Lasīšanas laiks: 6 min
Vidzemes koncertzāle “Cēsis” darbību uzsāka 2014. gada pavasarī pēc senā Cēsu Viesīgās Biedrības nama rekonstrukcijas, kas tika papildināts ar laikmetīgām arhitektūras formām. Šī ir viena no trim reģionālajām koncertzālēm Latvijā, kas tapusi pēdējo 4 gadu laikā. 2013. gadā durvis vēra Latgales vēstniecība “Gors” Rēzeknē, savukārt 2015. gadā darbību sāka Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”. Par to, kādi ir galvenie secinājumi pēc teju trīs gadu darbības, “Valmieras Ziņas” jautāja SIA “Vidzemes koncertzāle” valdes loceklim JURIM ŽAGARAM.
Amatiermāksla un profesionālā māksla zem viena jumta
Galvenais secinājums ir – bija vērts būvēt.
Lielākais uztraukums un bažas mums bija par to, kā attaisnot ideju par koncertzāles būvniecības nepieciešamību tieši Cēsīs. Vai tā kādam būs vajadzīga? Tā ir liela atbildība, mēģinot pierādīt, ka nauda ir jāpiešķir tev, nevis kādam citam. Cik nav tādu piemēru, kad kaut ko uzbūvē, bet tas stāv pustukšs un nīkuļo – nejēdzīgas ēkas, tilti un ceļi, kas nevienam nav vajadzīgi. Eiropas Savienības nauda dažviet šādā veidā ir izšķiesta, ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā.
Tagad, spriežot pēc tā, cik intensīva ir mākslinieciskā programma un kāds ir zāles piepildījums, apstiprinājies, ka šāda kultūras iestāde reģionā ir nepieciešama. Varbūt mūsu veiksmes stāsta pamatā ir tas, ka zem viena jumta esam apvienojuši gan amatiermākslas aktivitātes, gan profesionālo mākslu.
Sākotnējais plāns bija būvēt koncertzālei atsevišķu ēku, bet kultūras namu atstāt amatiermākslai. Tā būtu bijusi slikta ideja, jo šādu ēku reģionā piepildīt tikai ar profesionālās mākslas aktivitātēm ir grūti. Tad kvadrātmetra izmaksu lietderīgā cena Latvija apstākļos būtu pārāk dārga. Pašlaik ēkas noslodze ir maksimāla, tādēļ uzskatu, ka esam panākuši optimālu risinājumu.
Sākotnēji bija bažas, ka šīs abas mākslas jomas disonēs, taču esam panākuši, ka tās veiksmīgi viena otru papildina. Šī koncertzāle ir tipisks piemērs tam, ka šo abu jomu līdzāspastāvēšanas modelis darbojas pareizi. Amatiermākslā galvenā vajadzība ir iespēja pašiem darboties. Koncertzālē tiek nodrošinātas ideālas telpas dažādām tās aktivitātēm. Savukārt publikas vajadzība ir saņemt pēc iespējas plašāka spektra kulturālas izklaides produktu, kas sastāv gan no profesionālās mākslas piedāvājuma gan iespējams no amatiermākslas.
Ļoti bieži kultūras organizatori attaisno savu pasivitāti, norādot, ka reģionā tiek nodrošināta kultūras pieejamība, jo notiek amatiermākslas aktivitātes. Taču šīs aktivitātes nodrošina kultūras pieejamību tiem, kas tajās darbojas, bet, ja nav alternatīva profesionālās mākslas piedāvājuma, ne vienmēr ir pietiekama tiem, kas to skatās.
Amatiermāksla ir nepieciešama un svarīga aktivitāte, bet tā nav pietiekama, lai nodrošinātu pilnvērtīgi kultūras pieejamību. Lai varētu teikt, ka reģionā ir pieejamība kultūrai, jānodrošina gan amatiermākslas aktivitātes, gan ar profesionālās mākslas piedāvājums. Nevar aprobežoties ar pašdarbības kolektīvu koncertiem un reizi gadā uzaicināt kādu šlāgerkolektīvu.
Misija – “inficēt” ar nopietno mūziku
Svarīgs koncertzāles darbības radītājs ir zāles piepildījums – ne tikai populārās mūzikas koncertos un teātra izrādēs, bet arī nopietnās mūzikas koncertos. Tas vēlreiz apliecina patiesību, ka ar nopietno mūziku cilvēki tiek “inficēti”.
Nevar piespiest klausīties, bet var “aplipināt” ar šo “atkarību”, kas pamazām izplatās – jo vairāk klausies nopietno mūziku, jo vairāk tā patīk un jo lielāks ir pieprasījums. Es apzināti nelietoju vārdus “izglītot” vai “audzināt”, jo tas izklausās protekcionistiski. Es nesaku, ka tie, kas pazīst šo baudu “klasiskā mūzika” ir labāk izglītoti vai labāk audzināti. Vienkārši mēs zinām kādu baudu, ko piedāvājam iepazīt arī citiem, lai bagātinātu garīgo baudu spektru.
