Lasīšanas laiks: 11 min
Droši vien nav daudz tādu, kas neko nebūtu dzirdējuši par Santjago ceļu, bet jau mazāka daļa ir to, kas domājuši un apsvēruši iespēju izdarīt to pašiem, un vēl mazāk ir tādu, kas to patiešām ir paveikuši. Kā un kāpēc to izdarīja Zane Eniņa, interesenti varēja uzzināt tikšanās laikā otrdien, 4.aprīlī, Valmieras Integrētajā bibliotēkā (VIB), kur Zane bija ieradusies, lai stāstītu ne tikai par šajā, bet arī citos ceļos piedzīvoto un varbūt iedrošinātu tos, kas vēl šaubās.
Kā ciemiņu pieteica VIB bibliotekāre Krista Abatniece, Zane ir ceļotāja, rakstniece un arī autore blogam www.mugursoma.lv . Kā vēlāk atzinās Zane, sākumā blogs tapis, lai vecāki būtu mierīgi un zinātu, kur viņa atrodas. Zanes pūrā ir trīs pabiezas grāmatas: „Nekaunīgais pingvīns” (2021), „Uz Aļasku un atpakaļ” (2022) un „Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij” (2022). Jāteic, ka Zane stāsta un raksta vienlīdz aizraujoši! Tajā pašā laikā stāstījums ir ļoti strukturēts, mazliet iesmejot un paironizējot par sevi.
Zane sākumā iepazīstina ar sevi: Nav jau tā, ka es esmu tikai klīdusi pa pasaules ceļiem, esmu diezgan daudz arī strādājusi komunikācijas jomā, kas ir mana profesija. Esmu bijusi sabiedrisko attiecību speciāliste dažādos uzņēmumos. Populārākais droši vien ir “Rimi”, kur septiņus gadus esmu vadījusi mārketinga un sabiedrisko attiecību departamentu. Bet tad, kad es nopietni strādāju, mani neviens uz šādiem pasākumiem neaicināja… Kad aizgāju no darba un sāku blogot, kļuvu mazliet interesantāks cilvēks.
Mati uz nullīti – šo lietu gribēju izdarīt jau ļoti sen, bet matus nodzinu pirms pirmā Santjago ceļa. Bija interesanti, bet otrreiz nedarītu, jo ļoti salst galva. Tas bija faktors, par ko nebiju padomājusi…
Zanes ceļošanas gēnu veidojuši divi faktori – vecāki, kas arī ir diezgan lieli ceļotāji, bet otrs impulss nāk no grāmatām. (T.Heijerdāls, Č. Dikenss u.c.)
Kad stāstu, ka esmu bijusi vairāk nekā 80 valstīs visos kontinentos, agrāk vai vēlāk parādās jautājums – no kurienes nauda? Ceļošanas izdevumus iedalu četrās lielās kategorijās: kaut kā jāpārvietojas, kaut kur jāguļ, kaut kas jāapēd un jāizbauda kaut kas jauns.
Attiecībā uz pārvietošanos iespējas ir ļoti dažādas. Kā izvēlēties valsti, uz kuru lidot? Zanes atbilde ir vienkārša – kur lētākas avio biļetes. Pirms dažām dienām viņa atgriezusies no Dienvidkorejas, un tie esot bijuši 330 eiro. Tas nav maz, bet, ja paskatās, ka tas ir lidojums uz otru pasaules malu, tas nav arī nekas šausminošs. Zane iesaka pasekot līdzi biļešu akcijas cenām, īpaši https://travelfree.lv/
Sauszemes transports gan maksā tik, cik maksā, tur nav iespēju izvēlēties. Ne visi to atbalsta, bet Zane diezgan daudz arī stopo jeb īkšķo. Vai tas ir bīstami? Jā un nē. Zane pieder pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka pasaulē ir daudz vairāk labo cilvēku, kas grib palīdzēt. Protams, brīnišķīgs pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds un iešana kājām.
