Lasīšanas laiks: 7 min
Mums vēl ļoti daudz darāmā, lai, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pamatnostādnēm, Latvijā izpildītu visus priekšnosacījumus personu ar invaliditāti sekmīgai iesaistei vispārējās izglītības sistēmā, uzskata Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālās struktūrvienības karjeras konsultante un bibliotekāre Astrīda Bētere. 3. decembrī viņa pārstāvēja skolu Starptautiskajai personu ar invaliditāti dienai veltītajā konferencē “Izglītības pieejamība”.
Pēc konferences Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Ziedoņa zālē notika Gada balvas personu ar invaliditāti atbalstam pasniegšanas ceremonija, kurā pateicības rakstu saņēma arī Alsviķu teritoriālā struktūrvienība – par “Erasmus+” mobilitātes projektu īstenošanu, tajos sekmīgi iekļaujot personas ar speciālām vajadzībām.
“Konferenci LNB organizēja Latvijas Republikas Tiesībsargs sadarbībā ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons,” informē Astrīda Bētere. “Tajā piedalījās valsts iestāžu un pašvaldību darbinieki, nevalstisko organizāciju, skolu un bibliotēku pārstāvji, kā arī vecāki bērniem ar īpašām vajadzībām. Kopā sanākšanas vadmotīvs – izglītības pieejamība pamatskolas un vidusskolas posmos. Iepazināmies ar augstskolu monitoringa rezultātiem, labās prakses piemēriem Latvijā un ārvalstu augstākās izglītības iestādēs.
Konferencē daudz runājām par to, kā uzrunāt sabiedrību, lai tajā vairāk pamanītu, ka mums līdzās ir cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Galvenā atziņa, kas izskanēja tiesību un invaliditātes pētījumu profesores, Bohumas invaliditātes pētījumu centra (BODYS) vadītājas, ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas priekšsēdētāja vietnieces Terēzijas Degeneres videouzrunā – personām ar speciālajām vajadzībām ir jānāk sabiedrībā, nevis jānorobežojas. Terēzija Degenere pati ir cilvēks ar invaliditāti kopš bērnības, viņai nav roku. Savā videouzrunā viņa brīvi pāršķīra lapas ar kāju pirkstiem. Latvijas cilvēki, kuriem ir līdzīgas problēmas, iespējams, kautrētos to darīt,” atzīst Astrīda Bētere. “Saskaņā ar Terēzijas Degeneres visdziļāko pārliecību – skolēniem ar invaliditāti jāmācās vispārizglītojošās skolās, ja viņi spēj izpildīt šo mācību iestāžu standartizētās prasības. Tāpat profesore uzskata – audzēkņiem ar speciālām vajadzībām ir tiesības uz iekļaujošo izglītību. Tas sasaucas arī ar ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko iecerēts īstenot līdz 2020. gadam.
Speciālā izglītības sistēma pakāpeniski tiks pārveidota par iekļaujošo. Taču to iespējams realizēt vienīgi tad, ja audzēkņiem ar īpašām vajadzībām nodrošina visas iespējas attīstīt savus talantus un potenciālu. Tas nozīmē zīmju valodu, braila rakstu un cita veida komunikāciju. Tas ir arī viens no pienākumiem, ko Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm uzdots izpildīt jau tuvākajā laikā.
LR Izglītības un zinātnes ministrijas iecere, domājot par to, kā risināt šo jautājumu, ir – no 59 speciālās izglītības iestādēm atstāt vien dažas – audzēkņiem ar garīga rakstura traucējumiem. Šobrīd jau tiek izstrādāts pakalpojumu grozs, kurā tiks iekļauti speciālie pedagogi, psihologi, logopēdi un atbalsta personāls, kas vispārizglītojošajās skolās palīdzēs strādāt ar audzēkņiem, no kuriem šobrīd daudzi mācās speciālajās skolās. Konferencē daudz tika runāts par to, cik būtiska minēto jautājumu risināšanā ir veiksmīga Izglītības un zinātnes, Labklājības, kā arī – Veselības ministrijas sadarbība, lai maksimāli atvieglotu dzīvi cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām.
