Lasīšanas laiks: 3 min
Neesam amerikāņi. Neatkarības dienā mums patoss, lielmanība, vērienīgums un zīmēšanās ir otrajā plānā. Tā ir diena, kad vecs vīrs salīkušu muguru stiepj trepes karoga izkāršanai. Tā ir diena, kad atmiņu dokumentālā filma uzbur skaudras un mīļas ainas no vēstures. Tā ir diena, kad pieticīgs latviešu lepnums iezogas sirdī un silda. Tā ir diena, kad pacilāts noskaņojums kā stafetes nūjiņa tiek nodots ar vārdu, skatienu un smaidu.
Es neatkarībai neticēju. Godīgi gludināju pionieru kaklautu, gāju demonstrācijās, kliedzu “urā” un uzstājos politinformācijas stundās. Es tikai cerēju. Cerēju, ka kādreiz Balderis spēlēs Latvijas izlasē, mūsu valoda tiks cienīta, mums atkal būs sarkanbaltsarkanais karogs un sava armija. Es cerēju rast atbildes uz daudziem jautājumiem: par leģionāriem, tautiešiem ārzemēs, Ulmani un okupāciju. Atmodas neatkarības asni mani ne tikai iedvesmoja, bet arī biedēja. Neatkarībai ir sava cena, un es nezināju, kāds rēķins būs jāapmaksā man.
Par savu neatkarību esam samaksājuši un turpinām maksāt. Esam samaksājuši ar kritušiem leģionāriem, kureliešiem, nacionālajiem partizāniem un lēģeros nomocītajiem. Esam samaksājuši ar izpostītām dzimtas mājām, tukšiem pagastiem un sagrautiem likteņiem. Esam samaksājuši ar tūkstošiem bēgļu, represēto, vajāto un noniecināto. Esam samaksājuši ar barikāžu dienās nošauto dzīvībām. Esam samaksājuši un nevienam vairs neesam parādā. Neesam parādā Gorbačovam, Jeļcinam, Reiganam vai Klintonam. Laiks iztaisnot muguru.
Ir tik daudz cilvēku, kuri bruģēja ceļu uz brīvību. Varbūt pamatu ielika “Čikāgas piecīši”, ome ar saviem stāstiem, kāda skolotāja vai no sudraba pieclatnieka veidota piespraude. Varbūt tas bija Gunārs Astra, Litenes kapu kopas vai pie Jāņu ugunskura dziedāta dziesma. Varbūt tie bija žurnāli “Atpūta” mājas bēniņos, kupica uz tēva zemes robežas vai rūpīgi glabāts Lāčplēša ordenis. Katrā ziņā tās bija dzīvās atmiņas, kuras spējām saglabāt. Tā bija vēsture, kuru nevar izdzēst ne grāmatu sārti, ne represijas, ne pārrakstītas mācību grāmatas.
Es dzīvoju Latvijā. Neesam izredzētā tauta, nācija ar gadsimtiem senu demokrātijas pieredzi vai paaudzēm uzkrātu bagātību. Esam gudri, strādīgi un atbildīgi. Esam skaudīgi, mantkārīgi un bezatbildīgi. Esam jautri, nikni un izpalīdzīgi. Esam maza, bezgala cietusi, bet dzīva tauta. Es nepārmetu nevienam sliktos ceļus, rindas pie ārstiem vai nozagtos miljonus. Nepārmetu privatizāciju, kukuļus vai melus. Vērtību skala ir sagruvusi, morāle pārklāta ar pelējuma kārtu un garīgā kultūra klibo ar abām kājām.
Kara, okupācijas, komunisma propagandas un mežonīgā kapitālisma izraisītajām garīgajām slimībām Latvijā ir pandēmijas raksturs. Uz slimajiem neapvainojas, nesit viņus, neliek cietumā, bet nosūta piespiedu ārstēšanai. Garīgās slimības nepielīp, tāpēc ir veselie, tie, kuriem ar sirds apziņu viss kārtībā. Ir veselie, kuri saprot, ka bez darba nekas paliekošs neveidojas. Ir veselie, kuri talkās iet tāpēc, ka grib satīrīt aiz slimajiem. Ir veselie, kuri slimajiem nodod asinis, iznes “pīli” un atnes apelsīnus. Kamēr ir veselie, Latvija pastāvēs. Bet slimo man vienkārši žēl.
Mums ir sava valsts. Kurdi, baski, kataloņi vai tibetieši par to turpina tikai sapņot. Mūsu sapnis ir piepildījies, un es negribu, lai tas pārvērstos par murgu. Es neko daudz neprasu: ļaujiet strādāt, nedzeniet stūrī un neatņemiet cerību. Mums ir savas mājas, ja jumts netecēs, tad pie ģimenes galda pulcēsimies vēl daudzus gadus. Es ticu.