Nakšņošanai Zane visbiežāk izvēlas hosteļus. Mūsdienās tie vairs nesaistās ar jauniešiem, kur viņi ballējas līdz rītam. Bieži vien tās ir glītas dizaina vietas, kur par mazām naudām var palikt pa nakti. Arī nakšņošana teltī nav nekas neparasts, reizēm sanāk izmantot viesnīcu vai www.airbnb pakalpojumus. Pastāv arī dīvānsērfošana, mājaslapa https://www.couchsurfing.com/ Zane šo iespēju izmantojusi visās pasaules malās, arī pati uzņēmusi cilvēkus savās mājās. Tā ir ceļotāju draudzība, par nakšņošanu nemaksā, bet par to palīdz dažādos mājasdarbos vai pagatavo nacionālo ēdienu. Bieži vien šie cilvēki ir sarūpējuši tik ļoti interesantas atrakcijas un nodarbes, kuras bieži vien par naudu nemaz nevar nopirkt. Arī Zanes mājās ciemiņi ir gan stādījuši un novākuši kartupeļus, gan malku zāģējuši, gan ziemā sniegu tīrījuši.
Runājot par ēdienu, Zane arī ārzemēs nelaiž garām iespēju salasīt pazīstamas ogas un sēnes vai kopā ar vietējo namatēvu noķert zivi un pagatavot gardas vakariņas. Zane bieži gatavo ēdienu pati, bet ir vietas, kur tas pat nav izdevīgi, lētāk ir pasūtīt gatavu ēdienu. Svarīgi arī, cik kurš daudz patērē vīnu…
Ir dažnedažādi kultūras pasākumi, kas notiek bez maksas – performances, ielu māksla, izstādes. Zanei mīļa un interesanta lieta ir arī cilvēku vērošana… Viss gan esot atkarīgs no valsts, bet pārsvarā Zanei izdodas iekļauties budžetā, ko sev uzstādījusi kā normu – ne vairāk kā 20 eiro dienā. Dienvidkorejas ceļā gan tas nav izdevies. Valmierieši ir pirmā auditorija, kur Zane stāsta par šo ceļojumu un 10 iemesliem, kāpēc ir vērts iemīlēties šajā valstī. Lūk, daži no tiem: cilvēki, ēdiens, augi (magnolijas, kamēlijas, sakuras utt.), pilsētas, skaistumkopšanas industrija (nav Zanes tēma, bet korejiešiem ļoti nopietna). Kā Zane atzīst, dienvidkorejieši ir latviešu mentalitātes sapnis – neviens nepievērš uzmanību, necenšas kaut ko pārdot, savukārt tad, ja vēršas pie viņiem pēc palīdzības, viņi dara visu iespējamo un gandrīz aizved aiz rokas uz vietu, kas ir vajadzīga. Neredzēta atsaucība un rūpes!
Korejā ir ļoti daudzveidīgs ēdiens, piemēram, vakariņās tika ēstas 10 dažādu šķirņu sēnes. Vēl pie mums neredzēts un gudrs variants ir katliņš, kuram pa vidu ir atdalošā siena – vienā pusē vārās ēdiens, kurš ir ass, otrā pusē – bez šīm asajām garšvielām. Variants, kā pagatavot ēdienu, lai visiem ir labi.
Ainavas un iespēja doties pārgājienos Dienvidkorejā ir miljons! Ļoti labiekārtota infrastruktūra. Arī Dienvidkorejā ir savs Santjago ceļš, kas saucas Olles taka. Viņu simbols gan nav gliemežvāks, bet stilizēts zirdziņš.
Platības ziņā Dienvidkoreja ir tikai mazliet lielāka par Latviju, toties tur ir 52 miljoni iedzīvotāju! Pilsētās ir gan fantastiska modernā arhitektūra, gan vēsturiskais mantojums un budistu tempļi, kas veiksmīgi sadzīvo kopā. Tāpat arī ļoti daudzveidīgi un interesanti muzeji – tējas, gliemežvāku… Lai arī Zane sevi neuzskata par muzeju fanu, bet tik daudz muzejos kā Seulā, viņa citur neesot bijusi vesela gada laikā.
