Krišjānis Kariņš: Krīzes izaicinājums (1)

Lasīšanas laiks: 3 min

Katra krīze ir arī iespēja. Iespēja kaut ko mainīt. Pēdējās nedēļās Latvija ir guvusi milzu uzmanību starptautiskajā presē. Diemžēl ziņas nav labas. Tās skaidri pauž vienu domu – Latvija nav tikusi galā ar korupciju un naudas atmazgāšanu caur tās bankām. Esot atklāts gadiem ilgi zināmais “noslēpums” – Latvija ir naudas atmazgāšanas centrs starp austrumiem un rietumiem. Šis skarbais apgalvojums grauj mūsu valsts reputāciju, kas savukārt atbaida potenciālus investorus un kavē ekonomikas attīstību kopumā. Lai uzlabotu kopējo (ne tikai dažu baņķieru) labklājību, mums ir kardināli jāmaina šī negatīvā valsts tēla uztvere, uzlabojot banku uzraudzību tā, lai “netīra” nauda nemēģinātu ieplūst Eiropā caur Latviju. Tas faktiski nozīmē pilnībā atbrīvoties no biznesa modeļa, kas veido Latviju kā finanšu tranzītvalsti starp austrumiem un rietumiem.

Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijā banku sistēma tika izveidota pilnībā no jauna. Sākuma gados valstī likuma uzraudzība kopumā bija vāja un to izmantoja daudzi, tai skaitā atsevišķas bankas. Laika gaitā mūsu banku sistēma ir sadalījusies divās daļās.  Bankas, kas pamatā apkalpo vietējos iedzīvotājus un uzņēmumus, un bankas, kas izauga ar mērķi apkalpot trešās valsts (Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citu bijušo PSRS valstu) klientus. Protams, ne visi trešo valstu klienti ir naudas atmazgātāji, taču šajā sektorā risks ir krietni augstāks. To norāda arī uzraugi. Tieši šīs grupas atsevišķas bankas ir saņēmušas sodus par pārkāpumiem, smagākais no tiem – licences anulēšana.

Kādi ir ieguvumi un riski dažādiem banku biznesa modeļiem? Viens arguments par labu bankām, kas apkalpo trešo valstu klientus – tas esot kā tīrais “eksports”, proti, nauda un peļņa nāk no ārzemēm. Tā ir tiesa, taču pārsvarā šīs naudas mērķis nav ieplūst Latvijas tautsaimniecībā, bet izmantot mūsu piedāvāto tranzīta pakalpojumu, lai tālāk (droši legalizētu) naudu sūtītu uz citu ES valsti. Tas nozīmē, ka (ierobežotā) peļņa paliek tikai bankai, bet valstij labuma kopumā maz. Taču risks Latvijai ir acīmredzams – sliktā slava, ko šāda darbība izraisa, atspoguļojas uz ikvienu Latvijas pilsoni un uz mūsu ekonomiku kopumā. Ļaujot dažiem pelnīt uz apšaubāmas naudas rēķina nozīmē atbaidīt vēlamas investīcijas citās tautsaimniecības nozarēs. Cilvēki emigrē no Latvijas darba meklējumos. Ja kvalitatīvu investīciju ekonomikā būtu vairāk, būtu arī vairāk labi apmaksātu darba vietu.

ABLV bankas gadījums ir īpaši graujošs mūsu reputācijai, jo smagie pārmetumi par sistemātisku naudas atmazgāšanu nāk no ASV puses, ne no Latvijas banku uzrauga – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK). Ja ASV pārmetumi ir pamatoti, tas nozīmē, ka mūsu banku uzraugs netiek galā ar saviem uzdevumiem. Eiropā lielākās bankas (tai skaitā ABLV) uzrauga arī Eiropas Centrālā Banka Frankfurtē. Taču kārtība Eiropā paredz, ka naudas atmazgāšanu uzrauga katra dalībvalsts – mūsu gadījumā – FKTK. Latvijas gadījums ir izraisījis plašu diskusiju visās Eiropas institūcijās: kā uzlabot banku uzraudzību, lai “vāji” uzraugi nevarētu pieļaut netīras naudas ieplūšanu Eiropas banku sistēmā.

Kamēr Eiropā diskutēs kā uzlabot sistēmu kopumā, mums ir jārīkojas nekavējoties. Pirmkārt, ir jāveic pilns FTKT darbības audits, lai saprastu, vai tā ir nespēja, vai nevēlēšanās rīkoties tā, lai apturētu naudas atmazgāšanu atsevišķās bankās? Otrkārt no valdības būtu jāizskan skaidram politiskam signālam, ka Latvija vairs nebūs naudas tranzīta centrs starp austrumiem un rietumiem. Latvijai ir vajadzīgas kvalitatīvas investīcijas ekonomikā kopumā. Apšaubāmais banku tranzīta bizness kavē šīs investīcijas. Reputācijas graušanas risks ir pārāk liels. Ir jārīkojas.