Lasīšanas laiks: 8 min
Rudens jau ir apgleznojis ikvienu Latvijas stūri un arī Valmieru, kur rubrikas „Mana vieta Valmierā” ietvaros Vidzemes Augstskolas profesore un pētniece Sarma Cakula aizved mūs uz savu mīļāko vietu Valmierā – Komjauniešu kalniņu. Vidzemes Augstskolā Sarma docē tādus studiju kursus kā – Ievads specialitātē, Pētījumu metodoloģijas un datu apstrāde SPSS vidē, Statistika un datorizētā informācijas apstrāde, Algoritmi un datu struktūras, Statistika inženierzinātnēs un par savu hobiju droši sauc kalnos kāpšanu. Viņa ir kāpusi Tatros, Alpos, Pireneju un Kamčatkas kalnos, un pat Himalajos. Kā atzīstas pati Sarma, tad tas ir aizrautīgi un nākamais mērķis ir Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas piedāvātās iespējas.
Kāda ir jūsu mīļākā vieta Valmierā?
Par mīļāko vietu Valmierā saucu Komjauniešu kalnu, jo kādreiz, kad vēl dzīvoju Valmierā, tad tam tuvumā atradās mana māja, un, kad mani bērni bija mazi, tad tā bija lielāko aktivitāšu zona. Ziemā, nakts laikā mēs šļūcām no šī stāvā kalna gan ar maniem bērniem, gan skolēniem un piedzīvojām jautrus mirkļus. Tajā laikā es strādāju vidusskolā, tāpēc bija iespēja bieži pavadīt laiku šajā vietā. Tagad bērni izauguši, esmu pārvākusies uz dzīvi Jaunmārupē un braucu uz Valmieru tikai uz lekcijām, un tādas aktivitātes vairs nevaru piedzīvot, bet vieta joprojām ir mīļa.
-Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Ja runā par Valmieru, tad varu droši teikt, ka šī pilsēta man patīk. Mana mamma nāk no Kocēnu puses un laikā, kad notika amatu sadale augstskolu absolventiem, es pārskatīju visu Latviju, meklējot vietu, kur vēlos būt, un tā bija Valmiera. Pati esmu no Raunas, bet es domāju par perspektīvām, par to, kur audzināt bērnus, tāpēc arī skatījos citos virzienos. Padomju laikā, to pat grūti tagad iedomāties, bet, lai iegūtu darbu, bija jāiesniedz savs atzīmju izraksts, pēc kā vadoties bija iespēja iegūt darbu. Tie, kas bija augšgalā, saņēma labāku darbu un tie, kas zemāk un zemāk – ne tik tīkamus piedāvājumus. Laimīgā kārtā es biju saraksta pašā augšgalā un Valmierā vietu uzreiz aizrunāju. Tajā brīdī es jau biju precējusies un veiksmīgi ar vīru atradām katrs sev darbu. Valmiera man vienmēr ir patikusi kā pilsēta, arī padomju laikos. Un tas, ka kara laikā tās centrs tika nopostīts, radīja īpašu radošumu, un es sajūtu, ka pilsētai kā tādai ir pašapziņa, tā apzinās savu vērtību un ir drosmīga. Valmiera ir tā pilsēta, kas ar salīdzinoši maziem resursiem izvēlas pārvarēt lielus izaicinājumus.
– Kā Jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?
Līdz Vidzemes Augstskolai es nonācu tāpēc, ka mani bakstīja māsa (smejas). Viņa bija tajā grupā, kuriem radās ideja par tādas Vidzemes Augstskolas dibināšanu, sastāvā bija Rihards Berugs, Dainis Īvans, vēl citi un mana māsa. Tajā laikā māsai bija kurpju veikals Valmierā un tieši tajā notika pirmā sanāksme par to, kas varētu būt Vidzemes Augstskola, vai tā varētu būt šeit vai Ventspilī, kāpēc un ko tā sniegs. Dainis Īvans bija ne vien valdībā, bet arī manas māsas draugs un tieši tāpēc pirmā sapulce bija manas māsas apavu veikalā (smejas).
