Lasīšanas laiks: 3 min
Sabiedrībā ir izplatīti vairāki mīti par kūlas dedzināšanu, piemēram, ka, dedzinot pērno zāli, zeme paliek auglīgāka un kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija, vai arī, ka tādejādi iespējams sakopt neapsaimniekotās un nesakoptās teritorijas un tas ir veids kā cīnīties ar ērcēm. VUGD norāda, ka visi pastāvošie mīti par kūlas dedzināšanas lietderīgumu ir tikai mīti, kuri neatbilst patiesībai.
MĪTS: Kūlas dedzināšanu ir iespējams kontrolēt. PATIESĪBA: Vēja un citu apstākļu ietekmē, degšanas virziens var mainīties, liesmas var strauji izplatīties un pārmesties uz ēkām utt. Cilvēki neapzinās, ka, jo garāka zāle, jo lielākas liesmas un līdz ar to nekontrolējamāks ugunsgrēks.
MĪTS: Kūlas dedzināšana nenodara kaitējumu dabai. PATIESĪBA: Kūlas dedzināšana nodara būtisku kaitējumu dabai un tās bioloģiskajai daudzveidībai, iznīcina vērtīgus augus, kukaiņus un sīkdzīvniekus, putnu ligzdas. Vislielākais ļaunums tiek nodarīts, dedzinot kūlu lielās platībās un vēlu pavasarī vai pat vasarā, kad ir pamodušies gandrīz visi dzīvnieki, izveidotas putnu ligzdas, sadētas olas. Turklāt dedzinātas tiek arī putniem nozīmīgās mitrās pļavas, ezeru un upju palienes.
MĪTS: Pēc kūlas dedzināšanas zeme paliek vērtīgāka un auglīgāka. PATIESĪBA: Kūlas dedzināšana samazina sugu daudzveidību un tā vienkāršojas. Dedzināšanas rezultātā virsroku gūst dažas bieži sastopamas graudzāles ar stipru sakņu sistēmu, kas sāk dominēt agrākās sugu daudzveidība vietā. Tās rezultātā izzūd retās vai tikai dabiskiem zālājiem raksturīgās sugas, bet dedzināšana, sadegot organiskajām vielām, rada arī mēslošanas efektu, kas dabiskai pļavai nav vajadzīgs. Kā arī kūlas dedzināšanas dēļ samazinās sugu daudzveidība, kas attiecīgi mazina dabas estētisko skaistumu – dabā izzūd dažādas krāsas, smaržas un skaņas, ko rada floras un faunas daudzveidīgums.
MĪTS: Dedzinot kūlu ir iespējams cīnīties ar ērcēm. PATIESĪBA: Lai gan daļa ērču sadeg, taču to skaits nav liels, jo zāle vēl nav izaugusi, un lielākā daļa no ērcēm vēl nav aktīvas.
MĪTS: Kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija. PATIESĪBA: Senajos ticējumos un lauksaimniecības aprakstos nav liecību, ka tā būtu pašmāju tradīcija. Turklāt bieži tiek pat pieminēts, ka zāles pat trūcis. Latviešiem savs zemes gabals bija svēts un tas tika izmantots pilnībā un apkopts rūpīgi, līdz ar to pavasaros uz laukiem sausās zāles nebija. Kūlas dedzināšana Latvijā sākās Padomju laikos, to ieviesa iebraucēji.
VUGD katru gadu informē un izglīto iedzīvotājus par kūlas dedzināšanas bīstamību, bet ar to nepietiek, lai šādu ugunsgrēku skaitu samazinātu – joprojām ik gadu tiek reģistrēts ievērojams skaits kūlas ugunsgrēku, kuros nodeg vairākas ēkas un pat cieš cilvēki. Lai samazinātu kūlas ugunsgrēku skaitu, nepieciešama aktīvāka pašvaldību iesaistīšanās, kā arī iedzīvotāju domāšanas un uzvedības maiņa, apzinoties savas rīcības iespējamās traģiskās sekas.
VUGD aicina iedzīvotājus sakopt sev piederošās teritorijas bez kūlas dedzināšanas un gadījumos, ja ir izcēlies kūlas ugunsgrēks – nekavējoties zvanīt VUGD uz tālruni 112.
