Lasīšanas laiks: 7 min
Sports kā dzīvesveids. To var just, kad Annija runā par biatlonu. Jau no 1. klases būt šajā sporta veidā un nepadoties pie grūtībām ir liels sasniegums. Tālākajā intervijā viņa pastāsta par sevi biatlonā, un kā tas veido viņas dzīvi.
Cik gadus Tu jau nodarbojies ar biatlonu?
Ar biatlonu nodarbojos jau 13 gadus. Rudenī sāksies 14. sezona.
Kā sākās tava sportistes karjera? Kāpēc tieši biatlons?
Mana sportistes karjera sākās 1. klasē. Audzinātāja man piedāvāja aiziet uz biatlona nodarbībām. Atnākot mājās, es prasīju vecākiem, vai es varu pamēģināt, un viņi teica – jā, protams, tu to vari darīt. Tā arī es aizgāju uz vienu treniņu. Man sākumā ļoti nepatika biatlons. Tā bija kādus pirmos divus gadus, jo es īsti nesapratu, kas tas ir un kāpēc man tas ir jādara. Es vecākiem teicu, ka gribu iet prom, un viņi teica, ja tu kaut ko esi iesākusi, tad vismaz pabeidz sporta skolu. Tā es lēnām virzījos uz priekšu, un man vēlāk biatlons tomēr iepatikās.
Kāds ir tavs treniņu grafiks?
Mans treniņu grafiks pavasara sezonā ir tāds kā brīvāks. Pārsvarā braucu ar riteni, skrienu, vai veicu visādus spēka vingrinājumus. Runājot vispārīgi par sezonu, man treniņi ir intensīvāki. Ir dažādas treniņnometnes, treniņi notiek vienu vai divas reizes dienā. Nodarbojamies ar dažādām lietām, ne tikai slēpojam, šaujam, tie ir daudzveidīgi.
Vai tev ir bijuši brīži, kad ir grūti un vairs negribas trenēties? Kā tu tiec ar to galā?
Patiesībā man ir bijuši daudz tādi brīži, kad gribas iet prom no biatlona, tieši tagad šajā vecumā. Tā nopietni tas sākās pirms kādiem trīs gadiem, kad mana komandas biedrene, arī labākā draudzene, aizgāja prom no biatlona. Tajā brīdī man tas likās tik sāpīgi, un bija ļoti grūti tam tikt pāri. No tā brīža vairs nebija komandas, es trenējos viena pati, un tas ir ļoti grūti. Es sevi motivēju ar to, ka biatlons ir viens no maniem dzīves mērķiem. Tā ir mana otra ģimene – biatlons, un tas ir tik svarīgi, ka es nespēju sev pateikt – nedari to!
Kā ģimene palīdz tavā sportistes karjerā?
Ģimene ir pats svarīgākais manā dzīvē, tādēļ tuvāko radu atbalsts man ir viens no svarīgākajiem. Viņi mani atbalsta gan morāli, gan finansiāli. Man tas ir ļoti svarīgi, jo šajā sporta veidā ir vajadzīga gan psiholoģiska noturība, gan arī dažādi apģērbi un piederumi – patronas šaušanai, slēpes. Vēl ģimene mani atbalsta, braucot skatīties sacensības, kā arī mudina sasniegt savus mērķus. Viņi ir starp tiem cilvēkiem, kas dod man motivāciju darīt labāk, iet uz treniņiem, jo man vienmēr pats svarīgākais ir bijis, lai ar mani lepotos. Vecākiem arī biatlons ir kļuvis ļoti svarīgs tāpēc, ka es jau ļoti ilgus gadus ar to nodarbojos. Esmu ļoti laimīga, ka man ir šādi vecāki, kas man jebkādā ziņā palīdz.
Kādi ir tavi sasniegumi?
Esmu vairākkārtēja Latvijas čempione biatlonā. Taču vēl sevi neuzskatu par profesionālu sportisti. Es vēl mācos un paralēli daru citas papildus lietas, ko nemēdz darīt profesionāli sportisti. Kad biju mazāka, arī distanču slēpošanā piedalījos, kur man arī ir dažādi sasniegumi. Esmu piedalījusies trijos Pasaules čempionātos junioriem un jauniešiem. Augstākais sasniegums ir klasiskajā biatlonā – 48.vieta, ar ko ļoti lepojos. Esmu piedalījusies arī Eiropas jauniešu olimpiādē, kas norisinājās Austrijā, kā arī citās starptautiskās biatlona sacensībās, piemēram, Igaunijā, Baltijas čempionātā, kur izcīnīju godalgotas vietas.
Vai Latvijā biatlonam ir liels atbalsts?
Nē, diemžēl biatlonam Latvijā ir ļoti slikts finansiālais atbalsts, kas arī traucē sportistu izaugsmei. Junioriem tiek piešķirti ļoti mazi līdzekļi. Mūs ved tikai uz vienu pasaules čempionātu, kaut gan pasaulē norisinās daudz un dažādas starptautiskas sacensības, uz kurām es labprāt dotos. Taču pirms tam ir nepieciešamas treniņnometnes, par kurām diemžēl arī nevar maksāt federācija, kas ir ļoti skumji. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mūsu latviešu sasniegumi ir tik zemi. Finansiāli mēs nekādi nevaram atļauties aizbraukt trenēties uz citām valstīm. Mums ir svarīgi trenēties augstkalnēs, Latvijas apstākļi diemžēl neder biatlonam, lai arī ziemas mums mēdz būt augstas un sniegotas.
