Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, valdība jau marta vidū lēma slēgt starptautiskos pasažieru pārvadājumus, kas Erasmus+ mobilitātes dalībniekiem lika izvēlēties – palikt valstī, kurā mobilitātes programmas ietvaros studē vai tomēr atgriezties dzimtenē. Savā pieredzē dalās Vidzemes Augstskolas (ViA) studentes Egija Ļuļēna, Elīna Krūkle, Krista Barane, Andra Mētriņa, Marianna Smirnova un Ģertrūde Ozoliņa.
Ņemot vērā, ka Erasmus+ aģentūra Latvijā (VIAA) noteica, ka lēmums par palikšanu vai atgriešanos paliek katra mobilitātes dalībnieka ziņā, Vidzemes Augstskola (ViA) jau laikus sazinājās ar ārvalstīs studējošiem ViA studentiem un informēja par iespējamajiem rīcības scenārijiem ārkārtējā situācijā.
Atbilstoši Eiropas Komisijas norādēm, tām Erasmus+ aktivitātēm, kuras šobrīd saistībā ar Covid-19 tiek pārtrauktas, atceltas vai pārceltas, var attiecināt force majeure jeb nepārvaramas varas situāciju, kas tostarp paredz arī studentu atgriešanos dzimtenē un mācību turpināšanu attālināti.
Tāpat radušies apstākļi nosaka, ka atgriešanās gadījumā studentam nav jāatlīdzina stipendija par studiju un uzturēšanās periodu ārzemēs, kā arī neparedzētajiem ceļa izdevumiem atgriešanās gadījumā, taču atlikusī stipendijas daļa būs jāatgriež.
Programmas Erasmus+ dalībnieki informēja ViA par pieņemto lēmumu, vienlaikus apvaicājoties, kādu atbalstu Augstskola sniedz, ja students nolēmis atgriezties. Lai gan lielākais vairums studējošos atgriezās Latvijā, daži nolēma palikt valstī, kurā mobilitātes programmas ietvaros pašlaik studē.
Vidzemes Augstskolas 3. kursa studentes Egija Ļuļēna un Elīna Krūkle pašlaik atrodas Portugālē un studē Porto universitātē. Brīdī, kad valstis savus pilsoņus aicināja no ārvalstīm atgriezties mājās, abas Erasmus + dalībnieces izvēlējās palikt Portugālē.
“Pakonsultējoties ar ViA, mūsu ģimenēm un Konsulāro departamentu, nolēmām palikt,”
savu izvēli komentē Elīna. “Manuprāt, tā ir drošāk,” piebalso Egija.
”Lai aizlidotu no Portugāles uz Latviju, jālido ar pārsēšanos caur Itāliju, Angliju vai Vāciju, un tās šobrīd ir visvairāk Covid-19 skartās valstis. Ja mēs nolemtu atgriezties mājās, pastāvētu liela iespēja ar vīrusu inficēties ceļā. Jāpiebilst, ka vienu brīdi tomēr sākām apsvērt domu par atgriešanos, bet tad valstis viena pēc otras sāka noslēgt savas ārējās robežas,” stāsta Egija un piebilst, ka abas meitenes arī neesot vēlējušās iekavēt pašreizējo studiju gadu, jo uztraukušās, ka mācībās netiks līdzi Latvijas kursa biedriem.
Egija dalās savās sajūtās, sakot, ka situācija katru dienu strauji mainās,
“ir brīži, kad ilgojos pēc saviem tuviniekiem, bet tad sevi mierinu, ka viss būs labi, paies trīs mēneši un mēs veiksmīgi tiksim mājās.”
Savukārt Elīna saka, ka jūtās kā emocionālajā karuselī. Tas, ka esam šeit divatā, ir ļoti liels pluss, jo blakus ir atbalsta plecs un, sēžot mājās, nav tik garlaicīgi!”
Studentes stāsta, ka mācības Porto universitātē tiek organizēts tāpat, kā lielākajā daļā izglītības iestāžu – lekcijas notiek attālināti, izmantojot platformu ZOOM. Tiek doti papildus mājasdarbi un citi uzdevumi.
“Šāds mācību process prasa patstāvību. Lai visu paspētu izdarīt laikā, jābūt ļoti organizētam. Vienīgais mīnuss – lekcijas lielākoties notiek Portugāļu valodā un tas visu sarežģī, taču esam sapazinušās ar portugāļu studentiem, kuri šo to iztulko,”
saka Egija..
Studentes atzīst, ka ļoti ilgojas pēc mājām, sev tuvajiem cilvēkiem un Latvijas dabas, ”bet laiks salīdzinoši ātri iet uz priekšu un nu jau vairs palikuši tikai aptuveni divi mēneši.”
