Lasīšanas laiks: 7 min
Ar ceļasomām plecos un vēlmi izpētīt pasauli, Jānis Rozītis un Baiba Rezakova šā gada februārī devās uz Centrālameriku, uzturoties Dominikānas Republikā un piedzīvojot daudz interesantu pavērsienu. Pēc septiņām nedēļām viņi atgriezās Latvijā ar pilnīgi citādu skatījumu uz dzīvi, gatavi mūs iedvesmot, nebaidīties riskēt un darīt to, ko patiesībā vēlamies.
Pastāstiet par sevi!
Jānis Rozītis: “Es varētu sevi raksturot kā brīvmākslinieku. Esmu plaša profila speciālists, darbojos dažādās radošās jomās. Viena no tām ir pasākumu organizēšana un vadīšana, savulaik strādāju arī reklāmas nozarē un radio. Ir izdevies arī pašam izveidot dažas mājas lapas. Kopumā var teikt, ka meklēju, kā sevi izpaust dažādos veidos, atrodot tieši to, kas man patīk. Manas intereses un aizraušanās ir mainīgas, un šobrīd viena no tām lietām, kas mani patiesi saista, ir ceļošana, kā arī bloga www.dzivesgarsa.lv” satura veidošana.”
Baiba Rezakova: “Esmu rīdziniece, bet, pateicoties Jānim, nokļuvu Valmierā. Pirms došanās ceļojumā es strādāju reklāmas aģentūrā. Kopumā šajā sfērā esmu darbojusies jau astoņus gadus. Mani hobiji ir tautiskās dejas, aktīvais sports un garīgā pilnveidošanās. Tagad, kad esam atgriezušies Latvijā, mana dzīve ir mainījusies. Pa to laiku, kamēr bijām prom, es pārdomāju un sapratu savas prioritātes. Vēlos attālināties no komerciālās vides, vairāk pievēršoties sev un satuvinoties ar dabu.
Kad pirmo reizi saprati, ka ceļošana ir tas, ar ko vēlies nodarboties?
Baiba: “Man tas kļuva skaidrs pēc “Erasmus” studijām Beļģijā, kad atgriezos mājās. Zināju, ka nākotnē noteikti pienāks vēl kāds brīdis, kad nedzīvošu Latvijā.
Dzīve ir pārāk īsa, lai strādātu, mācītos un visu laiku uzturētos vienā vietā.
Ir jāpaplašina savs redzesloks, jo tikai tādā veidā iespējams saprast, kas tev patiesībā patīk un kas nē. Biznesa vide, kurā pirms tam strādāju, bija mani pārāk “ierāvusi” sevī, un izrādījās, ka no tās izkļūt nemaz nav tik viegli. Jau tolaik mani ik pa brīdim pārņēma vēlme sakravāt somas un aizbraukt prom, taču kaut kas mani atturēja – likās, ka nav pietiekoši daudz naudas, draugi precējās, darbā parādījās jauni klienti utt. Aptuveni septiņus gadus sadzīvoju ar domu – kādu dienu es noteikti došos ilgākā ceļojumā, nevis tikai uz divām nedēļām, kā to mēdzu darīt pāris reizes gadā, lai remdinātu vēlmi, iepazīt jaunas valstis. Satiekot Jāni, sapratām, ka mums abiem ir līdzīga izpratne par ceļošanu. Un tā, vienam otru atbalstot un motivējot, mums izdevās sasniegt iecerēto.”