Ļoti saistoša bija Vaivaru pamatskolas direktores Ineses Kārkliņas uzstāšanās. Šajā skolā jau darbojas iekļaujošās izglītības modelis un direktore dalījās pieredzē par to, kā skolēni savā vidū pieņem savā un atbalsta bērnus ar invaliditāti. Minētais modelis arī nozīmē to, ka skolas noteikumi zināmā mērā tiek pielāgoti šo audzēkņu vajadzībām un visi pārējie bērni seko, kā viņi var palīdzēt skolasbiedram, kuram ir nopietnas redzes vai citas problēmas.
Ineta īvāne, IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā, savā uzrunā “Speciālā izglītība: problēmas un risinājumi” iepazīstināja ar secinājumiem, kas gūti, veicot pētījumu par augstākās izglītības pieejamību personām ar invaliditāti. Uzklausījām vairākus labās prakses piemērus un arī stāstus, kas nebija īpaši glaimojoši. IZM minēto problēmu risinājumu saskata trīs daļās: indivīda kompetence, izglītības vide un efektīva resursu pārvaldība. Attiecībā uz indivīdu kompetenci tika uzsvērts, cik būtiski iespējami ātrāk noteikt un mācību laikā nodrošināt katra indivīda zināšanām un prasmēm atbilstošāko izglītības saturu.”
Astrīda Bētere, ņemot vērā daudzus gadus ilgo pieredzi darbā ar Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem, uzskata – Latvijā veiksmīgi īstenot ieceri – speciālo skolu audzēkņus integrēt vispārizglītojošajās skolās – iespējams tikai tad, ja mūsu valstī tuvākajā laikā ievērojami uzlabotos labklājības līmenis. “Taču – ja veselais cilvēks par savu darbu saņem minimālo atalgojumu, no kura vēl atvelk nodokļus, lai atvieglotu dzīvi ļaudīm ar īpašām vajadzībām, tad daudzi no viņiem diemžēl nespēj raudzīties uz šiem cilvēkiem tā, kā to pieņemts darīt labklājības valstīs. Tāpēc ļoti gribas cerēt, ka Latvijā nostiprināsies profesionālā izglītība, būs jauni profesionāļi, kas veidos savus uzņēmumus, dos cilvēkiem darba vietas un maksās nodokļos. Līdz ar to arī ātrāk izveseļosies sociālā vide. Taču, ņemot vērā šā brīža situāciju, mēs nevaram tiešā veidā pārņem labklājības valstu pieredzi.
Alsviķu skolas specifika: vidē, kur mācās audzēkņi ar speciālām vajadzībām, iekļaujam arī veselos skolēnus. 97 no 146 audzēkņiem ir ar īpašām vajadzībām, taču uzņemam ikvienu, kurš vēlas apgūt kādu no mūsu piedāvātajām profesijām. Vecākajam skolas audzēknim ir 58, jaunākajam – 16 gadi. Uzsākot mācības, izvērtējam katra prasmes un zināšanas un atbilstoši tām piedāvājam mācību metodiku. Katrā ziņā – vismaz tuvākajā laikā neredzu, ka šeit kaut kas varētu radikāli mainīties.
Konferences otrajā daļā darbs noritēja trīs tematiskajās grupās. Dalībnieki dalījās pieredzē un iesaistījās diskusijās par izaicinājumiem un riskiem, kas attiecas uz izglītības pieejamību. Savstarpējas izpratnes rosināšanai un būtisko lēmumu pieņemšanā nozīmīgi bija stāsti, kuros dalījās ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām.
