Suns un viņa draugs cilvēks – kinoloģes stāsts par sapratnes veidošanu (1)

Lasīšanas laiks: 8 min

Lolita Kaimiņa ir policiste, kurai šo profesiju izvēlēties palīdzēja suns. Suns ir ne tikai viņas pārinieks, bet arī draugs un ģimenes loceklis. Sapratne ar četrkājaiņiem Lolitai ir jau kopš bērnības. Pašlaik papildu darbam policijā, Lolita vada suņu skolu un teic, ka tajā ir jāmācās ne tikai četrkājainajam draugam, bet arī saimniekam.

Kā radās ideja, ka vajag suņu skolu?

Dienesta suni vedu ārstēt uz klīniku “4 mīļas ķepas”. Mani abi rotveileri ir paklausīgi, daktere saka, ka gribētos, lai arī citi pacienti tādi būtu. Tā pamazām radās ideja par skolu. Tas ir saimniekiem un sabiedrībai vajadzīgs, to redzu savā pamatdarbā, ka suņi mēdz būt agresīvi un neaudzināti.

Kā notiek mācības?

Mācīt suni var jebkurā vecumā, protams, labākais ir piezvanīt kinologam pirms kucēna iegādes. Daudzi paņem savam dzīves ritmam neatbilstošas šķirnes suni.

Pirms vadām mašīnu patstāvīgi, mācāmies, lai iegūtu tiesības, tādai pašai atbildībai vajadzētu būt, ja gatavojas ņemt dzīvnieku. Uz suņa skolu var nākt tikai vakcinēti četrkājaiņi.

Vecums nav ierobežots, nāk arī no patversmes pieņemti sunīši, kuri ir jau pieauguši. Svarīgākais ir palīdzēt saimniekam ar suni iepazīties, sadraudzēties, uzticēties.

Tātad nav tā, ka atved suni un gaida, kamēr viņš mācīsies?

Man lielākoties ir jāmāca saimnieki. To atzīst arī viņi paši. Redz, kā es saprotos ar savu suni, un jautā, kā to panākt. Ir jāmāk paprasīt. Saimnieki uzskata, ka suns domā kā cilvēki, bet suns domā citādāk. Jāpārliecina saimnieki, ka sunim ir jāparāda, kas ir pareizi, kas – nepareizi. Ir mazs procents nemācītu suņu, kuri, var teikt, lasa saimnieka domas, bet tā ir mazākumā gadījumu. Lielākoties saimniekam ir jādarbojas ar suni un jāpalīdz saprast, ko viņš grib, lai suns dara. Uzdodu arī mājasdarbus, nākamajā reizē ļoti labi redz, vai darbs ir pildīts. Suņu skola nav tikai tikšanās ar mani klātienē, tas ir saimnieka un suņa darbs arī mājās.

Kur ir robeža, cik daudz vajadzētu mācīt?

Runājot par cirka suņiem, ir jāizvērtē, kādi apstākļi viņiem ir pēc izrādes. Otrkārt, ir suņi, kuriem tādas lietas patīk, ir tādi, kuriem nepatīk. Mans iepriekšējais un tagadējais suns ir dienesta suņi.

Viņi, ieraugot, ka paņemu darba somu, ir sajūsmā un nevar sagaidīt, kad dosimies strādāt, jo apmācība notiek ar pozitīvām metodēm, t.i., ar apbalvojumu. Suns ir sajūsmā, ka var strādāt, bet nelaimīgs, ja jāsēž istabā un neko neliek darīt. Ir robeža – suns nav klauns, jāņem vērā arī noslodze.

Piemēram, kad braucam ar dienesta suņiem ciemos pie skolas bērniem, tad maksimums divas skolas dienā sunim patīk apciemot, bet, ja vairāk, suns ļoti nogurst. Ja cirka suns dzīvo pie saimnieka mājās, ja tas ir kopējs darbs, balstīts pozitīvās metodēs un sunim tas patīk, tad man nav pretenziju. Man arī ir bijis suns, kurš labprāt iet uz izstādēm un sevi parāda, bet ir bijis suns, kuru pārtraucu vest, jo redzēju, ka viņai tas gaužām nepatīk, arī cilvēki taču ir dažāda rakstura. Pavisam citādāk ir ar savvaļas dzīvniekiem un cirku. Tur saku kategorisku nē.

