Lasīšanas laiks: 5 min
Daudzi valmierieši dzīvo, uzturas un apmeklē ēkās, kuras pēc 1944.gada ugunsgrēka būvējušas un atjaunojušas vairākas celtnieku paaudzes. Ar dažiem no Valmieras cēlājiem interesentiem bija iespēja tikties klātienē Valmieras bibliotēkas stāstu vakarā 10.martā.
Ideju par šādu tikšanos ierosināja viens no Valmieras celtniekiem – Valters Hemmelis.
Vakars sākās uzzinot, kāda Valmiera izskatījās pēc ugunsgrēka 1944.gadā un kā pamazām tā tika sakopta. Fotogrāfijas no Valmieras muzeja krājumiem un celtnieku personīgajiem arhīviem rādīja Valmieras bibliotēkas galvenā bibliotekāre Agita Lapsa, kura Valmieras vēsturi no celtnieku skatupunkta dokumentē, tiekoties ar sirmajiem vīriem un uzklausot viņu stāstus.
Fotogrāfijās, kurās lielāks uzsvars bija uz Valmieras 43.celtniecības pārvaldes darbinieku dotajām bildēm un celtajiem objektiem, varēja skatīt, kā cilvēki piedalās sakopšanas darbos pēc ugunsgrēka 1944.gadā, kā notika pilsētas centra atjaunošana, kā tā pamazām sāka atdzimt, kā tika celtas jaunas dzīvojamās mājas, veikali, iestādes, uzņēmumi, kultūras nams, Valmieras stikla šķiedra, teātris, slimnīca un vēl citas ēkas.
Valters Hemmelis pastāstīja, ka, sākot strādāt 1952.gadā, pirmie objekti bijuši Sedā un Zilākalnā, savukārt Valmierā darbi sākti 1961.gadā. Celtas arī skolas Rūjienā, Mazsalacā, ēkas Lodē, kā arī slepenais objekts netālu no Līgatnes ar kodēto nosaukumu “Pansionāts “Gauja””.
“Nezinu, kurš nokļūdījās, bet Valmieras kultūras nama ieejai bija jābūt no Rīgas ielas puses. Mans pienākums bija objektos gādāt par elektrības pievienošanu, apgaismojumu. Man pat iedeva motociklu, lai varu visus objektus izbraukāt,”
klātesošajiem pastāstīja V.Hemmelis.
Jānis Brakovskis celtniecības pārvaldē Valmierā darbu sāka 1963.gadā. Jānis atceras:
“Pirms Valmieras piena kombināta celšanas mani aizsūtīja uz vietas izvērtēt, kur bīdīt melno zemi. Aizbraucu, skatos, ka objektā stāv trīs govis un viena tante. Viņa man prasa, ko es te staigājot. Saku, ka šeit cels piena kombinātu. Bet tante atbild, ka te tik laba zālīte, vai tad celšanai citur vietas neesot, viņa atnesīšot pusstopu, varbūt varot ko sarunāt.”
Arī Jānis Gredzens 43.celtniecības pārvaldē sāka strādāt 1963.gadā. “Pieredze maza, bet vēlēšanās strādāt – liela. Kad brigāde aizgāja mājās, paliku un vēl pats pēc grāmatām pētīju objektu.” Darba apjoms bijis tik liels, ka palīgā sūtīti notiesātie. “Viegli nebija. Būve bija jāiežogo: bija jābūt divus metrus augstam dēļu žogam, tad bija dzeloņdrāšu žogs, atstarpe un tad putanka – ja bēg, tad sapinas tajā, vēl caurlaides, sargu torņi, signalizācijas, kanalizācijas akām sieti priekšā.
Katru dienu cietumniekus ar smagajām mašīnām veda uz objektu, bet dienas vidū viņu kļuva mazāk. Izrādās, ka ventilācijas caurulēs gāja pagulēt, vakarā visi atkal uz strīpas un brauc mierīgi atpakaļ. Savukārt slimnīcā celtniecības laikā pa nakti ielaida policijas suņus, lai neizlaupītu.”
Jānis Rutkovskis atcerējās, kā tika pieņemta dzīvojamā māja L.Laicena ielā.