Ērtības: apsildāms soliņš autobusu pieturā, ūdens krāns ar Braila rakstu, plauktiņš tualetē, kur uzlikt telefonu, elektroniska ēdienkarte kafejnīcā ēdiena pasūtīšanai utt. It kā mazi sīkumi, bet tādu tur esot bijis vai uz katra soļa! Tāpat Zane ļoti novērtējusi to, ka visur ir lifti. Ūdens vienmēr par brīvu, tualetes arī!
Stāstījumā Zane nedaudz pievēršas arī “Nekaunīgajam pingvīnam”. Ceļojums sācies Ekvadorā, tālāk caur Peru uz Lieldienu salu, tad Čīle, caur Argentīnu lejā līdz Antarktīdai, tad Folklenda jeb Malvinu salas, Paragvaja, Bolīvija, Urugvaja… Kopumā septiņarpus mēneši. No katras valsts Zane parāda vienu bildi garšiņai: Maču-Pikču, vulkāni, kalni… Urugvaja (atšķirībā no Paragvajas) esot ļoti attīstīta valsts, Lieldienu sala bijusi viens no Zanes sapņiem kopš Tūra Heijerdāla grāmatām, bet Antarktīda ir Zanes lielākais piedzīvojums.
Pēc “Nekaunīgā pingvīna” Zane aizlidoja uz Aļasku, arī viņpus Ziemeļu polārā loka. Gan ASV, gan Kanādā brīnišķīgi attīstīta ir kempingu sistēma, bet Zane kopā ar līdzceļotāju attīstīja savas ēst gatavošanas prasmes. Kādreiz licies, ka kempingu ēdiens ir vārīti makaroni ar tušonku, bet šajā braucienā uz četrām plītiņām tapuši īsti kulinārijas šedevri. Un ceļojumā saskaitīti 17 lāči! Ar patīkamām atmiņām Zane atceras peldi karstajos avotos meža ielokā, kur jutušies kā siltā un lielā vannā. Tāpat sajūsminājusi ziemeļblāzma, to gan daudzi tagad noķer arī Latvijā.
Pirms sāku ceļot, ogošanu, sēņošanu un ārstniecības augu vākšanu uzskatīju par pašsaprotamu lietu, ko visi māk un pazīst. Bet ārvalstīs tā nav, cilvēki nesaprot, ka var ieiet mežā un kaut ko savākt. Būtībā latviešiem un šim reģionam tā ir superspēja! Drīz to mācīsim visai pasaulei, jo mēs šīs zināšanas esam saglabājuši.
Pēc krietnas pusstundas Zane pievēršas vakara galvenajai tēmai – Santjago ceļam. Citur to dēvē arī par svētā Jēkaba ceļu un citos vārdos. Visbiežāk par Santjago ceļu tiek uzskatīts posms, kas iet no Spānijas-Francijas robežas līdz Santjago de Kompostela pilsētai. Tas ir vispopulārākais un visvairāk aprakstītais un nofilmētais ceļš. Zane pagaidām nogājusi četrus: klasisko franču ceļu, ziemeļu jeb okeāna ceļu, portugāļu un tad vēl mazu gabaliņu Francijā.
Sekojot bultiņām un gliemežvākiem, Zane visbiežāk ceļus gājusi pavasarī – aprīlī, maijā, jo tad ceļā var doties agrāk, dienas kļūst arvien garākas un siltākas. Vasarā Spānijā ne Zane, ne daudzi citi cilvēki neriskē doties, jo ir par karstu (arī Santjago ceļš vasarā Latvijā bijis par karstu). Savs labums esot arī rudenim, šajā gadalaikā Zane gāja Ziemeļu ceļu. Rudens aplaimo ceļa gājējus ar dažādām veltēm, bet dienas kļūst īsākas un vēsākas. Ir svētceļnieki, kas dodas šajā ceļā arī ziemā.
Kāpēc vispār cilvēki iet? Droši vien katram ir savi iemesli. Tas ir kristiešu ceļš. Pēc Zanes novērojumiem apmēram puse no cilvēkiem iet šo ceļu ticības vadīti. Otra puse iet tāpēc, ka patīk daba, cilvēki un piedzīvojumi vai tāpēc, ka vienkārši patīk iet. Abas versijas ir labas, ja vien iet ar prieku un vēlmi sajust šo ceļa brīnumu.
