Lasīšanas laiks: 7 min
Šogad “Valmieras Novada fondam” (VNF) aprit apaļā 10 gadu jubileja. Lai uzzinātu, kas un kā paveikts šo gadu laikā, “Valmieras Ziņas” uz sarunu uzaicināja fonda valdes priekšsēdētāju Ansi Bērziņu, kurš organizācijā ir jau kopš tā sākuma.
Ko vēlaties šogad paveikt VNF?
Ārkārtīgi grūti to pateikt tāpēc, ka mēs saprotam, ka daudz kas no tā, ko gribējām un ko bijām nodomājuši, nesanāk. Kad bija piecu gadu jubileja, tāpat arī šogad, liekas, ka vajadzētu būt tam intensīvākajam gadam. Es ticu, ka to no ārpuses ir grūti saprast, bet kaut kā vienkārši tas gads izvērtās pilnīgi citādāk, nekā sākotnēji bija nodomāts.
Pats galvenais mums pašiem ir, ka šie desmit gadi ir kā atskaites punkts tam, lai mēs patiešām saprastu, kas ir mūsu prioritātes, ko patiešām gribam vai negribam darīt.
Šobrīd mums ir vairāki iesākti projekti, kuri ir jāpabeidz, kas ne vienmēr ir bijuši tieši saistīti ar to, ko fonds sākotnēji gribējis darīt saistībā ar vietējo labdarību un projektiem. Ir bijušas vairākas blakus lietas, kuras mēs esam darījuši un kuras šobrīd ir jānoved līdz galam. Man gribētos cerēt, ka sākot ar nākamo gadu mēs arvien vairāk atgriezīsimies pie pamatiem, jo tas ir tas, ko mēs pēdējos pāris gados esam ļoti centušies sev atgādināt – vietējie ziedotāji un par ziedotāju naudu atbalstāmie projekti, iniciatīvas ir tā pamatlieta, ar ko mēs gribam nodarboties.
Kā no sākotnējā mērķa, labdarības, nonācāt pie citiem?
Nē, tajā pašā labdarības jomā lielos vilcienos turpat jau vien esam.
Ir NVO, kas ir brīvā laika pavadīšanas klubiņi – tie arī ir ļoti svarīgi un vajadzīgi, un ir NVO, kuras sniedz profesionālus pakalpojumus sociālā vai citās jomās. Bet tā nav vis darbošanās, bet ir darbs. Tās, manuprāt, ir divas dažādas lietas. Mēs jau no pirmās dienas esam izvirzījuši mērķi, ka VNF vēlas būt organizācija, kas strādā, nevis darbojas.
Tas nozīmē to, ka mēs vēlamies nodrošināt gan ziedotājiem, gan iedzīvotājiem profesionālu darbu, ko darām, kas savukārt nozīmē, ka cilvēkiem, kas šeit strādā, loģiski ir jāsaņem atlīdzība. Pretējā gadījumā tas nebūtu profesionāls darbs, īstenojams tikai un vienīgi uz brīvprātības pamatiem. Līdz ar to, lai organizācijas darbu nodrošinātu ar šo finansējumu, mums ir jāmeklē dažādas finansējuma iespējas – projekti, kas ir ārpus Valmieras ziedotāju loka. No ziedotāju naudas šobrīd nodrošināt organizācijas darbību – tas vienkārši nebūtu iespējams. Sabiedrība arī tam nav gatava, līdz ar to mēs to nemēģinām darīt.
Projekti ir dažādi. Tie ir saistīti ar to, ko mēs darām, bet vienmēr ir dažas blakus lietas. Šobrīd viens no projektiem ir par brīvprātīgā darba popularizēšanu. Brīvprātīgais darbs ir saistīts. Tas nav nekas nepareizs, bet tas nav tieši tas, ar ko mēs sākotnēji gribējām nodarboties. Mēs noteikti neesam aizbraukuši tālu prom, vienkārši mēs vienmēr darām kādas blakus lietas, kuras varbūt ir saistītas ar mūsu pamatlietām.
No lietām, kas paveiktas šajos 10 gados, ar ko visvairāk lepojaties?
