Lasīšanas laiks: 2 min
Tie, kuri seko līdzi jaunākajām norisēm kultūrā un sabiedrībā, Ivetas Ratinīkas vārdu dzirdēs atbalsojamies dažādās toņkārtās. Vieni atcerēsies dumpīgo Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju, kura par spīti konservatīvāko kolēģu iebildēm divpadsmitās klases skolēniem ļāva analizēt mūsdienu dzejnieces darbu ar necenzētas leksikas elementiem. Citi pieminēs pēdējās pašvaldību vēlēšanās ievēlēto Rīgas domes deputāti, kuras viedoklis par aktuālajām problēmām kultūras un izglītības jomā vienmēr bijis labi dzirdams un drosmīgs. Vēl citi atminēsies 2011. gadā klajā nākušo autores pirmo dzejoļu krājumu “Rūgts”. Tagad šīs daudzpusības mīklu minēt ļaus arī dzejnieces otrs krājums “tikko & tikai”, ko laidis klajā apgāds Zvaigzne ABC.
Jaunais krājums vispirms piesaista ar vizuālo noformējumu. Īpaši šim izdevumam tapušās mākslinieka Rolanda Krutova ilustrācijas, dizains un vāka noformējums, kurā dominē asfalta vai varbūt svina zilpelēkie toņi un mēnessgaismas blāvums, dīvainā kārtā nebūt nerada depresīvu iespaidu, bet iedveš lasītājā pārdomīgu, nedaudz melanholisku, tomēr apvaldītas dinamikas pārpilnu iekšējo augšuptieci. Šādu emocionālo intonāciju uzbur arī pati dzeja, savijoties ar ilustrāciju vienā nesaraujamā veselumā. Kaut gan krājumam nav apakšvirsraksta “mīlas lirika” un autore īpaši bieži nelieto šo mūsdienās tik apvazāto jēdzienu, tomēr nepaliek šaubu, ka “tikko & tikai” ir tieši mīlestības dzeja un vienlaikus arī dziļi personiska sievietes pašatklāsme, kurā ieskanas gan arhetipiski, gan mūsdienīgi motīvi, šerpi ironiski uzdzirksteļojumi un rimtas, meditatīvas rindas.
Kā mūsdienu dzejniekam rakstīt par mīlestību, nekļūstot banālam? Izcilais itāļu postmodernists Umberto Eko jau pirms vairākiem gadiem sev raksturīgajā paradoksālajā humorā izteicās, ka mūsdienās tā vietā, lai teiktu “es tevi mīlu”, rakstniekam piedienoties rakstīt “ja mēs būtu dzīvojuši pirms simt gadiem, es teiktu, ka tevi mīlu”. Tomēr, saglabājot nenoliedzami mūsdienīgas sievietes aso redzi (un mēli), Ratinīka savā krājumā atļaujas būt nesamākslota, tieša un trāpīga. Atšķirībā no daudzu jauno dzejnieku centieniem ar savām rindām šokēt, lauzt stereotipus vai provocēt, dzejniece krājumā atklāj iekšēju briedumu, kuram vairs nav nepieciešami skaļi un izaicinoši saukļi, jo spēcīgāk par tiem lasītāju uzrunā spēja šķietami vienkāršu, ārēji prozaisku norišu kontekstā saskatīt zemdegas, apslēpto, nezūdošo. Šķiet, autore nostājusies spoguļa priekšā un pateikusi sev un citiem “tāda es esmu, vai jums tas patīk vai nē”– un šis godīgums, kurā nemana ne uzspēlētu pompu, ne cīņu ar vējdzirnavām, arī ir tas, kas šajā dzejā vispersoniskāk uzrunā lasītāju.
Pieejama arī e-grāmata.