Kādu labumu suns gūst mācībās?

Ja saimnieks saka, ka suns raujas uz skolu, viņam te patīk, tas ir labākais rādītājs. Viņam tas ir brīdis būt kopā ar saimnieku un mācīties abiem saprasties. Otrs, socializācija ar citiem suņiem.

Man ir stāstīts, ka suns aizbēg no mājām, viņu atrod pie suņu skoliņas vārtiem. Tas, protams, nav labi, bet priecē, ka grib mācīties arī ārpus mācību laika.

Pēc Jūsu novērojumiem, vai ir tā, ka suns ir līdzīgs saimniekam gan rakstura, gan izskata ziņā?

Jā! Protams, ne visos gadījumos, bet pārsvarā kucēni tā kā māls pieņem noteiktu “formu”, pielāgojas saimniekam, pārņem uzvedību, raksturu. To, kas notiek mājās, suns labi parāda, līdzīgi kā bērnudārzā var redzēt, ko vecāki mājās dara, kā runā.

Kā nonācāt pie tā, ka arī profesija būs saistīta ar suņiem?

Suņi mani ir bijuši visu dzīvi. 1993.gadā paņēmu pirmo rotveileru, ļoti iepatikās. 11 gadus nodzīvoja, tad paņēmu nākamo tādas pašas šķirnes. Gājām uz suņu skoliņu, Flēra bija ļoti gudra, atlika vienreiz parādīt, visu saprata. Mani bērni bija paaugušies, Flērai bija gandrīz gads, izdomāju, ka varētu nākt ar suni uz policiju. Toreizējais Valmieras iecirkņa vadītājs Andersona kungs teica: “Labi!”. Protams, tas nav tik vienkārši. Braucām uz Rīgu, uz kinoloģijas centru, kur testēja, vai suns amatam der. Tad sekoja mācības Rīgā.

Dienesta suns iegūst pamata, vidējo un augstāko izglītību ar profesiju. Viens suns nedara visu, piemēram, profesijas ir pēdu suns, narkotiku meklēšanas, sprāgstvielu meklēšanas u.c. To arī nosaka, veicot testus. Man ir pēdu suņi, meklē personas, priekšmetus. Var teikt, suns mani atveda uz policiju.

Kāda ir dienesta suņa ikdiena?

Man ir saplānots, kas ir darāms, ja ir pratināšana, tad suns nav līdzi. Bet ikdienā esam kopā. Ja ir izsaukumi, tad dodamies. Mūsu pārziņā ir viss Vidzemes reģions, kur mans suns šajā brīdī ir vienīgais pēdu suns. Jebkurā diennakts laikā var būt izsaukums uz Madonu, Cēsīm, Valku, Valmieru, Salacgrīvu un citviet.

Protams, mēs ejam pastaigāties, spēlējamies, kā to dara citi suņi. Visu laiku ir jātrenē darba kondīcija – paklausība, jāmeklē pēdas, fiziskā sagatavotība u.tml. Suns ir vienīgais policists, kurš var darba laikā arī pagulēt.

Vai ir kāds uzdevums palicis īpaši atmiņā?

Katrs uzdevums ir citādāks. Atceros izsaukumu uz Madonu, kur jau divas dienas bez vēsts bija pazudusi sieviete. Lielas cerības nebija, jo bija ziema. Kinologam ir ļoti jādomā līdzi, ko darīt, jāpiedāvā sunim labākais variants. Kopīga darba rezultātā atradām dīķi, kurā atradām kurpi, glābēji izcēla sievieti. Tas bija apmēram divu kilometru attālumā no viņas mājas. Nezinu, kad sievieti atrastu bez suņa. Es saprotu, kādā veidā suns man cenšas kaut ko parādīt, ka ir ko sajutis. Otrs gadījums bija Salacgrīvā. Igaunijā bija nozagta mašīna, policija dzinās noziedzniekiem pakaļ, mašīnu noziedznieki pameta Salacgrīvā, paši iebēga niedrēs. Tās bija pāri galvai, neko nevarēja redzēt. Suns tikai skrēja cauri niedrēm, es un kolēģi turējāmies līdzi. Atrada jaku un norādīja ceļu, kur viņi bija aizbraukuši tālāk.

