Lasīšanas laiks: 6 min
Laikā, kad nevaram apmeklēt teātra izrādes, aicinu ielūkoties pašā interesantākajā izrādē, ko šobrīd bez ieejas biļetes piedzīvo katra ģimene, kurā ir skolas vecuma jaunietis. Atšķirībā no ierastā iestudējuma, šai izrādei ir vairāki režisori – katram mācību priekšmetam savs. Kopumā skolēns piedzīvo ap 15 režisoru ieceres un norādījumus. Tas, ko skolēns var izvēlēties, ir nemainīgā istabas scenogrāfija, tērpu un mūzikas noformējums – atstāt pidžamu, mācoties ieslēgt mīļāko mūziku. Viss cits ir plūsma, kurai gribi negribi jāļaujas. Kā jūtas skolēns šajā laikā, kad pieaugušo pasauli vairāk interesē autostāvvietu brīvbiļetes, aizkavējies datortehnikas iepirkums attālinātajām mācībām (ja nāk negaidīts epidēmijas 2. vilnis, pieaugušie to nevarēja paredzēt), atbildīgo ministru spēja parādīt savu vienotību uzskatos slēgt vai neslēgt kādu veikalu, likt vai nelikt masku, pērkot krējumu? Tik daudz svarīgu lietu, kas pieaugušajam risināmas.
Kur paliek skolēns, kā viņš šobrīd jūtas un kāda būs viņa izglītība, skaļi nesaucot vārdu “kvalitāte”?
Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā pavasarī un tagad regulāri tiek aptaujāti skolēni, lai saprastu, kas uzlabojams attālinātājās mācībās, ko nu jau oficiāli saucam par mācību procesu. Šoreiz pētījām ne tikai skolēnu izpratni un neskaidro mācību priekšmetos, bet arī to, kāda ir skolēna labsajūta, cik stundas dienā skolēns velta mācībām un vai skolēnam ir kāds, ar ko dienas laikā var parunāties?
Tātad. Izrāde sākas ar nokavēšanos, jo diezgan lielai daļai skatītāju (lasīt – dalībnieku) iepriekšējais vakars ievilcies datorspēlēs, filmās un telefona bīdīšanā, rīti ir grūti, smagi un vēli, jo režisori parādi diriģē attālināti un neredz (kameru neieslēgšu(!)), cikos es atradīšu sevī motivāciju sākt.
Ar motivāciju ir visgrūtāk – to atzīst gandrīz puse aptaujāto skolēnu.
Visgrūtāk ir tiem skolēniem, kuriem jau klātienē kāds no mācību priekšmetiem nepadevās vai bija nepieciešams plašāks skolotāja skaidrojums un atbalsts. Tie, protams, visbiežāk ir eksaktie mācību priekšmeti (fizika, ķīmija, bioloģija, arī matemātika), kuros nepieciešama lielāka iedziļināšanās un piepūle. Bet pie visstiprākās saņemšanās izpratne šajās lielajās zinātnēs var rasties subjektīva. Kā teica mans kolēģis Rūdolfs:
“Mācīt matemātiku attālināti ir līdzīgi kā mācīt peldēt tumsā – kas skaļāk šļakstās un rīstās, tos pavelk virs ūdens, tikmēr vieni jau ir krastā, bet vieni ir dziļi dzelmē.”
Vissatraucošākie ir dati par skolēnu pastaigām svaigā gaisā vai kustībām. Ja izrādes starpbrīdī mēs izkustinām savu ķermeni, muskuļiem uzņemot skābekļa devu, tad attālinātajās mācībās laiks un ķermenis izplūst laikā un telpā.
Aptuveni katrs 5. skolēns vispār neiet ārā, puse no skolēniem iziet svaigā gaisā vienu reizi dienā. Tāpēc skolas un vecāku uzdevums ir domāt, piedāvāt viltīgas sportiskas aktivitātes, kas spēj skolēnu izvilkt no “datortelpas”.
Tas, ko mācās šobrīd visas iesaistītās personas, ir plānošanas prasme. Apjoms, lielā informācijas plūsma, kurā skolēnam pašam(!) jāorientējas, termiņos iesniegts darbs uzliek milzu atbildību un izaicinājumus. Un tikai pieaugušajam šķiet, ka viss ir paveicams ātri un vienkārši. Nav jau tā, ka plānošanas prasme klātienes procesā būtu mērķtiecīgi mācīta. Vairāk tomēr skolotājs ir atgādinājis, virzījis. Nu pašmācībā to mācāmies. Tāpēc svarīgāk par saturu šobrīd ir dot atbalsta veidus skolēnam procesa un laika plānošanā. Kā plānot, kurš no veidiem katram skolēnam atbilstošāks? Kā kontrolēt un pārraudzīt paša paveikto? Šis ir dzīves eksāmens, un, kā mēs zinām, ja eksāmenu nenokārtosi, nāksies atkārtot.
Tas, kas satrauc šai savstarpējā sadarbībā,- ir skolēnu nebaidīšanās atrast informāciju un uzdot to par savējo, vecāka vai drauga veikto uzdevumu iesniegt kā savējo. Sauksim lietas īstajos vārdos – plaukst plaģiātisms.
