Lasīšanas laiks: 5 min
Vidzemes Augstskolas (ViA) lektors Jānis Kapustāns sešas dienas nedēļā, neskatoties uz laika apstākļiem, dodas ārpus mājas, lai paskrietu. Skriešana Jānim iepatikusies laikā, kad studējis ārzemēs un tā tas aizrāvis arvien vairāk un vairāk.
“Skolas laikā nebiju nekāds lielais skrējējs. Mācījos sporta klasē, kur 5 gadus trenējos basketbolā,” stāsta lektors. Savulaik studējot ārzemēs, viņš novērojis, ka gan Zviedrijā, gan Anglijā cilvēki labprāt nodarbojas ar skriešanu, kamēr Latvijā skriešana toreiz vēl nebija populāra. “Nolēmu, ka es arī gribu iet skriet. Tolaik skrēju bez treneriem un bez īpaša plāna.”
Jānis stāsta, ka, atgriežoties Latvijā, daudzi cilvēki uz viņu skatījušies kā uz jocīgu, jo šeit cilvēki nebija pieraduši pie skrējējiem, bija pārsteigti un reizēm izteica dažādas replikas. Piemēram, vai „es esot fizkultūrietis” un „dinamo bežit” (Dinamo skrien). Pēdējos gados situācija ir strauji mainījusies, un arī Latvijā cilvēki arvien vairāk nodarbojas ar skriešanu.
“Pavisam nejauši uzzināju par sporta klubu “Tērauds”, ka tur ir profesionāli treneri, kas var palīdzēt. Ja gribi skriet ātrāk vai uztrenēt izturību, ir nepieciešams profesionālis, kas pamāca, kā to labāk panākt. Nolēmu iestāties šajā klubā un esmu biedrs kopš 2015.gada februāra. Interesanti šķiet arī tas, ka gan mans, gan abu treneru vārds ir Jānis!”
Lektors vairāk trenējas 10,5 km distancei. “Pusmaratonu vēl nekad dzīvē neesmu skrējis, treniņos ir sasniegti 18 km, bet tad jau laiks rādīs. Pašlaik galvenais mērķis ir attīstīt labu ātrumu un spēt to arī noturēt 10,5 km distancē.”
Līdz šim labākais skrējiens 12,3 km distancē Jānim izdevies pagājušā gada septembrī Valmierā, kad notika “Skrien, Latvija!” Valmieras posms. Skrienot uz pilnu ātrumu, šie ierastajai distancei papildus divi kilometri šķituši daudz, tomēr tieši Valmierā izdevās sasniegt sezonas labāko personīgo rezultātu. Savā vecuma grupā V-40, Jānim par divām sekundēm pirmo reizi izdevās apsteigt savu sīvāko konkurentu, kurš kopvērtējumā izcīnīja trešo vietu. Jānis kopvērtējumā ieguva piekto vietu. Valmierā skriet Jānim ļoti patika, jo izjutis lielu atbalstu.
“Atceros, ka pie Vidzemes Augstskolas Tērbatas ielā gar malām stāvēja ViA studenti, kas mani dedzīgi uzmundrināja un sauca labus vārdus. Tāpat kā pēdējā kilometrā, kad likās, ka spēka vairs nav, uzmundrināja „Tērauda” dalībnieki un dēls Krišjānis, kas jau bija noskrējuši īsāku – 5,3 km distanci. Tās bija ļoti uzmundrinošas emocijas, kas lika saņemties un noturēt uzņemto ātrumu līdz finišam!”
Sporta klubā „Tērauds” treneri katram skriet gribētājam sastāda individuālu plānu, pēc kura skrējējam jāvadās. “Vienu dienu ir paredzēts lēnāks skrējiens, kas tiek apzīmēts kā “viegls skrējiens”, piemēram, 40 vai 50 minūtes jāskrien lēnā tempā. Citās dienās paredzēts skriet dažādus posmus uz ātrumu. Sākumā ir 20 minūtes viegls skrējiens, tad piecpadsmit reizes pa 200 metriem jāskrien ļoti ātri vai arī pa vienam kilometram četras reizes ar pauzēm.”
Jānis skrienot vienmēr izmanto pulsometru. Ar tā palīdzību var sekot līdzi pulsam gan skrējiena laikā, gan pēc skrējiena apskatīt internetā. “Treneri uzskata, ka tas ir ļoti vajadzīgs, jo, piemēram, ja pulss ir pārāk straujš, tad jādomā, vai nav temps pārāk ātrs. Es skrienot līdzi vairāk sekoju tempa rādītājam un distances garumam.”
Skriešanā ir gan priecīgi, gan bēdīgāki brīži. Prieks ir tad, kad izdodas sasniegt jaunu mērķi vai pārvarēt sevi un izturēt.
“Katru gadu piedalos Rīgas maratonā. Agrāk darīju tā, ka pirmos kilometrus noskrēju ātri, līdz spēki pamazām izsīka un beigās sanāca ļoti cīnīties ar sevi. Patiesībā jau vajadzētu skriet otrādi – sākumā lēnāk un beigās izlikt visus spēkus. Mani rezultāti strauji uzlabojās pēc tam, kad iestājos sporta klubā un lieliskie treneri – Jānis Višķers un Jānis Razgalis, kas paši ir vadošie valsts skrējēji, sāka man mācīt, kā ir pareizi jāskrien.”
Jānis atzīst, ka skriet vienatnē ir nedaudz pagrūti, tāpēc visiem skriet gribētājiem iesaka iestāties kādā sporta klubā vai skriet kopā ar ģimeni, draugiem vai paziņām. “Arī man ir grūti saņemties iziet ārā, lai dotos skriet, ja ārā ir slikti laika apstākļi, piemēram, līst lietus vai snieg. Bet tajā brīdī, kad uzvelku apavus, tad atpakaļceļa vairs nav, slinkums un sevis žēlošana pāriet, un zinu, ka došos izskriet distanci.” Pagājušā gada Rīgas maratonā lija lietus, bet, kad tu jau stāvi startā, tad tanī brīdī ir pilnīgi vienalga, kāds laiks niķojas tev apkārt. Laika apstākļi neko daudz netraucē skriešanai. Lielā aukstumā Jānis nodrošinās ar siltu apģērbu un sejas aizsarglakatu jeb bandanu. Viņš cenšas uzmanīties no lielām peļķēm, lai nesaslapinātu kājas un nebūtu stundu jāskrien ar slapjām kājām, kā gan reizēm gadās. Valmierā man ļoti patīk skriet pa Jāņa Daliņa stadionu un tā apkārtni. Dienā, kad Jāni nofotografēja pirms došanās skriet, Valmierā temperatūra bija -6 grādi. Normāls laiciņš galvas izvēdināšanai!
Skriešana ir kā pozitīvas atkarības veicinātājs. “Tiklīdz sāc skriet, tā šī „atkarība” izveidojas. Noskrienot vienmēr saprotu, ka es to varu paveikt. Pēc laika jau rodas nākamās izaicinošās domas, ka es taču varu arī labāk un ātrāk. Tā rodas motivācija censties un trenēties vēl cītīgāk.”
Liela nozīme skriešanā ir tam, ko saka treneri.
“Treneri man ir iemācījuši, ka visa pamatā ir tas, kas notiek manā galvā. Ja es noskaņošos, ka es neko nevarēšu, tad arī nesanāks. Cenšos domāt pozitīvi un reālistiski, noskaņot sevi uz izdošanos. Es taču varu to paveikt, kāpēc gan ne!”
