Lai gan saka, ka latvieši ir ļoti pieticīgi un piezemēti, taču Latvijas otrās neatkarības gados mūsos iezadzies lieluma mānijas gēns un paštaisnuma sindroms. Tas izpaužas gan cilvēku privātā dzīvē, gan valstī kopumā.
Mērķis iegūt lielu māju un lielu automašīnu – vislabāk “apvidnieku”, ir šī psiholoģiskā kompleksa visspilgtākā izpausme. Tas nekas, ka patiesībā pietiktu ar divreiz mazāku mājokli un normālu ģimenes auto, bet ir taču jāapliecina savs statuss, lai arī cik tas maksātu. Ja tam nepietiek līdzekļu, lūdzu – mūsdienās ir pieejami kredīti! Uz šo “ēsmu” daudzi uzķērās pirmskrīzes laikā un vēl joprojām maksā par savu lielo ambīciju apmierināšanu ļoti dārgu maksu, zaudējot īpašumus un pelnot naudu kā viesstrādnieki ārzemēs.
Pēc neatkarības atjaunošanas mēs tik ļoti vēlējāmies ātri kļūt par turīgās Eiropas daļu, neapzinoties to, ka bagātās Rietumeiropas valstis savu labklājību veidojušas daudzu gadu desmitu vai pat simtu laikā.
Turklāt sabiedrībā ir iesakņojusies apziņa, ka līdzekļus vajag taupīt un uzkrāt, lai nodrošinātu savas vecumdienas. Ja nopelnīto nelietderīgi izšķērdēsi lielās mājās un dārgās mašīnās, nevis ieguldīsi pensiju fondā vai citos uzkrājumos, vecumā vari cerēt vien uz nožēlojama apmēra valsts pensiju.
Protams, arī Rietumeiropā nav viss ideāli. Neapdomīgā imigrācijas politika un dāsnā sociālā sistēma, ko ļaunprātīgi izmanto iebraucēji no visas pasaules, apdraud šo valstu pašus pamatus. Cilvēki, kuri veidojuši savu valstu labklājību, vairs negrib samierināties, ka to izdala iebraucējiem. To apliecina gan “Brexit” rezultāti, gan Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā, gan arī galēji labējo partiju augošā popularitāte Francijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs.
Atgriežoties Latvijā, kā jau minēju raksta sākumā, lieluma mānijas gēns spilgti izpaužas arī valsts pārvaldē un sabiedrībā. Kopš neatkarības atjaunošanas valsts pārvaldes aparāts nemitīgi pieauga līdz pat 2008.gada krīzei.
Piemēram, Valda Birkava un Māra Gaiļa valdībā bija 28 ministri, Andra Šķēles 1.valdībā – 27!
Tikai, sākot no Andra Šķēles 2. valdības, kurā bija 17 ministri, valdības locekļu un arī viņu vadīto struktūru skaits sāka samazināties, bet tagadējais ministru skaits – 13 – ir tikai kopš 2011. gada Valda Dombrovska 3. valdības. Tāpat līdz pat krīzei pastāvēja valsts aģentūru zelta laiki. Gandrīz katrā jomā bija sava aģentūra. Nonāca pat līdz tādam absurdam, ka pastāvēja divas aģentūras, kas rūpējās par latviešu valodu – “Latviešu valodas apguves valsts aģentūra” un “Valsts valodas aģentūra”, kuras 2009. gadā apvienoja vienā iestādē.
Par mūsu kā sabiedrības lieluma māniju un izšķērdību liecina tādas gadsimta būves kā Dienvidu tilts (tautā saukts – Zelta tilts), Gaismas pils, Iekšlietu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta jaunā ēka un citas, kuru būvniecībai un arī uzturēšanai iztērēti un tiks tērēti milzu līdzekļi. Šo sarakstu varētu papildināt ar daudziem mazāk zināmiem objektiem, kas tapuši “apgūstot” Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Šo gadu laikā mediji daudz ziņojuši par renovētajām sabiedriskajām ēkām pilsētās un pagastos, kas tā arī nav radušas savu pilnvērtīgu pielietojumu.
“Šiks” kultūras nams pagastā ar pāris simtiem iedzīvotājiem, renovēta skola, kuru nākamajā gadā slēdz skolēnu trūkuma dēļ, jaudīga ūdensapgādes un kanalizācijas sistēma, kas stāv dīkā, jo nav patērētāju. Tādus piemērus var atrast ļoti daudz. Mēs turpinām būvēt infrastruktūru, ko divu miljonu nācija nespēj “pavilkt”.
