidnejā un Pekinā dalībnieci Jolantu Dukuri, kā arī Tokijas Olimpisko spēļu dalībniekus Arni Rumbenieku un Ruslanu Smolonski. Aivars Rumbenieks 2018. gadā saņēma Latvijas Vieglatlētikas savienības apbalvojumu “Mūža ieguldījums sportā”.