Sajūtas bija mazliet sirreālas, jo bija pilnībā jāpaļaujas uz suni, nezinot, kas būs galā. Man ir “jālasa” suns un viņam jāuzticas.

Vai redzat suņa izteiksmē vai uzvedībā nianses, ko citi pat nepamana, un tas palīdz Jums darbā vairāk izprast kādu situāciju?

Jā, emocijas ļoti labi var redzēt. Arī nepatiku pret kādu cilvēku. Lielākoties tā rodas, ja viņam ir nodarīts pāri, kā arī, ja nav bijusi socializācija. Ļoti labi, ja uz suņa skolu nāk visa ģimene.

Ja sunim nav bijusi saskarsme ar bērniem, tad saprotami, ka viņš pret tiem izturas piesardzīgi. Jo bērns skrien, spiedz, vicina rokas, pieaugušie tā nedara, tāpēc suns bērnu vienkārši nesaprot, nevis viņam ir nepatika pret to.

Skolā arī tie suņi, kuri nedzīvo ģimenēs ar bērniem, iepazīst, ka ir arī šādi cilvēki. Tas ir ļoti būtiski, jo ir bijuši gadījumi, ka bērnu sakož vecvecāku suns. Šie četrkājaiņi ir pieraduši pie vecāka cilvēka, kurš lēnām iet, nav skaļš u.tml., te pēkšņi kāds sāk skriet, bļaustās, ķeras ap kaklu, viņš to vienkārši nesaprot. To, ar ko suni no divu līdz četru mēnešu vecumam iepazīstinām, no tā viņam nav bail.

No trokšņa arī var iemācīt nebaidīties?

Jāņem vērā ģenētika, bet to var izdarīt. Dienesta suņiem tas ir obligāts nosacījums – nebaidīties no trokšņiem, jo īpaši – no šāviena trokšņa. Nobīties drīkst, bet nedrīkst aizskriet prom, ir jāatgriežas un jāmeklē iemesls. Tagad man ir Zora, pieci gadi jau ir dienestā. Viņa pēc šāviena pieskrēja pie testētāja ar interesi, lai redzētu, kas tas bija, kas taisīja troksni. Uz pirmajām mācībām Rīgā viņa aizbrauca līdzi mammai Flērai jau četru mēnešu vecumā.

Vai sunim ir arī noteikti gadi dienestā, kad jādodas pensijā?

Tas ir jāskatās pēc pašsajūtas un vēlmes. Nav noteikts cipars.

Kur Valmierā notiek mācības un vai var konsultēties arī pirms kucēna iegādes?

Mācības Valmierā visiem interesentiem notiek trešdienās klīnikas “4 mīļas ķepas” pagalmā un svētdienās Valmiermuižā. Vairāk informācijas lasāms mājaslapā. Man patīk gudri suņi un saimnieki, tāpēc noteikti palīdzēšu arī pirms kucēna iegādes, jo cilvēki bieži izvēlas nepiemērotu šķirni. Piemēram, patīk zilacainie haskiji. Bet tā ir primitīvā šķirne, kuram vajag ļoti daudz kustības, viņš nepieķeras cilvēkam (ar retiem izņēmumiem). Tas radies ģenētiski – Aļaskā vilkti pajūgi, pēc noteikta gabala pajūgs ar visiem suņiem pārdots nākamajam saimniekam. Viņam ir svarīgi paēst un skriet. Viņš nebūs kā labradors vai zelta retrīvers, kuri “kūst”, ieraugot saimnieku nākam no darba.

Katrai šķirnei ir ģenētiski noteikts, kas viņam ir nepieciešams. Medību sunim laukos ir grūti, jo viņam instinkti liek medīt, piemēram, vistas. Pirms iegādes ir jāpainteresējas, kas tā ir par šķirni.

Piemēram, labradoram ir ģenētiski paredzēts nest ūdensputnus, viņam ļoti patīk ūdens. Bet viņš ir arī ļoti mīļš un patīk būt ģimenē. Vienas šķirnes sunim patīk skriet, vienam iet, citam – gulēt uz dīvāna. Arī ar patversmes suni, ja nav konkrēta šķirne, ir ieteicams nākt. Vienmēr ir saimniekam ar suni jāmeklē sapratne. Tāpēc šis darbs ir tik interesants, man tas ļoti patīk.