Jānis: “To, ka man patīk ceļot, sapratu jau pamatskolā, kad ar klasi devāmies ekskursijās tepat, pa Latviju vai kaimiņvalstīm. Lai arī man patika kopā ar klases biedriem apskatīt dažādas vietas, vēlējos, kaut būtu iespējams paildzināt ekskursiju, jo šķita, ka mēs pārāk ātri dodamies no viena punkta uz nākamo. Un tad, 2007. gadā man bija iespēja doties tālākā ceļojumā uz Kipru. Tur aptuveni četrus mēnešus nostrādāju vietējā viesnīcā kā viesu izklaidētājs. Izbaudot citu klimatu, atmosfēru un kultūru, sapratu, ka gribu ceļot un iepazīt jaunas vietas. 2008. gada rudenī kopā ar draugu Jāni Liepiņu nolēmām doties uz kādu vietu, kur ir silts, pērkot biļeti tikai vienā virzienā. Sākumā izlēmām lidot uz Itāliju, taču, kad noskaidrojām, ka tur naktīs nemaz nav tik augsta gaisa temperatūra, nomainījām galamērķi uz Atēnām. Kad nonācām tur un izkāpām no lidmašīnas, varējām doties, kur vēlamies, jo nebijām neko rezervējuši un plānojuši. Ceļojums pa Grieķiju ilga aptuveni mēnesi, un tā laikā mēs izbaudījām neaizmirstamus piedzīvojumus un emocijas. Tad pāris gadus ceļošana tika nedaudz nobīdīta malā, taču pēc tam ar Jāni izlēmām, ka vēlamies kaut kur doties. Tā sanāca, ka mums izdevās ar automašīnu apbraukt apkārt Amerikai. Arī šī ceļojuma laikā daudz ko piedzīvojām, redzējām dažādas atšķirīgas kultūras, gluži kā filmās.
Visu šo laiku izzināšanas kāre man ir nākusi līdzi, mudinot izpētīt, kā cilvēki dzīvo un ko viņi domā dažādās pasaules vietās.
Pagājušajā gada vasarā tu ar motorolleru devies apceļot Eiropu?
Jānis: “Jā, tā bija diezgan spontāna ideja, kuru īstenoju 2015. gada jūnijā. Jau laicīgi biju šo mēnesi izbrīvējis, zinot, ka vēlos kaut kur doties, taču ilgi nevarēju izlemt, uz kurieni. Kā vienu no iespējamiem galamērķiem biju iedomājies Horvātiju, taču bija jāizplāno, kā līdz turienei tikt. Šeit atkal jāpiemin Jānis Liepiņš, kurš ierosināja, lai iegādājos motorolleru šeit un dodos ar to ceļojumā. Pēc divām dienām rolleri nopirku, un pēc nedēļas jau biju ceļā. Diemžēl mans transporta līdzeklis Polijā sāka sagurt, un man nācās to atstāt Krakovā, tālāk turpinot ceļu ar stopiem un autobusu. Godīgi sakot, īstie piedzīvojumi sākās pēc tam, kad biju atstājis motorolleri. Mans ceļojums ilga nedaudz vairāk kā mēnesi, kopā mērojot aptuveni 6000 kilometrus. Tā arī radās “Jāņa dzīves garša”. Iedvesmojoties no kāda video, kurā puiši bija ceļojuši un par to stāstīja citiem, arī es nolēmu veidot ko līdzīgu. Sākumā filmēju ar telefonu, kā arī savus video publicēju. Vienu no tiem ieraudzīja mans paziņa no Latvijas reģionu televīzijas, piedāvāja palīdzēt atrast atbalstītājus, kā arī izveidot raidījumu par manu ceļojumu. Sponsors, kuru atradām bija “iRobot”, viņi mani atbalstīja nopērkot datoru un kameru, ar kuru varēju veidot video materiālus. Tolaik bija vairāki cilvēki, kuri man rakstīja, kā arī klātienē teica, ka viņiem patīk tas, ko es daru, viņi skatās manus video un seko līdzi. Tas man deva motivāciju turpināt dokumentēt savus ceļojumus, tādēļ arī “Jāņa dzīves garša” pārtapa vienkārši par “Dzīves garšu”. Caur savu blogu vēlējāmies iedvesmot cilvēkus un rosināt viņus, apskatīt pasauli, nekautrēties izbaudīt dzīvi un sekot savam aicinājumam.”
Baiba: “Ar “Dzīves garšu” mēs vēlamies mudināt cilvēkus ne tikai ceļot, bet arī sākt darīt to, ko viņi patiesībā vēlas.”
Kādēļ par savu galamērķi izvēlējāties Dienvidameriku?
Baiba: “Domājot par to, uz kurieni doties, mēs ar Jāni uzreiz sapratām, ka tā noteikti nebūs Āzija vai Eiropa, tādēļ beigās nonācām pie Centrālamerikas un Dienvidamerikas.”
Jānis: “Jau sen biju domājis par to, ka varētu apskatīt Peru. Tur mēs diemžēl nepabijām, taču nākotnē mums vēl ir visas iespējas uz turieni aizbraukt.