Pirmkārt, es lepojos ar faktu, ka fonds šos 10 gadus ir nodzīvojis, un ne tikai izdzīvojis, bet arī pietiekami labi strādājis.
Cilvēkiem var šķist, ka tas nav nekas īpašs, bet, ja mēs paskatāmies uz Latvijas NVO statistiku, tad mēs secinātu, ka nav daudz organizāciju Latvijā, kas ir spējušas 10 gadus sasniegt ar regulāru darbu, nevis tā, viļņiem un ar atsevišķiem projektiem. Tas kā fakts vien, manuprāt, ir lepošanās vērts.
Mēs centāmies tās svarīgākās lietas apkopot infografikā, tos svarīgākos skaitļus, ar ko mēs paši lepojamies. Mums pašiem bija interesanti redzēt to, ka mums tomēr 10 gados ir izdevies regulārs darbs un ar pluss zīmi – darbs ar ziedotājiem. Mūsu pamatmērķis ir strādāt ar ziedotājiem iedzīvotājiem, uzņēmumiem, lai cilvēki ziedotu vietējiem projektiem, kas tiek īstenoti Valmieras apkārtnē.
Tie ir aptuveni 150 000 eiro, kas šo gadu laikā ir piesaistīti no iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
Tas ir, neskaitot pašvaldību vai valsts budžetu dotācijas, neskaitot projektus. Tā ir nauda, kas nākusi no iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Tie ir bijuši 200 unikālie ziedotāji, kas mums ir ziedojuši šo gadu laikā. Statistika ir milzīgi meli, bet, ja mēs parēķinām tos 150 000 uz 200 unikālajiem ziedotājiem un uz 10 gadiem, tad sanāk, ka vidēji viens ziedotājs vienā gadā ir ziedojis aptuveni 80 eiro, kas patiesībā ir diezgan liels skaitlis.
Mēs viennozīmīgi lepojamies ar daudzajiem projektiem, kas Valmieras apkaimē ir īstenoti. Tas ir daudz, saprotot, ka tas ir izdarīts par vietējo naudu. Mēs runājam par lietām, kuras citādi nebūtu notikušas, ja VNF nebūtu uzrunājis vietējos ziedotājus. Es domāju, ka daudzās vietās VNF ir ļāvis cilvēkiem izdarīt varbūt reizēm ļoti mazas lietas, taču tajā mirklī nozīmīgas. Tas, man liekas, ir pats galvenais, kāpēc VNF ir svarīgi strādāt. Mēs ar ziedotāju naudu varam izdarīt tās mazās lietas pagastos un pilsētās Valmieras apkaimē, kuras citādi vienkārši visticamāk nenotiktu.
Piemēram, kā mēs paši uzskatām, leģendāra ir Zilākalna veļas mašīna. Vienas veļas mašīnas iegāde sniedza cilvēkiem ne tikai sociālo pakalpojumu – iespēju izmazgāt veļu, bet arī kļuva par satikšanās vietu vietējiem ļaudīm.
Ja mēs tajā neiedziļināmies, tas liekas smieklīgi, bet es domāju, ka 21. gadsimtā – 21. gadsimts vispār ir, ka mēs sēžam katrs pie sava datora un cilvēkus vairs nesatiekam – Latvijas un Latvijas lauku apstākļos vēl jo vairāk, cilvēks sēž vai nesēž pie datora, mēs esam iemācījušies sēdēt istabā. Mēs nesatiekamies ar cilvēkiem. Neprotam vairs tā kārtīgi baudīt cilvēku kompāniju un sadarboties kādiem kopējiem mērķiem, tāpēc vien tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka cilvēki iziet no mājas un kaut ko kopā dara. Šajā gadījumā tā veļas mašīna ir bijusi tā vieta, kur grupa cilvēku regulāri tiekas, papļāpā par vietējām klačām un izdomā jaunas lietas, kas pašiem ir interesantas. Tā viņi ir nonākuši līdz nūjošanai, kulinārijas nodarbībām un vēl šo to kopā sadomājuši paralēli tam, ka ir nodrošināts sociālais pakalpojums iedzīvotājiem – veļas mašīna cilvēkiem, kuriem mājās tās nav. Tas ir viens mazs piemērs, kas ir ārkārtīgi spilgti iespiedies. Tūļiņ būs 10 gadi, un tā veļas mašīna joprojām strādā. Tas ir vienkārši kaut kas ģeniāls. Tādi piemēri laikam notiek reizi desmit gados.
