Lasīšanas laiks: 2 min
GUNTRA KUKJĀNE
Dzimusi 1957. gada 19. novembrī Apes novadā, mūžībā aizgājusi 2017. gada 31. augustā.
Jaunā mācību gada sākums Valmieras pilsētas speciālās pirmsskolas izglītības iestādes “Bitīte” kolektīvam nāca ar skumju ziņu, ka mūžībā aizgājusi ilggadējā iestādes vadītāja Guntra Kukjāne. Šī diena visiem ir kā atgādinājums par to, ka nezinām, cik laika mums katram atvēlēts. Kāds nezināms autors ir teicis: “Ir tikai divas dienas, kurās mēs neko nevaram iesākt. Tā viena ir vakardiena, otra – rītdiena. Tādējādi tikai šodiena ir diena, lai mīlētu, ticētu, darītu un galvenokārt dzīvotu. Pēc šāda principa, vadot Bitīti 30 gadus, dzīvoja arī mūsu Guntra,- darīt tepat un tūliņ, neko neatlikt uz rītdienu, panākot, ka visas lietas iegulst savā kārtībā.
“Cilvēka vārdam ir īpašs spēks,” tā teicis vectēvs un mazmeitai ielicis vārdu – Guntra. Vecāki Guntrai šūpulī likuši darba tikumu, un tas viņu pavadījis visu dzīvi: “Ja dari, tad paveic visu līdz galam. Tu nevari vēlēties maz darīt un daudz saņemt.”
Guntra bija prasīga pret citiem, bet, pirmkārt, jau pati pret sevi. Par sevi viņa teica tā: “Ir brīdis, kad esmu kalnā augšā, un brīdis, kad esmu zemē, bet tas manī audzē tikai spītu. Kā stūrgalvīgs vilcēns es ceļos un atkal rāpjos tajā kalnā augšup.” Neskatoties uz ārējo skarbumu un perfekcionismu, viņa bija sirds cilvēks, kas jebkuru varēja apskaut, noglāstīt un pateikt mīļu vārdu grūtā brīdī.
Paliek ne vien līdz sīkumam pārdomāts un padarīts darbs, bet arī vadītājas nākotnes vīzija, kura vērsta uz katru mazo un īpašo “Bitītes” audzēkni, par kuriem viņa teica: “Es domāju, ka šajā vidē ir piepildījums, tāda dvēseliska bauda… Man neviens šo sajūtu nevar atņemt, tas ir milzīgs gandarījums, ka tu redzi, kā mazais aug un izaug.” Katra iestādes vieta un lieta ir Guntras izlolota un īstenota. Iestādes vizuālo tēlu atzinīgi novērtējis ikviens ienācējs, bet ar pozitīvām emocijām to piepildīt palīdzējuši kolēģi, kas bijuši ar un ap Guntru.
Vadītājas Guntras gods un lepnums bija viņas kolektīvs, kuru viņa prata veiksmīgi vadīt un turēt kopā ilgus gadus. Bagātību viņa mēroja nevis materiālās vērtībās, bet savos bērnos un mazbērnos, kurus viņa mēdza dēvēt par “Zelta gabaliņiem”. Skatoties uz meitām vai mazbērniem, mēs vienmēr manīsim arī mazu daļiņu no Guntras.
Nekas jau nebeidzas, viss turpināsies, tikai citādāk nekā bija iecerēts un tomēr – uz priekšu un tālāk. Visu labo, ko Guntra aizsākusi, nesīsim nākotnē caur un ar mūsu bērniem.