Vai ir viegli savienot mācības augstskolā ar biatlonu?
Es studēju Vidzemes Augstskolā, lai pēc četriem gadiem saņemtu augstākās izglītības diplomu, kas, manuprāt, ir svarīgi, jo pēc sportošanas man vajadzēs atrast darbu. Esmu priecīga, ka uzreiz pēc vidusskolas devos mācīties. Ar sportu nekad nav bijis viegli savienot mācības, bet es uzskatu, ja cilvēks var saplānot savu laiku un darbus izdarīt laikus, tad viss ir iespējams. Šobrīd es ļoti labi spēju to visu savienot. Protams, ir reizes, kad nesanāk izlasīt kādu grāmatu un gadās nopelnīt sliktāku atzīmi eksāmenā, bet es esmu tikusi tam pāri. Es ceru, ka arī turpmāk man būs tikpat pretimnākoši lektori kā šajā gadā, mani laižot uz dažādām treniņnometnēm un sacensībām.
Ko tu ieteiktu cilvēkam, kas vēlas sākt nodarboties ar šo sporta veidu?
Es ieteiktu sākumā izvērtēt, vai viņš ir gatavs ieguldīt ļoti lielu darbu. Biatlons nav parasts sporta veids, tajā ir vajadzīgs ļoti liels morālais spēks. Lai visu iemācītos, ir nepieciešami daudz gadu. To nevar tā – “aij, es aiziešu uz vienu treniņu nedēļā”. Tā tu nekad neko nesasniegsi biatlonā. Ar šauteni ir jāstrādā, ir jāvelta daudz stundas šim procesam. Ir jāpatīk vismaz 50% sava sporta veida, lai tu viņā varētu attīstīties un kaut ko sasniegt, jo pacietība šeit tiešām ir svarīga. Es jebkuram bērnam iesaku, ja tev kaut mazliet interesē biatlons, nāc, jo Latvijā ir tik maz jauniešu, kas to dara. Sākt 13-16 gados ir grūti, jo pamati tiek likti jau vecumā līdz 10 gadiem.
Vai ir kāds biatlonists vai jebkura cita sporta veida pārstāvis, no kura tu iedvesmojies?
Mana motivācija ir mani mērķi. Es iedvesmojos no sevis un arī no sava drauga. Viņš ir riteņbraucējs, profesionāls sportists. Viņa augstie sasniegumi pasaulē dod man stimulu turpināt. Tas ir piemērs, kas rāda, ka viss ir iespējams ar smagu darbu. Tu vari sasniegt to, ko tu vēlies, ja tu tikai sevi bīdi, stum, mazliet piespied, tad tas viss var izdoties. Mārtiņš (Mārtiņš Blūms) ir šis cilvēks, kas mani spēj iedvesmot un ļauj visam plūst tā mierīgi, jo viņš man spēj pateikt tādas lietas, ko citi nespēj man ieskaidrot. Viņš kā sportists vienmēr ir mani sapratis.
Kas tevi iedvesmo viņā?
Mani iedvesmo tieši Mārtiņš. Es pat neteiktu tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Mani iedvesmo viņa smagais darbs, tas, kā viņš dienu no dienas visu dara pēc plāna. Esmu sapratusi, ka tas ir ļoti būtiski – rīta rosmes, garie treniņi. Tiek ieguldīts ļoti liels darbs un daudz laika, lai panāktu rezultātu, ko cilvēki dažreiz nemaz nenovērtē, un tas arī mani iedvesmo – viņa panākumi, smagā treniņu procesa augļi, kas ļauj man pašai virzītes uz priekšu un saprast, ka es arī varu turpināt trenēties. Ir tikai jāgrib, jājiet un jādara!
Kāda ir tava vīzija par biatlona nākotni Latvijā?
Latvijas biatlonam šobrīd ir smaga situācija, bet es ļoti ceru, ka kādreiz tas mainīsies. Cerams, Latvijas biatlona federācija spēs iegūt vairāk finansējumu un atbalstīt ne tikai lielo izlasi, bet arī junioru izlasi, kaut gan es pati tūdaļ no junioru izlases eju prom. Esmu sapratusi, cik ļoti svarīgi ir tieši šajā vecumā junioriem, jauniešiem dot to naudu, bīdīt uz priekšu. Kā lai izaug par labu sportistu, ja junioru vecumā nekas netiek dots no valsts? Cilvēki nevar atļauties izbraukāt tik tālas zemes un nopirkt tās lietas, kas ir vajadzīgas. Ja Latvijas biatlona federācijai nākotnē būs vairāk līdzekļu un iespējas kaut ko izdarīt, tad mums var būt ļoti laba komanda, jo mums Latvijā ir talantīgi jaunieši, kuriem nemaz nav dota iespēja sevi realizēt. Tāpēc es ļoti ceru, ka kādreiz tas mainīsies. Es gribētu būt daļa no tiem cilvēkiem, kas spēj biatlonu attīstīt, lai tas augtu un mums būtu daudz jaunu labu sportistu, un arī esošie sportisti tiktu vairāk atbalstīti.