Baiba: “Vēl viens variants, kuru apsvērām, bija Jaunzēlande, taču tur bija nepieciešamas vīzas. Plānojot ceļojumu, mēs meklējām tādas vietas, uz kurām var doties bez vīzām.
Ceļojuma plānošana aizņēma daudz laika?
Jānis: “Braucienam gatavojāmies aptuveni divarpus mēnešus. Šajā laikā mums bija jāpaspēj daudz izdarīt, piemēram, iegādāties nepieciešamo inventāru.”
Baiba: “Bija arī jācenšas optimizēt izmaksas, lai pēc iespējas samazinātu izdevumus ceļojuma laikā. Patiesībā katra diena tika pavadīta, aktīvi domājot un plānojot.”
Šāda veida ceļojumiem nepieciešami apjomīgi finansiāli ieguldījumi. Kādi bija jūsu resursi?
Baiba: “Visas ceļojuma izmaksas sedzām paši. Jau laikus sākām iekrāt naudu, strādājām vairākos darbos. Vārdu sakot, izmantojām visas iespējas.”
Jānis: “Protams, cerējām, ka parādīsies kāds atbalstītājs, kurš palīdzēs mūsu idejas realizēšanā, taču viss notika tā, kā tam jānotiek. Turklāt ir arī veidi, kā samazināt izdevumus, dodoties ceļojumā. Par to mēs īpaši piedomājām. Galvenās izmaksas veido transports, nakšņošana un ēdināšana. Izmantojot tādas mājas lapas kā www.helpx.net, www.workaway.info un www.couchsurfing.com, mēs atradām iespējas, kā bez liekiem izdevumiem atrast naktsmājas un arī paēst. Tas, cik tu iztērē par ceļošanu, ir katra paša izvēle. Protams, ja gribēsi dzīvot greznos apartamentos, attiecīgi arī samaksāsi. Bet mūsu mērķis bija, piedzīvot reālo ikdienu, iepazīt vietējos iedzīvotājus, redzēt vietas. Šajā laikā iepazināmies ar daudziem kolosāliem cilvēkiem.”
Spilgtākais piedzīvojums, kas jums abiem paliks atmiņā no šī ceļojuma?
Baiba: “Viena no zīmīgām vietām, kura mums abiem paliks atmiņā, ir kalns netālu no Puerto Plata, kurā mēs piedzīvojām neaizmirstamas emocijas.”
Jānis: “Šis kalns ir 2500 metrus augsts, uz tā virsotni veda bānītis. Dodoties šī kalna virzienā, mēs vēl jutām apkārtējo traci, cilvēku steigu, arī netīro gaisu, bet tiklīdz mēs uzbraucām augšā un izkāpām ārā, šķita, ka esam nokļuvuši citā pasaulē. Gaiss bija dzestrs un tik svaigs, likās, ka smadzenes atkal pilnvērtīgi sāk funkcionēt, tiekot pie tāda skābekļa daudzuma. Pastaigājoties pa kalnu, mēs domājām un analizējām, ko vēlamies darīt tālāk. Tā kā mēs jau bijām apceļojuši pietiekoši plašu teritoriju, kā arī katra turpmākā vieta, kur mēs dotos, prasītu apjomīgus līdzekļus, vienprātīgi nolēmām doties mājās.”
Baiba: “Tobrīd nonācām pie daudziem secinājumiem un atklāsmēm, kā mēs varētu veidot savu dzīvi šeit, Latvijā, lai būtu apmierināti ar to, kas mums ir.
Jānis: “Sapratām, ka vēlamies veidot savu apkārtējo vidi, kas saistīta ar tuvināšanos dabai un esību tuvāk patiesībai. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kur cilvēki nemitīgi dzenas pēc naudas, tādēļ mēs vēlamies ieturēt draudzīgu distanci no tā visa, veidojot paši savu vidi.”
Katram cilvēkam ir savi notikumi, savi apstākļi, lai pilnveidotos, apzinātos un sasniegtu savu potenciālu. Mums katram vajag brīdi atelpas, iedvesmas un brīvības, lai piedzimtu no jauna un nonāktu tuvāk sev. Izmantojiet to, kas mums ir dots dots apkārt, lai nonāktu tuvāk patiesībai! Ceļot, just, piedzīvot un dalīties!
