Ar patriotismu sirdī (4)

Lasīšanas laiks: 5 min

Oktobrī Mazsalacas novada pašvaldībā darbu uzsāka pašvaldības policists Jānis Kaibe.

Jānis Kaibe, Mazsalacas novada pašvaldības policijas vecākais inspektors:

Jau bērnībā zināju, ka mana dzīve saistīsies vai nu ar armiju, vai policiju. Par to paldies jāsaka maniem vecvecākiem, kuri manī iesēja taisnīguma sajūtu un maksimāli pietuvinātu pareizas dzīves uztveri.

Cilvēku veido apkārtējā vide un notikumi, un arī mani ir veidojuši un formējuši notikumi, kas bijuši manā dzīvē līdz šai dienai. Uzskatu arī, ka visam, ko mēs darām, ir bumeranga efekts, tāpēc ir vērts padomāt un  darīt labu, ticēt sev un savai komandai, jo tās vēlmes un domas, kuras tu būsi “sūtījis kosmosā”, reiz kaut kādā veidā pie tevis atgriezīsies.

“CSI Valmiera” cietā garoza

Pirmais lielais notikums, kas salauza manu bērnības naivumu, bija armija. Izolācija no ierastās sabiedrības, komforta zonas, militārā disciplīna – tas viss mani formēja.

Noslēdzot aktīvo militāro dienestu NBS (LR Nacionālie bruņotie spēki) sāku studēt Tiesību zinātnes, jo sapratu – tā ir mana joma. Paralēli sāku strādāt Valsts policijā Valmieras policijas pārvaldē, un vēlāk jau Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes reģionu biroja Vidzemes ekspertu nodaļā. Tas bija ļoti interesants darbs, komandā paši smējāmies, ka esam “CSI Valmiera”.

Kriminālistikas pārvaldē nostrādājot gandrīz sešus gadus, tomēr šo karjeru pārtraucu, jo, kā jau iepriekš minēju – apkārtējie apstākļi ietekmē personību, un neizbēgami jutu, ka šis darbs savā ziņā ietekmē manu emocionālo pasauli – pamazām sāku zaudēt man svarīgas emocijas.

Es arī ticu piecgades cikliem – tam, ka ik pēc pieciem gadiem cilvēkam savā profesionālajā jomā ir jāaug, jāpilnveidojas vai kaut kas jāmaina. Lai arī eksperta darbs bija interesants un izaugsmes pilns, nevēlēšanās zaudēt daļu man nozīmīgās cilvēciskās īpašības bija svarīgāk.

Emocionālās inteliģences bruņas

Policijas darbs ar “krīzes laiku” man īsti nebija savienojams, un tajā brīdī man piedāvāja pierādīt sevi uzņēmumā  AS “Cēsu alus”, bet paralēli  saglabājot darbu policijā kā policijas palīgs, jo policists – tas ir mans sirdsdarbs un aicinājums.

Cēsu alū strādāju kā drošības speciālists, vadot kontroles nodaļu un apsardzes dienestu, un pārsvarā tas jau arī bija tāds pats policijas darbs, tikai uzņēmumā. Darbs AS “Cēsu alus” deva manā dzīvē nākamo kāpienu personības izaugsmē kā policistam. Ja skatos no malas, šī darbavieta palīdzēja man padziļināti izglītoties intelektuāli – nereti bija jāpiedalās dažādos emocionālās inteliģences kursos, treniņos. Tas ļāva kļūt pārliecinātākam par sevi un spēt pārvaldīt sevi stresa situācijās, uzlabot spējas reaģēt “krīzes” situācijās.

Gan strādājot Valsts policijā, gan AS “Cēsu alus”, bieži vien nācās tikt galā ar situācijām, kuras bija nogurdinošas un pietiekoši emocionāli smagas. Šīs sajūtas jau nekur nepazūd, tās uzkrājas, un kādā brīdī ir jānovada, jātiek vaļā. Es atklāju, ka man palīdz sports – riteņbraukšana, skriešana.

Pēc grūtas dienas vienkārši uzkāpu uz riteņa un aizbraucu uz laukiem, kur ir manu vecvecāku māja. Lai arī vecvecāku jau vairs nav, labā enerģija joprojām tur ir, tāpēc, pat nevienu tur nesastopot, spēju uzlādēties, sakārtot domas un atjaunot enerģiju.

