Lasīšanas laiks: 2 min
Trešdien, 19.aprīlī, plkst. 18:00 Valmieras muzejā par dievturības idejām XX gs. starpkaru perioda glezniecībā, plašāk aplūkojot Ernesta Brastiņa, Jēkaba Bīnes, Hildas Vīkas, Anša Cīruļa un Kārļa Sūniņa daiļradi, stāstīs lektore un mākslas zinātniece Agita Gritāne.
XIX gadsimta sākumā – vidū, kad Eiropā tika izdoti vairāki pētnieciski darbi, tostarp F.Šlēgeļa sniegtais „Par indiešu valodu un zināšanām” un J.Grimma ģermāņu mitoloģijas rekonstrukcija, arī latviešiem, apzinoties sevi kā nāciju, dabiski radās vēlme izpētīt savu izcelsmi un garīgās pasaules un tautas veidošanās mijiedarbību.
Žurnāls „Mājas Viesis” publicēja J.Alunāna rakstu, kurā minēti ap 20 dievību vārdi; vēlāk Auseklis šo sarakstu papildināja. Jāievēro, ka tie bija pirmie mēģinājumi savu sakņu meklēšanā, tāpēc nacionālās atmodas apstākļos autorus (arī J.Lautenbahu-Jūsmiņu, A.Pumpuru u.c.) lielākoties vadīja vēlme pretstatīt tos esošajam svešajam, saviem dieviem piešķirot hronikās minētus (sic!- tās rakstījuši svešie!), no prūšiem patapinātus un pat pašu izdomātus vārdus.
Pagājušā gadsimta pirmajā ceturksnī nekristīgu draudzi centās izveidot Jelgavas skolotājs J.Lecis; inteliģences pulciņā „Kamols” notika spraiga domu apmaiņa, uz kāda pamata balstāma turpmākā reliģiskā ideja – uz pasaules reliģiju elementu sintēzes (E.Meklers), jaunas filozofiskās sistēmas (V.Reiznieks), senās latviešu reliģijas atjaunojuma (E.Brastiņš) vai kristietības latviskošanas modeļa, ko piedāvāja mācītājs J.Sanders; arī Rainis studēja kristietību, Austrumu reliģijas un folkloru, saprotot, ka nepieciešamas reformas. Šajos pārmaiņu meklējumos, jāsaka, Dieva padomu uztvēra E.Brastiņš un K.Bregžis, divdesmito gadu otrā pusē dibinot dievturu kopienas, kuru reliģiskā cilme ir tautas senais dainu un tradīciju pūrs.
Šim viedoklim pieslējās daudz inteliģences – dievturu pulkā stājās vai tos atbalstīja rakstnieki (kā Apsesdēls, J.Veselis, V.Cedriņš, J.Jaunsudrabiņš, A.Brigadere), mākslinieki (J.Bīne, H.Vīka, A.Cīrulis, V.Tone u.c.), komponisti (A.Salaks, J.Norvilis). Tas bija A. Salaks no Kauguru pagasta, kas stāvēja Valmieras dievturu Tālavas draudzes priekšgalā. Šādai nostājai ir savs pamatojums – nacionālā reliģija ir visciešākā draudzībā ar savas tautas dzeju un rakstniecību, mākslu un mūziku.
Agita Gritāne ir kādreizējā valmieriete. Ieguvusi kā sociālo, tā humanitāro zinātņu maģistra grādu, turpina studijas Mākslas akadēmijas doktorantūras programmā, ir pasniedzēja Liepājas Universitātē. Iepazīstinot ar dievturību un tās izpausmēm mākslā, par šo tēmu lasījusi referātus ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs – Kauņā, Vīnē, Berlīnē.