Darba grupā iepazināmies ar vairākiem praktiskajiem risinājumiem bibliotēku un informācijas pieejamībai. LNB Uzziņu un informācijas centra lasītavas vadītāja Zane Zvaigzne parādīja, kādus tehniskos līdzekļus izmanto LNB lasītavā. Galvenais secinājums – mēs, Latvijā, esam vēl tikai ceļa sākumā, lai skolās un bibliotēkās nodrošinātu visu to, ko paredz ANO minētā konvencija.”
“Ir liels prieks un gandarījums par to, ka “Erasmus+” jaunajā projektā “Profesionālā pieredze citā valstī – vairāk iespēju nākotnē” rasta iespēja iesaistīt arī audzēkņus ar speciālajām vajadzībām,” atzīst gan Astrīda Bētere, gan Smiltenes tehnikuma starptautisko projektu vadītāja Inguna Avota. Šo cilvēku iekļaušanu “Erasmus+” mobilitātē pamanījis un novērtējis arī Izglītības valsts attīstības aģentūra, LR Tiesībsargs un invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, kas jau otro gadu rīko konkursu “Gada balva personu ar invaliditāti atbalstam”. Konkursa galvenais mērķis – novērtēt labās prakses piemērus un sekmēt to nevalstisko organizāciju darbību, kas pārstāv personas ar invaliditāti.
“Lielākais izaicinājums, sūtot praksē uz ārzemēm audzēkņus ar īpašām vajadzībām, bija uztraukums par organizatoriskajiem jautājumiem,” jaunajā pieredzē dalās Inguna Avota. “Taču tas, ka viss gāja no rokas, kārtējo reizi apliecina, ka uz saviem “Erasmus+” projektu sadarbības partneriem varam pilnībā paļauties. Alsviķu struktūrvienības audzēkņus ļoti laipni sagaidīja un uzņēma, nodrošinot viņiem visu nepieciešamo, gan lai veiksmīgi papildinātu profesionālās zināšanas un paplašinātu redzesloku, gan, lai iepazītu šo valstu kultūru, tradīcijas un ievērojamākās vietas. Mēs, Latvijā, varam daudz mācīties no citu valstu attieksmes pret cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Tur šiem cilvēkiem nemanāmi nodrošina visu nepieciešamo, lai viņi varētu darīt to pašu, ko pārējie. Apkārtējā sabiedrība ar viņiem rēķinās, izturas ar lielu atbildību, tajā pašā laikā nepārtraukti neliekot justies atšķirīgiem, saskaroties ar savu nevarību.
Kad sadarbības partnerus informēju par to, ka jaunajā projektā plānojam iesaistīt audzēkņus ar speciālām vajadzībām, visi uzreiz bija gatavi viņus uzņemt, izrādīja milzīgu pretimnākšanu un rūpes. Piemēram, Itālijā viņiem pat noorganizēja īpašu ekskursiju pa šās valsts skaistākajām vietām.
Mēs, Latvijā, varam daudz mācīties no citu valstu attieksmes pret cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.
Kad sadarbības partnerus informēju par to, ka jaunajā projektā plānojam iesaistīt audzēkņus ar speciālām vajadzībām, visi uzreiz bija gatavi viņus uzņemt, izrādīja milzīgu pretimnākšanu un rūpes. Piemēram, Itālijā viņiem pat noorganizēja īpašu ekskursiju pa šās valsts skaistākajām vietām. Audzēknim ar speciālām vajadzībām un personai, kas viņu pavadīja, prakses laikā iedeva automašīnu, lai viņi varētu ērti nokļūt līdz darba vietai.
Vairāki Alsviķu struktūrvienības audzēkņi pēc prakses atzina: ar savām iespējām nekad nebūtu varējuši gūt tik skaistu pieredzi. Tāpat prieks, ka pilnveidot savas profesionālās prasmes tiks visu skolas specialitāšu audzēkņi.”
Līdz šim Alsviķu struktūrvienības audzēkņi “Erasmus+” mobilitātes projekta ietvaros guvuši jaunu pieredzi Itālijā un Portugālē. Tuvākajā laikā viņi dosies praksē arī uz Maltu un Lielbritāniju.