Kad piecgadi nevajag

AS “Cēsu alus” man pagāja otrā darba piecgade. Un tad nāca nākamā mana “piecgade”, kurai izrādās nevajadzēja piecus, bet gan tikai vienu gadu.

Kādā brīdī  jutu, ka “Cēsu alū” esmu izpildījis savu misiju un sasniedzis mērķus.

Tanī brīdī man piedāvāja darbu Vācijā, kādā firmā vadīt nodaļu. Lai gan iepriekš sev biju solījies, ka uz ārzemēm strādāt nebraukšu, tajā brīdī šķita, ka šāda veida darba pieredze mani tikai pilnveidotu. Ja iepriekš es biju sapratis savas kvalitātes un spējas, tad, aizbraucot strādāt uz Vāciju, es drīz vien sapratu, kas ir manas vērtības – proti – dzimtene un patriotiskums. Man ļoti pietrūka savas zemes, māju un man ļoti tuvi cilvēki, tāpēc pēc gada izlēmu atgriezties Latvijā.

Nesamākslotā skaistuma savaldzināts

Posms Vācijā man ir devis spēju dziļāk novērtēt visu seno, veco un vērtīgo. Mazsalacā man ļoti patīk tās mazpilsētas šarms – visas vecās koka mājiņas, viņas ir tik īstas! Mana fiziskā darbavieta Mazsalacā būs Valtenberģu muižas otrajā stāvā, un arī tur cenšos, lai man apkārt būtu īstas lietas ar vēsturi un savu auru.

Vēl nesen runāju ar draugiem par to, cik ļoti Rīga nogurdina. Draugi teica, ka, atbraukuši uz Valmieru, viņi jūtas kā miera ostā. Es to pašu varu teikt par Mazsalacu, tikai attiecībā pret Valmieru.

Man ir bijusi iespēja pabraukāt pa Mazsalacas novada pagastiem. Lauku vide un dabīgais, cilvēku nesamākslotais skaistums man šķiet ļoti pievilcīgs. Tā es arī izvēlos raudzīties uz Mazsalacu un novadu – ar acīm, kas redz to, kas te ir skaists, nevis kā šeit nav un pietrūkst.

Lai novada iedzīvotājs varētu uzticēties

Lai veiksmīgi sasniegtu savus mērķus, nepieciešama gan motivācija, gan skaidra izpratne, kādēļ tieši šis mērķis ir tik svarīgs. Esmu izstrādājis savu vīziju, mērķi, kas ir mērāms garākā termiņā par pāris mēnešiem. Mērķis izveidot elastīgu un efektīgu policijas nodaļu – komandu. Uzskatu, ka veiksmīga komanda nerodas pati no sevis – tā ir rūpīgi pārdomātas un vadītas darbības rezultāts. Mana iecere ir profesionāls sadarbības modulis ar Valsts policiju. Strādāsim vienā darba vietā ar Valsts policijas inspektoriem Gunitu Grantiņu un Jāni Kramiņu. Tas palīdzēs efektīvāk organizēt ikdienu, kompetenci un sastādīt dienas uzdevumus soļos, prioritātēs un pēc svarīguma.

Lai mēs mainītu sabiedrību, mums ir jāmaina pašiem sevi, un sabiedrība uzlabojas, ja mēs katrs tai dodam savu pienesumu pēc mūsu labākās sirdsapziņas. Es esmu redzējis, kā alkoholisms, narkotikas un degradējoša dzīvesvieta ietekmē to, kā izveidojas cilvēka personība, tāpēc es jūtos līdzatbildīgs par sev apkārtesošo sabiedrību.

Uzskatu, ka manī ir pietiekoši daudz to īpašību, kas piemīt labam policistam – vērīgums, spēja saglabāt mieru dažādās situācijās, spēja identificēt un definēt problēmu, pirms tā patiešām pārvēršas par problēmu un iestājas sekas.

Man ir svarīgi veidot klimatu, kurā iedzīvotāji uzticas policijai. Es uzskatu, ka policistam ir stingri jāturas pie ētikas pamatprincipiem – objektivitāte,  profesionalitāte,  godprātība, konfidencialitāte un atbildība. Šie ir arī mani principi.

Es ar pārliecību varu teikt, ka ir parastie policisti, kas  darbu dara pienākuma pēc, “sliktie” policisti, un policisti, kas ir patrioti pēc būtības. Es sevi pieskaitu pie pēdējiem.