Lasīšanas laiks: 4 min
Viņi līgojas no vienas puses uz otru, vaid un dusmojas. Barojas ar dzīvu miesu, ir neglīti un sabirst gabalos. Zombiji patiešām ir biedējoši. Taču līdzīgi kā citi monstri viņi ir metafora par mums pašiem.
Pēdējos gados globālā apsēstība ar zombijiem, šķiet, ir sasniegusi savu kulmināciju – par šiem neradījumiem ir uzņemtas neskaitāmas filmas, seriāli, top komiksi, videospēles, grāmatas. Populārā zombijsāga “Staigājošie miroņi”, kuras jaunās sērijas no 26.februāra skatāmas televīzijas kanālā FOX, piedzīvo jau 8.sezonu.
Kādēļ mums tā patīk zombiji? Vai iemesli ir tie paši, kuru dēļ cilvēki mīl skatīties jebkura cita žanra šausmenes? Lūk, kādas atbildes uz šiem jautājumiem ir sameklējis kanāls FOX.
Slēptāko baiļu atspoguļojums
Cilvēki vienmēr uztraucas par pasaules galu, tādēļ zombiju apokalipse atspoguļo mūsu slēptākās un mistiskākās bailes, proti, mirušie ir augšāmcēlušies. Taču šajos tēlos nav nekā sarežģīta – viņiem nav izsmalcinātas motivācijas, nav mērķa, nav nekā – viņi meklē dzīvos un ēd. Tādēļ zombiji var simbolizēt jebko, ar ko cilvēki vēlas tos saistīt. Vēsturiski “zombijfilmas” ir runājušas par rasu un cilvēktiesību problēmām, sieviešu un vīriešu vietu sabiedrībā, kapitālisma nepilnībām un komunismu, Vjetnamas karu, kodolieročiem. Nu sastopami ekozombiji, kuri simbolizē piesārņotās dabas atriebību cilvēcei.
Nekaitīga pasaules gala “pārdzīvošana”
Iespējams, filmās un seriālos redzamās fantāzijas darbojas arī kā avārijas lūka tvaika nolaišanai par notikumiem reālajā pasaulē, kuri liek justies nedroši. Piemēram, postošās viesuļvētras, citas dabas katastrofas, dažādas slimības, negadījumi un kari. Zombiju filmās tas viss ir redzams: iebrukums, sagrāve, apokalipse, inficēšanās, u.t.t. Proti, perfekts veids, kā nešķīsteņi var pārņemt visu pasauli. Citiem vārdiem sakot, tā ir iespēja aizmirst par ikdienas raizēm, “redzēt” pasaules galu un mierīgi gulēt, jo šie stāsti ir izdomāti.
Izglābšanās ir iespējama
Apdraudējuma sajūta rada jautājumu, kas notiks, ja viss sagrūs un valdība nebūs rīcībspējīga? Vai vispār būs iespējams izglābties? Cik ilgi ir vērts cerēt uz glābiņu? Skatoties zombijsāgas, mēs secinām: “Hei, izdzīvot ir iespējams!” Uzzinām faktu, ka bieži vairāk jābaidās no līdzcilvēkiem nekā no zombijiem. Pārdomājam, vai varētu uzticēties ikvienam cilvēkam, kuru nāktos satikt glābjoties? Un ko šis visspasaka par cilvēci?
Sapņi un utopijas par ideālo pasauli
Daudzi cilvēki uzskata, ka viņi ne vien izdzīvos, bet arī varēs atjaunot pasauli tieši tādu, kādu vēlas. Viņi varēs iznīcināt visu, ko traucē, un nesodīti nogalināt cilvēku, kurš nepatīk. Līdzīgi kā reliģiski un politiski fanātiķi vēlas “nojaukt” pasauli un uzbūvēt no jauna “pareizā” izskatā. Nav nozīmes tam, vai šie sapņi ir reāli. Zombiju apokalipse ir vienkāršākais veids, kā to parādīt. Piemēram, sāgā “Staigājošie miroņi” Džordžija ir nabadzīga, savādi idilliska vieta ar pamestiem hoteļiem un bieziem mežiem. Tur vairs nedarbojas rūpnīcas, naftas pārstrādes uzņēmumi, nav satiksmes sastrēgumu, būvlaukumu un citu urbānās attīstības zīmju. Un izdzīvojušo ir tik maz, ka ikviena cilvēka lēmumi ir dzīvības un nāves cenā.
Špikeris, kā izdzīvot pēc apokalipses
Labās zombiju filmās parasti var redzēt, kā ierīkot paslēptuvi, atrast pārtiku vai uzbūvēt ieroci, izmantojot jebkuru pieejamu priekšmetu. Tāpat būtiskas ir ētiskās dilemmas, ar kurām izdzīvojušajiem nākas saskarties piespiedu kārtā: lēmumi tiek pieņemti pavisam citādi, nekā parastā ikdienā. Turklāt, noskatoties pat dažas “Staigājošo miroņu” sērijas, daudz labāk var novērtēt visu, kas mums ir. Pārtika, patvērums, sabiedriskā kārtība.
Zombiju filmas ir reālistiskākas nekā šausmenes
Loģiski domājot, tā arī jābūt. Galu galā, tas ir kāds vīruss (zinātnisko eksperimentu kļūda, radiācijas noplūde vai nokrituša meteorīta sekas), kas izraisa gēnu mutāciju un pārvērš dzīvu cilvēku mežonīgā mironī, nevis kāds ļaunais gars, kas ieperinājies tā ķermenī. Turklāt šie mošķi parasti tiek nogalināti, radot sajūtu, ka notikumus ir iespējams kontrolēt.
Varam atcerēties par mūžseniem instinktiem
Tie ir seni cilvēku instinkti medīt un slēpties no plēsoņām alās. Iespējams, filmas par zombijiem ļauj atcerēties dinozauru laiku dzīvi. Starp citu, vārds “zombijs” ir cēlies no haitiešu “nzambi”, ar ko apzīmē kādas personas dvēseli. Haiti tas bija tēls, kas atklāja, ka ciešanas un verdzība nebeidzas arī pēc nāves.
Aizraujoša izklaide
Piekritīsiet, tas var būt ļoti aizraujoši: galvenie varoņi iebarikādējas kādā pamestā mājā, paslēpjas tās iekšpusē un pa izsistu logu vēro mežonīgi dīvaino pasauli. Patiesībā viss ir vienkārši: nogalini vai tiksi apēsts. Tādējādi zombiju filmas stāsta par to pašu, ko reiz tik populārie vesterni. Pēc apokalipses dzīve rit izolētās kopienās, kur taisnīgums izpaužas kā spēcīgāko nesodīts terors un asiņainas cīņas rada anarhiju, bet neskaitāmās labā un ļaunā gradācijas beidzas ar to pašu: nogalini vai mirsi.
Citiem vārdiem sakot, zombijssāgas ir labs veids, kā uzdot nopietnus jautājumu par pasauli un runāt par cilvēku slēptākajām bailēm. Tas ir mūsu logs pašiem uz sevi.