“Nodošanas dienā atnāk būvinspektors, apstaigā visas telpas, ienāk darba vadītāja kantorī un saka, ka objekts nav gatavs, gribētu redzēt gatavāku, lai mēs pastrādājot vēl divas nedēļas. Iecirkņa priekšnieks apķērās, ka aizmirsām galdu uzklāt pieņemšanas komisijai. To izdarījām, pateicām, ka tagad visi trūkumi novērsti. Atkal atnāk inspektors, skatās, ka galds ir, objektu varēja pieņemt.”
J.Rutkovskis stāsta, ka tolaik tādi bija laiki, bija sava kārtība. Izmantojot “sarunāšanu”, izdevies ietaupīt arī lielas pūles un laiku. “Valmieras stikla šķiedrā bija jāveic gremdakas izveide, kas bija sešu metru diametrā, astoņi metri dziļumā. To uzbetonē uz zemes, pēc tam no vidus zemi izrok un sēdina aku iekšā. Sasniedzot vienu metru, apstājāmies, jo, izrādās, apakšā bija glūda. Aizbrauca uz karaspēka daļu, saku, ka vajag paspridzināt. Viņi tikai uzprasīja par pakalpojumu pretī 1000 silikāta ķieģeļus. Atbrauca, salika pa perimetru sprāgstvielas, pielaida uguni, sprādziens, aka nosēžas 50 cm zemāk, tā pa divām dienām nosēdinājām, rūpnīcā gan logi drebēja.”
Vairākus kuriozus gadījumus atcerējās Arvīds Einfelds, piemēram, ka flīzētāji nakts maiņā bijuši tik cītīgi, ka tikai pēc darbu pabeigšanas pamanījuši, ka cementa spainis palicis starp tikko izliktajām flīzēm, savukārt krāsā ielietais nepareizais šķīdinātājs to padarījis biezu un kunkuļainu, bet skolēni, kuri talkas laikā darbojušies objektā, nezināšanas dēļ flīzes sakrāvuši būvgružos. Vēlāk nāk flīzētāja, bet telpa tukša, bijis jābrauc uz būvgružu novietni pēc flīzēm. Bijis arī gadījums, ka pēc lūguma divus dzīvokļus par vienu uztaisīt, par ko zināja vietējā vadība, pārbaudītāji no Rīgas skaitījuši dzīvokļus un brīnījušies, ka viens pazudis.
Mistika ar dzīvokļiem bijusi arī Kārļa Sedvalda darba pieredzē. Strādnieki sajaukuši kārtību, kā mājā izkārtoti dzīvokļi, tādējādi atšķīrās istabu skaits, cik paredzētas konkrētajam dzīvoklim plānā un cik bija patiesībā. “Bija kaut kas jādara, mūrējām ciet, bet, izrādās, elektrības slēdži palika otrā pusē, tos arī dabūjām pārlikt.”
Interesantos stāstos dalījās arī Jānis Cunskis, kura darba pieredzē ir dalība 27 dzīvojamo māju, kurās pabūts ap 2000 dzīvokļos, 11 sabiedrisko ēku būvniecībā, 23 dažādu objektu būvuzraudzība un 18 dzīvojamo māju siltināšanas darbu būvuzraudzība. J.Cunskis arī pastāstīja, ka, lai dabūtu atļauju Valmierā būvēt deviņstāvu māju, bija jābrauc uz Maskavas Celtniecības komiteju pēc atļaujas, jo Valmierā iedzīvotāju skaits 1970.gadā nebija pietiekošs, lai te būvētu deviņstāvu mājās. Savukārt Valmieras Viestura vidusskolas piebūves atklāšana 1988.gadā vienmēr paliks atmiņā:
“Par godu ēkas nodošanai ekspluatācijā Valmieras Viestura vidusskola bija sarūpējuši savu Latvijas karogu. Tas bija 1988.gads, bija sācies Latvijas Tautas frontes kongresu laiks.”
Valmiera tika uzbūvēta 35 gados. Pēc tam veikti uzlabojumi, bet celtniecības ziņā būtisku izmaiņu nav bijis, vēl piebilda J. Cunskis.
Vidzemes TV sižets par stāstnieku vakaru Valmieras bibliotēkā “Valmieras cēlāju stāsti: par to, kā pilsētu būvējām” skatāms šeit.
Skaists un jauks pasākums! Paldies