Pēdējā laikā izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis sakustinājis augstākās izglītības “pīļu dīķi”, atsākot kursu uz augstskolu programmu skaita samazināšana. Ceru, ka viņu nepiemeklēs priekšgājēja Roberta Ķīļa liktenis, kas vēlējās to darīt jau 2012. gadā!
Lai gan daudziem ir skaidrs, ka divu miljonu valstī, kas pēc iedzīvotāju skaita ir viena vidēja Rietumeiropas lielpilsēta, 60 augstskolas ar 900 studiju programmām ir pilnīgs absurds, nevienam līdzšinējam ministram šo skaitu nav izdevies būtiski samazināt.
Līdzīgs bēdu stāsts ir ar pašvaldībām. Kam Latvijā ir nepieciešamas 119 pašvaldības? Atbilde, kā augstskolu, tā pašvaldību gadījumā ir viena – tā nepieciešama to vadībai un administratīvajam aparātam. Labāk taču būs par pirmo puisi ciemā, nevis par vienu no daudziem pilsētā. Daudzās pašvaldības dod lielam skaitam cilvēku iespēju piekļūt varas un naudas resursam, ko izmantot savā, nevis sabiedrības labā.
Rodas loģisks jautājums, kurš par šo lieluma māniju un izšķērdību maksā. Kā jau minēju raksta sākumā, personīgā līmenī šāda rīcība netiek piedota, jo pašam vien nākas maksāt par savām kļūdām. Taču sabiedriskā un valsts līmenī par kļūdām maksājam mēs visi. Tātad – kolektīvā (bez)atbildība!
Cik šādas kļūdas izmaksā, varam redzēt, salīdzinot Latvijas un Igaunijas attīstību.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā esam dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem. Savukārt Igaunijā likums paredz, ka budžetam ir jābūt sabalansētam. Mūsu ziemeļu kaimiņi saprātīgi un mērķtiecīgi ieguldījuši līdzekļus, kas nu sniedz savus augļus – 2017. gada budžets Igaunijā ir par 10 miljardiem lielāks, nekā Latvijā, mēneša vidējā bruto darba samaksa 2016. gada pirmajā ceturksnī Igaunijā bija 1091 eiro, Latvijā – 827 eiro. Prātīgie kaimiņi var atļauties arī vairāk ceļu būvei un uzturēšanai, veselības, izglītības, demogrāfijas un citām jomām. Igaunijā izdevies apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos, vērojams pat neliels pieaugums. Savukārt Latvijā iedzīvotāju skaits ik gadu samazinās par 15 – 17 tūkstošiem.
Ja ir lieka nauda, nav grēks arī atļauties ko lielu uzbūvēt. Ar šo es domāju jaunuzcelto Igaunijas tautas muzeju Tartu. Savukārt Latvija, kuras ārējais parāds pērnā gada beigās bija ap 10 miljardiem eiro, un arī 2017.gadā tā tērēs vairāk, nekā iekasēs nodokļus, plāno valsts simtgades svinības par 60 miljoniem eiro. Igauņi ir pieticīgāki, viņi iecerējuši iztikt ar 24 miljoniem.
Vai kāds reiz spēs paskaidrot, kādēļ joprojām nemācāmies no pozitīva piemēra? Ja redzam, ka citiem kaut kas sanāk labāk, bet paši nespējam, jālūdz padoms, jāmēģina līdzināties, atdarināt! Neesam tik unikāli, ka citu pieredze mums nav vajadzīga. Bet mēs spītīgi dzenam valsti pa dubļainu lauku ceļu (kādu Latvijā nav mazums) ar pašizgudrotu velosipēdu tā vietā, lai būvētu pamatīgu šoseju un dotos nākotnes virzienā ar mūsdienīgu auto. Atsevišķi indivīdi šo ceļu spēs izbraukt ar savu “apvidnieku”, taču visa nācija kopumā aizvien stagnē un izmisīgi cenšas kārpīties uz priekšu…
Atbilde, šķiet, slēpjas mūsu apziņā. Kamēr nebūsim mainījuši domāšanas modeli, nekādi ekspertu padomi un pieredzes apmaiņas mums nespēs līdzēt. Diemžēl šis ir lēns process, un, kā izrādās, ar ceturtdaļu gadsimta vien ir par maz, lai gan “lēnajiem” igauņiem tas ir veicies labāk…