Pirmajā ceļā Zane devās nesagatavojusies, mokas bijušas diezgan briesmīgas un licies, ka kāda ķermeņa daļa var nokrist, īpaši kājas, tāpēc citiem viņa iesaka pagatavoties, izmēģinot dažās dienās Mežtaku, Jūrtaku vai kādu Ezertaku tepat Latvijā. Tas vajadzīgs gan tāpēc, lai saprastu, kā ķermenis jūtas, gan pārbaudīt ekipējumu: cik ērta soma, vai neberž apavi utt. Muļķīgākais, ko var izdarīt, ir nopirkt jaunus apavus un aizbraukt uz Spāniju! Daži šos ceļus brauc arī ar velosipēdu, bet Zane un lielākā daļa cilvēku tos mēro kājām, jo labāk izbaudīt pārdomu procesu, vairāk var redzēt, vieglāk fotografēt. Kājāmgājēju un velo celiņi bieži vien atšķiras – gājējiem celiņi ir stāvāki, braucējiem ir līdzenāks ceļš.
Cik kilometrus iet? Zanes dienas rekords bijis 42-44 kilometri, bet parasti tie ir 20-25 kilometri, kas ir diezgan optimāli. Protams, jāskatās, kāda ir naktsmāju pieejamība.
Ko ņemt līdzi? Vienā teikumā – pēc iespējas mazāk, jo 90% cilvēku atzīst, ka viņu somās ir kas tāds, bez kā varēja iztikt. Arī tāpēc Latvijas testa gājiens varētu būt labs pārbaudījums, lai saprastu, ko labāk atstāt mājās. Zanes optimālais somas smagums ir 7 kilogrami. Uz vietas ir veikali un aptiekas, visu var nopirkt, bet ir jāpadomā par pamatlietām: ekipējumu, apaviem, ūdeni (vislabāk ūdensmaisu ar trubiņu), galvassegu, guļammaisu, tāpat arī par aizsardzību pret lietu. Daudzi izmanto ceļa nūjas, bet lidmašīnā tās nevar paņemt līdzi.
Runājot par orientēšanos, pieejami dažnedažādi ceļveži papīra formātā, bet mūsdienās ir arī lietotnes jeb aplikācijas. Uzsākot ceļu, svētceļnieki saņem pasi, ar to par mazām naudiņām var nakšņot alberģēs jeb vietējās kojās, tur var krāt zīmodziņus, bet Santjago var saņemt Kompostellu – simbolisku dokumentu par ceļa veikšanu.
Alberģes ir ļoti dažādas. Dažas ir par ziedojumiem, citas maksā 5-10 eiro, bet Zane īpaši izceļ ko citu: Tik dažādus krākšanas veidus, toņus un skaļumus kā Santjago ceļā es neesmu dzirdējusi. Tiesa, ir arī teiciens – ja tu nevari aizmigt, tātad neesi pietiekami noguris (var noderēt ausu aizbāžņi).
Ļoti svarīgas ir rūpes par veselību. Labi noder plāksterīši Compeed, bet labāk atrast piemērotus apavus un, kas nav mazāk svarīgi – arī piemērotas zeķes, uz ko Zane sākumā ir iekritusi. Tāpat jābūt līdzi arī kādām zālēm pret sāpēm.
Franču ceļš ir aptuveni 800 km garš. Pirmajā dienā ceļš vedis pāri Pireneju kalniem, vēl bijis sniegs, bet rīti pilni ar mākoņiem. Vieta, kur sadraudzēties, ir kopīgs vakariņu gatavošanas laiks, jo ceļa garša veidojas ne tikai no dienas gājuma, bet arī no vakara sarunām un kopīgām maltītēm. Katrs iet citā tempā, bet ik pa laikam iznāk satikties un sadraudzēties ar 20-30 cilvēkiem: Šīs mazās satikšanās un mazie ceļa brīnumi tad arī atšķir Santjago ceļu no vienkāršiem pārgājieniem. Pirmais ceļš, kas bija pirms 10 gadiem, bija ļoti iedvesmojošs, es ar to „saslimu”.