Esat piedalījies VNF izveidošanā. Kas bija grūtākais?
Grūti bija viss. No cilvēcīgā viedokļa raugoties, bija grūti kaut vai tā iemesla dēļ, ka es tobrīd biju ļoti jauns. Es nebiju vietējais, biju ienācējs. Es biju no Kurzemes puses nācis, līdz ar to man viss Valmierā bija pilnīgi jauns. Līdz ar to pilnīgi visas sarunas, pilnīgi viss bija jāsāk no jauna. No vienas puses netraucēja nekādi aizspriedumi, bet tas nozīmēja, ka pilnīgi jebkuram cilvēkam bija jāmēģina izskaidrot, ko fonds gribēs darīt, jo man nav nekādu piemēru, ko mēs būtu izdarījuši. Viss bija pilnībā no nulles jāsāk.
Pats grūtākais bija atrast pirmos ziedotājus, kas būtu gatavi uzticēties tam, lai fonds strādātu un pierādītu, ko mēs gribam darīt.
Bez pirmajiem ziedotājiem, uz kuriem es varu atsaukties, ka mums ir tādi ziedotāji un mēs kopā esam izdarījuši ļoti daudz, ir grūti, jo es zinu, ka es pārdodu tukšu gaisu. Tas iesākums tādēļ bija pats grūtākais – pierādīt, ka tāda organizācija ir nepieciešama un svarīga, ka mēs kopā varam izdarīt kaut ko vairāk.
Kā panākt neatkarību no ziedotājiem? Jo ir tādi cilvēki, kas ziedojot naudu, tomēr cer kaut ko saņemt pretī.
Jautājums ir, ko kuram varētu ievajadzēties. Viena daļa ziedotāju, protams, nāk ar šo vēlmi pēc reklāmas un redzamības, un tādām lietām. Šajā ziņā mēs uzreiz varam pateikt, ka mēs nevaram nodrošināt reklāmu un atpazīstamību, kaut vai šī viena iemesla dēļ, ka to neatļauj likums. Likums ir ļoti skaidri pateicis, ka ziedošana ir bezatlīdzības pasākums. Ja tagad kāds ziedotājs vēlētos, ka mēs viņu īpaši izceļam un reklamējam, tad mēs abi – gan ziedotājs, gan organizācija – riskējam ar VID sankcijām. Tas ir viens tāds arguments, kas no tā ļauj uzreiz atturēties.
Mums pašiem tāda pieredze nav bijusi, bet pie dažiem mūsu kolēģiem citos kopienu fondos ziedotāji ir nākuši ar lūgumu “izlaist” naudu caur organizāciju. Kopienu fonda 12 gadu pastāvēšanas laikā ir bijuši 2 šādi gadījumi. Abas reizes ziedotāji saņēma atteikumu, jo ar vienu šādu “darījumu” organizācijas reputācija var tikt pilnībā sabojāta.
Pie mums tāds neviens nav nācis. Es ar to pieņemu, ka cilvēkiem nav radies priekšstats, ka mēs nodarbojamies ar netīrām lietām, jo mēs patiešām negribam ar tādām nodarboties.
Ja mēs kādos projektos pērkam pakalpojumus no vietējiem uzņēmējiem, rīkojam pasākumu un kafijas pauzē vajag ēdināšanu rīkot, ja man pie līdzīgām cenām būs iespēja to pakalpojumu iegādāties pie uzņēmuma, kas mums ziedo, vai cita uzņēmuma, es loģiski izvēlēšos mūsu ziedotāju. Es tur nesaredzu neko nepareizu. Mēs tik un tā maksāsim to naudu par ēdināšanas pakalpojumiem kaut kur, tad loģiski es atbalstīšu savējos. Saistīti vai nesaistīti ar ziedotājiem mēs iespēju robežās cenšamies pakalpojumus pirkt no uzņēmumiem tepat no Valmieras.