Un māsa mani arī bakstīja, lai arī es aizeju, kaut arī es strādāju skolā, kur man patika – tāpēc māsas centienus iebīdīt idejas realizēšanā es neņēmu sevišķi nopietni. Pēc laika tika izsludinātas vietas uz datorspeciālista amatu. Es, protams, nekur neplānoju pieteikties, bet māsa atkal mani bakstīja, lai vismaz iesniedzu CV, jo man vajag profesionāli augt. Strādāt augstskolā sāku divas nedēļas pēc tās dibināšanas, skolā bija liela slodze un darbu augstskolā mēģināju veikt vakaros. Līdz 17:00 strādāju skolā, tad nācu uz augstskolu un vakaros savedu kārtībā datorus un sagatavoju tos strādāšanai. Ja pareizi atminos, tad bija 30 datori un tajā laikā pirmie 100 studenti. Kursu IT jomā nebija, nebija IT virziena kā tāda, bet, manuprāt, jau otrajā gadā, kad rektors bija Artis Pabriks un mēs visi sēdējām vienā telpā – gan pasniedzēji, gan administrācija un arī rektors (smejas) -, tad manā virzienā nāca piedāvājums pasniegt studentiem IT apmācības. Piedāvājumam es piekritu, samazināju skolā slodzi un varēju apvienot pienākumus. Paralēli es studēju maģistrantūras studijas pedagoģijā un Rihards Berugs man, varētu tā teikt, piespēlēja Ziemeļvalstu stipendiju mācībām Dānijā un vienlaicīgi ļoti daudz kas veiksmīgi „sakrita”. Piespiedu kārtā, ja tā var teikt, (smejas) es sāku rakstīt grāmatu, jo biju Informācijas tehnoloģiju metodiskās daļas vadītāja un visiem vadītājiem vajadzēja iesniegt potenciālo tematu grāmatai. Par vienu no Soros fonda stipendiātēm tika izvēlēta mana tēma, un tā es Dānijā uzrakstīju savu pirmo grāmatu. Pēc tam es viegli aizstāvēju maģistra darbu un iestājos doktorantūrā. Es pat tagad vēl atceros – kad Ikstens Jānis aizstāvēja savu doktora disertāciju un atnāca uz augstskolu atzīmēt, salēja glāzēs šampanieti un mūsu bariņš ar Vinetu Silkāni, Ilgvaru Ābolu, Daci Jansoni, Mārīti Nimrodu un Arti Pabriku sveica Jāni, viņš pacēla glāzi, pagriezās pret mani un pateica: „Nu tev nākamais doktors!”. Lai gan uz to brīdi es nebiju vispār uzsākusi doktorantūras studijas, savukārt citi mani kolēģi jau bija doktorantūras studenti, kaut kas galvā noklikšķēja un Jāņa vārdi bija viedi – es uzsāku doktora studijas kā pēdējā, bet no visas kompānijas pabeidzu kā pirmā. Vidzemes Augstskolā pamazām arī radās informācijas tehnoloģijas programmas. Kopš augstskolas dibināšanas brīža tā ir manējā.
-Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Svarīgākais man ir cilvēks un tas, kas notiek viņa dvēselē. Lai arī pasniedzu „sausus” priekšmetus (smejas), tomēr cilvēks un viņa iekšējās sajūtas man ir svarīgākais. Rīgā Dzīves mākslas akadēmijā es pasniedzu kursu par to „Kā uzaudzināt veiksmīgu bērnu”, tādu, kas netiku sakropļots, nebūtu trausls un bailīgs, bet augtu un realizētos harmoniski. Arī savos kursos es mēģinu studiju procesu padarīt par tādu, lai studenti spētu izprast savu būtību. Savos kursos cenšos iekļaut cilvēcisko, lai students iegūst iekšējo izaugsmi, jo no tā, cik cilvēks jūtas stabils, kāda ir viņa pašapziņa, cik viņš pats sev liekas vērtīgs, no tā atkarīga viņa nākotne. Domāšanas princips ir tas, kas augstskolā ir jāapgūst. Studijās mēs mācamies, kā pamatbāzi izmantojot skolā gūtās zināšanas, lai realizētu idejas un attīstītu domāšanu. Mūsdienās viss tik strauji mainās, bet mēs varam iemācīties šo ceļu uz veiksmi. Sasniegt to sajūtu, ka es zinu un es varu. Un tas ir tas, ko var iegūt studijās, zināšanas var aizmirsties, bet „es varu” paliek.
-Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Zinot, ka viss pasaulē ir balstīts uz divām enerģijām – mīlestība un bailes – un viss tas, ko mēs darām ar mīlestību nes mums veiksmi, bet to, ko ar bailēm – atbildību, pienākumus, dusmas, un bailes -, viss tas rada problēmas. Ja iekšēji ir sajūta, ka man tas ir jādara, tad apkārt būvējas problēmas. Vajag sākt no otra gala, tāpēc es ar sevi ilgi runāju, kamēr iegūstu to sajūtu, ka es to patiešām gribu, man to vajag, es to darīšu ar mīlestību. Īpaši es to sajutu disertācijas laikā, kad sastādīju sev plānu, ka katru mēnesi man ir jāuzraksta 20 līdz 30 lapaspuses, un es sapratu, ka velti tērēju laiku, jo rezultāta nebūs. Sāku ar sevi runāt, centos saprast, kāpēc es to daru, ko es vēlos iegūt, kā es jutīšos to sasniedzot, un sapratu, ka jā, es to gribu darīt, lai sasniegtu mērķi, kuru vēlos. Un to pašu es daru citās situācijās – kad ir grūti, tad es mēģinu pāriet uz mīlestības enerģiju. Arī kursos „Kā uzaudzināt veiksmīgu bērnu” es vecākiem stāstu, lai viņi aizmirst par pienākumiem un atbildību, un viņi sašutuši jautā: „Bet kā, bērni taču tad neko nedarīs un neklausīs?” Un es atbildu, ka bērni sajūt patiesu mīlestību un viņiem vecāki māca cēloņu un seku izpratni – tad arī radīsies atbildība. Jo vairāk mēģinās audzināt piespiežot kaut ko, jo vairāk radīsies bailes, dusmas un tas kropļos bērnu. Man pašai ir divi bērni un tā ir pārbaudīta prakse, viņi ir izauguši veiksmīgi un stabili stāv uz savām kājām.
-Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Mani iedvesmo cilvēki, kad es redzu, kā viņos uzplaukst dzirkstele. Šis ir viens no gadiem, kad es studentos redzu īpašu vēlmi strādāt, uzņemt informāciju jau pirmajā kursā, viņi pilda mājasdarbus un nevis pavirši, bet patiešām tiem rūpīgi veltot laiku. Parasti šī iedvesma rodas otrajā kursā, bet man ir prieks par tik cītīgiem studentiem. Redzot, kā viņi vēlas sasniegt rezultātu, un to, kā viņi visi strādā, es saprotu, ka esmu īstajā vietā, tas ir mans iedvesmas avots un tas notiek ne tikai lekcijās, bet arī konsultācijās par dažādām arī ar studijām nesaistītām tēmām.
-Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?
Mēģinu iegūt finansējumu Horizon 2020 projektam, esam jau vairākkārt iekļuvuši konsorcijā, bet mūsu projekti diemžēl nav uzvarējuši. Un konkurence katru gadu pieaug, 1 projektu raksta kopīgi no 8-10 valstīm. Ļoti žēl, ka pēdējais projekts atpalika vien par dažiem punktiem, lai saņemtu finansējumu, dūša tajā brīdī sašļūk, bet tas ir izaicinājums un jāatrod spēks, lai šo izaicinājumu uzsāktu vēlreiz un beigu beigās veiksmīgi pārvarētu.
Kāda ir Valmieras garša?
Zemenes. Tās ir tās, ko parasti visi gaida, man ir sajūta, ka vasara nemaz nav sākusies, ja nav nogaršotas pirmās zemenes. Ar Valmieru ir līdzīgi, ja tā sāks sūnot, tad ir sajūta, ka visa Latvija sāks, līdz ar to Valmiera ir kaut kas baudāms, gaidāms un kaut kā jauna sākums.