Ko skolēns ar to iegūst? Nav atbildes. Jā, mēs katrs savulaik skolā esam špikojuši, bet šobrīd tā ir zara zāģēšana, uz kuru sēžam, tā ir šķietama problēmas atrisināšana. Skolotājs nevar nākamo stundu izveidot tā, lai skolēni neskaidro apgūst, ja nereti darbi tiek iesniegti aizdomīgi perfekti. Maskējamies? Karnevālā pazūd vērtības, sajūk patiesība ar meliem, bet pusnaktī, kad kritīs maskas, mēs pūrā gribēsim labu izglītību. Bet vai būs?
Ir arī labas ziņas. Daudzi skolēni atzīst, ka attālinātais process ļauj plānot savu režīmu, izvirzīt prioritātes, noteikt savu darba tempu. Puse skolēnu atzīst, ka mācību process kopumā vērtējams kā labs. Šeit gan svarīgi piebilst par skolēna slodzi – trešdaļa aptaujāto mācās 4 – 6 stundas dienā, piektdaļa – 6-8 stundas, bet 15 % vairāk par 8 stundām dienā.
76 % aptaujāto atzīst, ka mājās jūtas labi vai ļoti labi, bet aptuveni katrs 10. skolēns – slikti vai ļoti slikti.
Lūk, daži viedokļi: “Šajā brīdī, mācoties attālināti, jūtos vairāk motivēta un tiešām katru dienu pavadu vismaz 5h mācoties uzdoto. Uzdoto cenšos pēc iespējas labāk izprast, nevis vienkārši nokopēt no interneta, pārrakstīt no grāmatas vai paprasīt kādam klasesbiedram. Cenšos arī uzturēt veselīgu gulēšanas režīmu”, “Man ar attālināto mācību procesu veicas diezgan labi. Gan atzīmes ir labas, gan arī pašsajūta. Visu skolotājas doto izpildu laicīgi, bez kavējumiem, protams, ne uz visām tiešsaistes stundām paspēju pieslēgties. Kopumā esmu priecīgs par paša paveikto”,
“Vairāk par visu es vēlos iet uz skolu. Es nesaprotu vairākas mācības. Man ir grūti pašam saprast, kas jādara. Šitā nekas nesanāks”,
“Mana vienīga motivācija ir, jo ātrāk pabeigs, jo mazāk būs atlicis, ko darīt”, “Ir dienas, kad mazie brāļi ir mājās, tad traucē mācīties. Arī pie aizvērtām durvīm dzirdu kā trako” un “Dažreiz man palīdz mamma, bet viņa daudz neko nesaprot”.
Īpaša loma šajā izrādē ir pieaugušajiem. Vecākiem vairāk nekā jebkad ir jāatrod laiks pastaigai, atbalstam, vai arī – vienkārši sarunai. Skolotājam jāsaprot, ka visu, kas standartā, iemācīt šobrīd var tikai cirka akrobāts, un jāizvērtē, kas ir tā esence, ko savā priekšmetā skaidri, precīzi, mierīgi šobrīd varu dot. Bet visiem pieaugušajiem jāsaskata, ka neesam vieni, ka ar mums kopā aug mūsu bērni, kuriem tieši šobrīd veidojas izpratne par pasauli (viņi vēro mūsu reakcijas un rīcību). Viņi aug tagad, ne vakar, ne rīt. Galu galā tieši tagad ir laiks, lai veltītu to viens otram. Tāda ir galvenā izrādes doma – beidzot neskriet, bet apstāties un saprast.
Izmantojot situāciju, saku lielu paldies katram skolotājam, kuru tuvākais draugs un sabiedrotais šobrīd ir datora ekrāns un pirkstu veiklība. Paldies katram vecākam, kas atrod laiku un pozitīvo iedvesmu savam skolēnam. Paldies katram skolēnam, kas saprot un izvērtē, ko es šodien iemācījos un paveicu, kā varu uzlabot savas prasmes.
Kā slavenajā Māra Čaklā citātā: “Man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Mēs visi kopā augam un mācāmies.
Izrāde ir smaga, nogurdinoša, pat apnicīga, jo tās ilgums ir neparedzams. Kur ņemt spēku un motivāciju skolēnam, skolotājam, vecākam? Tikai ikdienas priekos, mazajās veiksmēs un savā mugurkaulā. Nekas mūs tā nepārbauda un nestiprina kā cilvēks pats. Laikā, kad mainās pasaule, sevi nepazaudēt var tikai cilvēks pats. Ja 38 % skolēnu reti vai nemaz nekomunicē ar klasesbiedriem, ja puse skolēnu pa dienu mājās ir vieni, tad mums IR jāatrod laiks sarunai.
Tāpēc tikai no mūsu attieksmes ir atkarīgs, vai mācīšanās process šobrīd ir komēdija, drāma vai traģēdija.
Nobeigumā mūsu sporta skolotāja Ginta ieteikums visiem nogurušajiem – lai jebkurš muskulis saņemtu skābekli, izmanto kādu no šiem 3 ieteikumiem: 1) apļo visu, ko vari,- rokas, plecus, kājas u.c., 2) ar plaukstām paplikšķini visur kur vari – sev, otram u.c.,3) stiepies, kur vien vari un kā vien vari – gultā, pie galda u.c. Kā organisms saņems elpu, tā radīsies prieks un motivācija.
Priekškars vēl neveras…
