Lasīšanas laiks: 5 min
Ģīmes dabas takā satikās orientieriste Inguna Valdmane un AS “Valmieras stikla šķiedra” bijusī Personāla daļas speciāliste Gunta Vintere, turpinot kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem.
“Ar orientēšanos man līdz šim nav bijusi nekāda saistība, bet zinu, ka daļa manu kādreizējo kolēģu no AS “Valmieras stikla šķiedra” aktīvi piedalījās orientēšanās sacensībās “Magnēts”,” sarunu iesāka Gunta.
“Mana pirmā darba vieta ir bērnudārzā. Es vēl biju vecāko klašu skolniece, kad sāku strādāt. Vecāki mani virzīja, bija nolēmuši, ka vasaras brīvlaikā vajadzētu gūt pieredzi. Man ļoti patika darboties ar bērniem. Tā izlēmu, ka apgūšu pirmsskolas pedagoģiju un psiholoģiju. Par pirmsskolas pedagogu strādāju četrus gadus, bet turpmākais darbs saistās ar AS “Valmieras stikla šķiedra”. Biju sabiedriska, piedalījos dažādās aktivitātēs, organizēju pasākumus, un mani pamanīja, tā nu arī vairāk nekā 40 turpmākie darba gadi tika pavadīti šajā uzņēmumā. Sākumā strādāju Kadru sagatavošanas daļā un vēlāk Personāla daļā līdz pat 2017. gada martam. Tagad esmu pelnītā atpūtā. Lai nāk jaunie ar jaunām idejām, metodēm un darbojas. Ir jāmainās līdzi laikam,” par darba gaitām pastāstīja Gunta. Klausoties Guntas pieredzē, Inguna pamanījusi līdzīgu iezīmi. Viņas mamma ir bijusi bērnudārza audzinātāja, tāpēc pirmā darba pieredze arī gūta bērnudārzā.
“Viena mana mīlestība ir mežs, bet otra – sports. Pēc vidusskolas apguvu mežsarga profesiju Ogres tehnikumā, toreiz man ļoti gribējās būt mežā vairāk nekā jebkur citur, to es arī izvēlējos. Atceros, ka kādā no augusta pēdējām dienām pie mums ciemos atnāca draugi, kuri tolaik strādāja skolā, un pastāstīja, ka ir nepieciešams sporta skolotājs. Nākamajā dienā devos uz skolu un teicu, ka gribētu strādāt. Lai gan tolaik atbilstošas izglītības man nebija, viss sanāca veiksmīgi, un 1. septembrī jau varēju doties uz darbu. Protams, ka nākamais solis bija arī studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā,” stāsta Inguna.
Jautāta par darba pienākumiem uzņēmumā AS “Valmieras stikla šķiedra” Gunta norādīja, ka izglītošanās uzņēmumam ir bijusi svarīga visos laikos un saistībā arī ar profesionālo orientāciju ir darīts daudz. “Man darbā nekad nav bijusi rutīna. Bija jāorganizē dažādi kursi un semināri. Vadīju ekskursijas skolu jauniešiem no visas Latvijas. Biju atbildīga par mācību programmu sagatavošanu, procesa kontrolēšanu, dokumentēšanu un jauno darbinieku apmācību līdz pat eksāmenu pieņemšanai un kvalifikācijas piešķiršanai – tādi bija mani tiešie pienākumi, strādājot Kadru sagatavošanas daļā. Kad nonācu Personāla daļā, tad visus pienākumus no Kadru daļas pārmantoju, turklāt veicu arī jaunus – atlasot personālu un slēdzot darba līgumus. Personāla daļā strādājot, pievērsu uzmanību tam, lai darbinieks ir lojāls uzņēmumam, ar iepriekšēju darba pieredzi un atbilstošu kvalifikāciju. Darbs ražošanā nav viegls, tas ir ļoti intensīvs. Ražošanas process nevar apstāties, tāpēc darbs tiek organizēts četrās maiņās, katra no tām strādā 12 stundas un vairākas dienas pēc kārtas. Stikls ir jākausē bez pārtraukuma, lai no tā iegūtu stikla šķiedru.” Gunta uzsvēra, ka personāla speciālists ir salīdzinoši jauna profesija. Agrāk izglītības iestādes nepiedāvāja šādas studiju programmas. Kad viņa sākusi strādāt, tad lielākais palīgs bijis darba likums.
Ingunai darbs vienmēr ir bijis arī viņas hobijs: “Ar orientēšanos sāku nodarboties 4.klasē un to vienmēr esmu darījusi paralēli visam citam. Vidusskolā nācās kavēt skolu orientēšanās sacensību dēļ, protams, ka sekmes nedaudz tāpēc cieta. Savukārt pēc mežsarga un sporta pedagoga darbiem nokļuvu Valmieras Bērnu sporta skolā, kur strādāju par metodiķi. Tolaik man bija cerība, ka bērni un jaunieši orientēšanās sportu varētu apgūt arī sporta skolā, tagad orientēšanās ir kļuvusi par profesionālās ievirzes sporta veidu. Šobrīd skolā mēs esam trīs orientēšanās treneri. Tāpat jau 18 gadus organizēju sacensības “Magnēts” un kopā ar domubiedriem nodibināju biedrību “Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs”, kur organizējam dažādas sacensības, sporta dienas, iesaistāmies pilsētas svētkos, septembra beigās Valmierā organizējām arī Nakts rogainingu, kas bija ļoti apmeklēts. Sacensībās parasti piedalās vairāk nekā 400 cilvēku, vienā kārtā aptuveni 200, tas taču ir pilns mežs.” Gunta atzina, ka ar sportu ir uz “jūs”, bet mežā ļoti patīk gan sēņot, gan ogot vai vienkārši pastaigāties. Inguna stāsta, ka orientēšanās pārsvarā ieved azartā tos, kuriem patīk būt mežā, bet ne visiem ir ar to obligāti jānodarbojas. “Ir bijuši gadījumi, kad vienreiz atnāk un pamēģina, bet otrreiz vairāk neatnāk. Ir bērni, kuri nāk kompānijas pēc. Orientēšanās pamatā ir individuāls sporta veids.” Domājams, ka ne visi varētu būt arī personāla speciālisti. “Darba gados uzņēmumā esmu strādājusi ar tūkstošiem darbinieku. Lai varētu strādāt par personāla speciālistu ir jāciena otrs cilvēks, jāprot ieklausīties un uzklausīt, jābūt atvērtam,” uzskata Gunta.
Sarunas noslēgumā Inguna atklāja to, ka netālu no Valmieras viņai ir mini zoo, ko iecienījuši apmeklēt skolēni un ģimenes. “Mums ir 15 dažādas šķirnes truši, mājputni, jūrascūciņas un dejojoša pundurkaza, ko man uzdāvināja orientēšanās audzēkņi.” Jāpiemin, ka mini zoo tikšanās laikā klātesošajiem izraisīja interesi un smaidu. Varbūt šī tikšanās ir pirmā, bet nebūs pēdējā un rezultēsies ar tā apciemojumu?
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Cerbule, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens, vēsturnieks Alberts Rokpelnis un pavāre Inita Korne, rokdarbniece Maiga Antonija Brivka un kolāžu meistare Egija Zīrāpa, kā arī diriģente Inga Zirne un kinoloģe Diāna Koka.
