Lasīšanas laiks: 4 min
Ceturtdien, 24.martā, Valmieras integrētajā bibliotēkā notika tikšanās ar Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa delegātiem un atbalstītājiem. Valmieras integrētajā bibliotēkā vēl līdz 30. martam ir apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidota ceļojoša izstāde “Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25”.
Pilsoņu kongress tika izveidots 1990.gadā kā pagaidu parlaments okupācijas apstākļos. “Kādēļ svarīgi runāt par Pilsoņu kongresu šodien? Varam salīdzināt divas valstis – Latviju un Igauniju, no kuras aizgūta ideja dibināt pilsoņu kongresu. Igaunijas Republikas Augstākā Padome kopā ar Igaunijas Pilsoņu kongresu toreiz sasauca Satversmes sapulci, kura pieņēma Igaunijas Republikas konstitūciju, notika arī parlamenta vēlēšanas, kurās lielāko daļu deputātu ievēlēja no Igaunijas Pilsoņu kongresa, tādējādi atstumjot veco komunistisko nometni no valsts pārvaldes. Latvijā tas nesekmējās, tāpēc mūsdienās atšķirība starp Latviju un Igauniju ir ļoti redzama,” pauda Zigurds Strīķis, LR Pilsoņu kongresa valdes loceklis.
Klātesošie salīdzināja Igaunijas un Latvijas attīstību, minot vairākus iemeslus, kāpēc Igaunija bieži “ir soli priekšā Latvijai”.
“Runājot par drošības sistēmu salīdzināšanu, Igaunijas Aizsargu organizācijā ir apmēram 25 tūkstoši aizsargu, Latvijā ir apmēram 14 tūkstoši. Tas ir viens no virzieniem, kur redzam, kā pilsoņu kongresu darbību atšķirība atstājusi ietekmi mūsdienās. Atbilde ir arī tā, ka Latvijā lielā mērā pie varas tiešā un netiešā veidā ir palikusi tā pati komunistiskā nomenklatūra, kas reģionu pārvaldīja padomju laikā.
Problēma nav tik daudz personālijās, bet domāšanas veidā, pieejā un risinājumos. Uzskats – cilvēks nav nekas, vara ir viss – noved pie veida, kā risināt dažādas problēmas, izmantojot aizliegumus, sodīšanu, regulēšanu. Valstī vajadzīga privātā iniciatīva, vienlīdzība starp pārvaldēm. Esošā sistēma veicina arī tautas neuzticēšanos varai. Kustinām šo 25 gadus veco lietu, jo Pilsoņu kongresa politiskais mantojums palīdz saprast, kur bija problēmas. Tā nav vēsture, tā ir šodiena, jo kaut ko neizdarījām līdz galam,” skaidroja Aksels Kaimiņš, LR Pilsoņu kongresa pārstāvis, Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs.
To papildināja arī Edgars Alksnis, LR Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs:
“Tas, ko saucam par Rietumu civilizāciju, mirst. Viens faktors ir Eiropas teritoriālie apsvērumi, ideoloģija – valsts ir viss, pilsonis – nekas, tikai mazliet citādāk. Rezultāts ir sabiedrība, kas sevi neatražo. Lielvaras uzspieda risinājumu, kāds ir pašlaik. Lai mēs dabūtu ko labāku, sabiedrība tiek aicināta domāt.”
Savukārt Antons Mikoss, Pilsoņu kongresa delegāts, pauda, ka “to, kas tagad ir, esam dabūjuši pelnīti. Tajā laikā vara bija nomesta zemē. Bija bads, ideoloģija pazuda. Igaunijā cilvēki bija ar daudz dziļāku izpratni par notiekošo. Latvijā tika sagrābta rūpniecība, tā pārdota, to neattīstot. Otrs, Latvijai ataudzes nav, Igaunijā trīs bērni ģimenē ir populāra tendence, mums koeficients ir 1,3. Esošā saimniekošanas sistēma cilvēkus izspiež”.
Tam piekrita arī Z.Strīķis, uzsverot lielo aizbraucēju skaitu: “Tauta un cilvēki ir dārgākais, kas valstij ir, ja to zaudējam, tad esam zaudējuši gandrīz visu. Daudz grūtāk ir atsaukt cilvēkus atpakaļ, nodrošinot piemērotus dzīvošanas apstākļus. Lai Latviju sakārtotu, ir jāinteresējas par ekonomiskajām likumsakarībām.”
Diskusijā piedalījās arī Pilsoņu kongresa pārstāvji no Valmieras. Jānis Siliņš uzrunāja klātesošos jauniešus:
“Novēlu mācīties, pētīt katru lietu, skatīt faktus, lai varam par notikušo salikt pareizu puzli. Mums ir iedots tik daudz akmeņu, ko mest pret nevainīgajiem, jo mēs daudz ko nezinām. Ideoloģijas ir radītas, lai lītu asinis. Mums ir vajadzīga cita dimensija – kultūras, mākslas, cilvēcisko vērtību vertikāle, kam jābūt valsts balstam.”
Izstādē ir apskatāmi dažādi dokumenti, plakāti un fotogrāfijas, kas saistāmi ar Pilsoņu kongresa darbību.
Pilsoņu Kongresu 1989.–1990. gadā Padomju Savienības okupācijas režīma liberalizācijas apstākļos izveidoja Trešās atmodas sabiedriskās un politiskās organizācijas, lai tiesiskā ceļā atjaunotu 1918. gadā dibināto Latvijas Republiku. Pēc pilsoņu reģistrācijas, kuras gaitā pilsoņu komitejās reģistrējās ap 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu, Pilsoņu Kongresa vēlēšanās piedalījās 678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidātu jeb aptuveni 63 % no balsstiesīgajiem. Valmieras apriņķī (rajonā) ievēlēja skolotāju Emīlu Harmsonu, aktieri Juri Heldu, skolotāju Artūru Narbutu, izglītības darbinieku, vēlāko politiķi Andri Piebalgu, akmeņkali Gundabu Putniņu, mākslinieku Jāni Tančeru, juristu Ēriku Vēberu, Valmieras teātra darbinieku Juri Vinteru un citus.
1990.gada 18. martā ievēlētā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome bija spiesta rēķināties ar Pilsoņu Kongresa nostāju. Tā ietekmē tika atjaunota 1922. gada Satversmes, 1937. gada Civillikuma darbība, valsts iestāžu nosaukumi un citi valsts elementi. Tika uzsākta īpašumtiesību atjaunošana tuvu stāvoklim pirms Latvijas okupācijas.
Pilsoņu Kongress izdeva laikrakstu “Pilsonis“ (vēlāk “Pavalstnieks“) vairāku tūkstošu eksemplāru metienā un katru nedēļu to izplatīja visā Latvijā. Kongress uzsāka izsniegt Latvijas Republikas pilsoņa apliecības – Latvijas valsts pases priekštečus – personu apliecinošus dokumentus, kas apliecināja pilsoņa piederību Latvijas valstij.