Nedrīkst cilvēkam pārmest, ka viņam nepatīk šāda mūzika pēc pirmā koncerta noklausīšanās. Viņš vēl nav “inficēts” un nepazīst baudu, kādu sniedz nopietnā mūzika. Uzskatu, ka šis “inficēšanas” process ir izdevies diezgan veiksmīgi. Cilvēki arvien vairāk pērk biļetes uz akadēmiskās mūzikas koncertiem.
Piekrītu viedoklim, ka līdz nopietnai mūzikai ir jāizaug, tam vajag laiku, tādēļ uzskatu, ka bērni nav jāpiespiež apmeklēt akadēmiskās mūzikas koncertus. Pārmest to, ka viņiem ir garlaicīgi, nav īsti godīgi. Tikai sasniedzot apzinātu vecumu, cilvēks ir spējīgs baudīt šādu mūziku. Tā prasa spēcīgu pieredzes un emocionālo sajūtu masu, kura tiek darbināta, atraisot iztēli, jo uz skatuves nekas nenotiek. Bērnam nav pietiekamas emocionālās pieredzes, lai radītu šādas iztēles gleznas. Var pamazām radīt interesi par akadēmisko mūziku ar īpašām bērnu programmām, taču ir noteikta robeža, ko nedrīkst pārkāpt, lai nepadarītu to par atrakciju.
Publiku piesaista ar unikāliem projektiem
Lai baudītu kultūras pasākumu, cilvēkam ir komfortabli braukt apmēram pusotru stundu. Tas arī nosaka mūsu publiku, kas pārsvarā ir cēsnieki un vidzemnieki.
Lai piesaistītu apmeklētājus arī no Rīgas un citiem reģioniem, piekopjam diezgan “agresīvu” politiku attiecībās ar koncertu rīkotājiem. Mēs pērkam koncertu ar nosacījumu, ja tas ir vienīgais Latvijā vai vismaz netiek rīkots arī Rīgā.
It sevišķi attiecībā uz grūtāk pārdodamiem akadēmiskās mūzikas koncertiem, ja varam atrast unikālu programmu, kas nav pieejama Rīgā, mums izdodas atvilināt arī galvaspilsētas publiku, jo 100 kilometru attālums nav nekas īstiem kultūras baudītājiem.
Gluži kā īstenojot koncertzāles izveides un attīstības projektu, arī ikdienā ir nepieciešami izaicinājumi. Nav māksla izpārdot biļetes uz pieprasītu mākslinieku, piemēram, kamerorķestri “Kremerata Baltica” vai Borisu Grebenščikovu. Es vairāk lepojos ar festivālu “Čello Cēsis”, kas ir unikāls, mūsu radīts produkts. Nepietiek vien ar ideju, svarīgākais ir ieinteresēt publiku un pārdot biļetes. Es ļoti lepojos ar mūsu Vecgada balli, kas ir grandiozs gada noslēguma pasākums. Arī šis bija izaicinājums, jo publika līdz šim nebija radusi pie izsmalcinātiem izklaides pasākumiem ar īstiem balles tērpiem, orķestri un profesionāliem solistiem. Mēs baidījāmies, ka dažādas uzņēmumu ballītes un citi gadumijas pasākumi izkonkurēs šo ideju. Taču jau trešo gadu koncertzālē notika Lielā gada noslēguma balle, un man ir prieks, ka esam piesaistījuši tādu publiku, kas novērtē šādu augstas kvalitātes izklaidi. Nepārprotiet! Tā nav snobu publika, kas nāk izrādīties. Tā ir publika, kas prot un vēlas dejot kvalitatīvas mūzikas pavadījumā. Tā ir publika, kas spēj novērtēt stilu un izsmalcinātu muzikālo gaumi.
Koncertzāles vieta tūrisma jomā
Koncertzāles loma tūristu piesaistē ir pat lielāka, nekā mēs cerējām. Pagaidām tā nav masveidīga parādība, to nevar nosaukt par kultūras tūrismu, taču viesnīcas un restorāni jūt mūsu darbību.
Cilvēkiem patīk tērēt naudu izklaidei. Līdz ar koncertzāles apmeklējumu, viesi labprāt pārnakšņo Cēsīs, dodas uz citām kultūras un izklaides vietām. Labu koncertu laikā viesnīcas ir izpārdotas. Varētu pat teikt, ka pilsētas viesnīcu kapacitāte nav pietiekama. Tas apgāž mītu, ka cilvēkiem nav naudas iztikai un par kultūru viņi nav gatavi maksāt. Vidzemes specifika ir tāda, cilvēku vērtību skalā kultūra ir ļoti augstā pozīcijā. Drīzāk viņš ietaupīs uz kaut ko citu, bet nopirks biļeti uz teātri vai koncertu. Savukārt reizēm tie, kuriem patīk skaļi proponēt, ka viņiem knapi pietiek izdzīvošanai, kāda te vēl kultūra, neiet uz kultūras pasākumiem pat par brīvu, jo nejūt pēc tās vajadzību principā.