Otrs Santjago ceļš bija 250 kilometri Francijā. Zanei bija doma, ka atkal satiks jaukus cilvēkus, kas kļūs par mūža draugiem, bet nē. Viņa ir satikusi ēzeļus, kazas, suņus, pat piedalījās govs dzemdībās! Ceļš bijis pavisam citādāks. Jāņem vērā, ka Francijā īpaši nerunā angliski!
Portugāles ceļš savā būtībā bijis ļoti līdzīgs, arī 250 kilometri, bet īpašs ar to, ka visu ceļu nogāja kopā ar kādu cilvēku. Tas nebija Zanes plānos, jo viņa labāk iet viena, bet saprata, ka ar vācieti Petru ir vienāds soļu un fotografēšanas ritms, vienāda humora izjūta, un tā bijusi brīnišķīga pieredze. Šajā zemes daļā mūsu āboli ir viņu apelsīni, tie baroja pa ceļam. Portugāle ļoti patika – labas cenas, garšīgs ēdiens, forši cilvēki. Vēl šis ceļš bijis īpašs ar to, ka visu laiku lija.
Ziemeļu jeb Okeāna ceļš ir garākais no tiem, ko Zane gājusi – 865 kilometri un 36 dienas. Tur ir pastkartīšu cienīgi skati gan ar okeānu un pludmalēm, gan pilsētām. Bilbao muzejs, gaisa prāmis, kā arī valrieksti, kazenes, vīģes – ceļš baro. Bet vīnogas no laukiem nevajag ēst, jo tās ir samiglotas. Zane iepazinās ar cilvēkiem, ar kuriem joprojām draudzējas un ir vairākas reizes tikusies.
Latvijas ceļš. Zane nogāja 410 kilometrus 18 dienās, bet ar diviem piegājieniem, jo 2-3 nedēļas noslimojusi. Kāda ceļotāja šī ceļa pirmajā posmā satikusi lāci. Tas ir arī ļoti vientuļš posms, kur jāiet cauri mežiem, purvam un brikšņiem. Zane arī nejūtas superdrosmīga, tāpēc šajā posmā devusies kopā ar dzīvesbiedru Eduardu. Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca – izcila naktsmītne (bez ironijas un jokiem)! Un atvērta visu diennakti, kas nav mazsvarīgi. Augšā un lejā pa Abula dabas taku bijis diezgan nogurdinoši, pēdējiem spēkiem gar Kazu krācēm nonākusi līdz Comino soliņam Gaujmalā. Valmierā Zane nepalika hostelī, bet pie… Zanes Eniņas! Ņemot vērā, ka abas strādā līdzīgās jomās, bieži vien gadoties pa kādam pārpratumam. Diemžēl šajā vakarā otra Zane Eniņa bija apslimusi un uz tikšanos nevarēja ierasties.
Runājot par Valmieru, Zane uzskata, ka tas ir vislabāk nomarķētais posms, un mežs starp Valmieru un Cēsīm bijis brīnišķīgs (melleņu, aveņu un gaileņu laiks). Tālāk Cīrulīšu dabas takas, Spoguļklintis, Rakši, Līgatne, Rāmkalni, Carnikava… Lai arī Rīgā Zane pavadījusi pirmos 25 dzīves gadus, ceļošanai tas nebija Zanes mīļākais posms, jo jāiet līdzās mašīnām. Pārdaugavā ceļš turpinās gar Mārupīti, ieved Tīreļpurvā… Posmu Zemgalē iznācis iet, kad ārā bija +34 un ne mazākās ēnas…
Tikšanos noslēdz Zanes veidotais video ar atbilstošu dziesmu – „Hallelujah”, tad izveidojas rinda pēc autogrāfiem. Kā raksta un uzskata Zane,
izlasīt par piedzīvojumiem ir labi, bet iet un krāt tos pašiem – vēl labāk!