Savukārt Krista Barane šobrīd studē Ķīles Augstskolā, Vācijā, bet sakarā ar ārkārtas stāvokli pasaulē, tagad studijas turpina no mājām Latvijā.
“Nevarētu īsti teikt, ka izvēlējos atgriezties mājās, patiesībā bija tā, ka studijas Ķīlē sākās marta beigās un bija daudz brīvdienu, tāpēc atbraucu uz Latviju nosvinēt dzimšanas dienu. Tajā brīdī, kad braucu uz mājām ne Vācijā, ne Latvijā vēl nebija izsludināta ārkārtas situācija un es pat nebiju domājusi, ka varētu gadīties kas šāds. Kad jau biju Latvijā, situācija visā pasaulē pasliktinājās un mans reiss uz Vāciju tika atcelts, robežas slēgtas. Varētu teikt, ka esmu šeit “piespiedu kārtā – labprātīgi”, jo man nemaz nebija iespējas atgriezties Vācijā, bet es ļoti novērtēju laiku, ko varu pavadīt ar saviem mīļajiem, tāpēc daudz par to nepārdzīvoju,” stāsta Krista.
Viņa atzīst, ka vienu brīdi ļoti uztraukusies par to, kā viss norisināsies un apsvērusi iespēju pārtraukt Erasmus+ studijas, taču ViA darbinieki izskaidroja, kā jārīkojas abos gadījumos – ja viņa studijas turpina vai, ja tomēr paliek mācīties ViA.
“Pēc ilgām pārdomām izlēmu turpināt studijas Vācijā, jo, ja reiz es esmu iesākusi, ir jāpabeidz! Īsti jau nav starpības, kurā skolā es šobrīd mācos, jo abās skolās mācības notiek attālināti. Tas ir liels pārbaudījums, jo man patīk iet uz skolu, bet mācīties mājās ir daudz grūtāk. Dzīvoju laukos un šogad pavasaris mūs lutina ar saulainu, siltu laiku, tāpēc grūti piespiest sevi sēdēt istabā pie datora. Kaut gan -mājās pat sienas palīdz,”
saka Krista. Viņa ir pārliecināta, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Bet Andra Mētriņa mājās atgriezās, jo tika uzsākti ceļošanas ierobežojumi un bija skaidrs, ka drīz ierobežos arī iedzīvotāju ikdienas mobilitāti. “Latvijā man palika ģimene ar diviem bērniem, tāpēc izolācija citā valstī – manā gadījumā Francijā, Parīzē, nebija variants,” saka Andra.
Viņa atklāj, ka rūpīgi sekojusi līdzi epidēmijas statistikai un diezgan precīzi paredzējusi, kad Francijā tiks ieviesti līdzīgi ierobežojumi kā Itālijā, pirmkārt, jau attiecībā uz izglītības iestāžu slēgšanu. “Sazinājos ar ViA starptautisko studiju daļu, kas tajā brīdī maniem jautājumiem vēl nebija gatava. Lēmumu atgriezties pieņēmu patstāvīgi – brīdī, kad mana Parīzes augstskola pārgāja uz attālinātām studijām,” saka Andra.
Dienā, kad Andra jau atradusies Parīzes lidostā uz vienu no pēdējiem tiešajiem airBaltic papildreisiem uz Latviju, veidojās ciešāka sadarbība ar ViA darbiniekiem. “Tīri cilvēciski tas bija jauki, protams, bet no ViA, kā man rīkoties puses atgriezenisko saiti un komunikāciju, kā rīkoties gaidīju ātrāk. Bet mēs katrs pats esam atbildīgi par sevi, īpaši dodoties studēt tālāk no mājām,” saka studente.
Šobrīd Andra turpina attālinātās mācības savā Parīzes augstskolā, izmantojot Microsoft Teams, Skype un citas mediju platformas. “Attālināti mācīties, īpaši ārzemju augstskolā, ir ļoti grūti, jo mācību projekti ir grupu darbs. Parīzes augstskolā mācību metode ir uzdevumi. Lekcijas mums nebija vispār, mācījāmies viens no otra. Brīžos, kad programmējot radās problēmas, varējām vērsties pie akadēmiskajiem padomniekiem. Lai arī attālināti tāda iespēja ir, es nemāku to izmantot, jo neprotu paskaidrot problēmu. Individuālie uzdevumi sarežģījumus nesagādā, bet grupu darbs un lielāki programmēšanas uzdevumi ļoti cieš,” savu situāciju komentē Andra un uzskata, ka mācību process ir pilnībā izjaukts un augstskolām, iespējams, vajadzēja pielāgot uzdevumus šādai situācijai. Viņa ir pārliecināta, ka Parīzē atgriezīsies tiklīdz atsāksies klātienes mācības.
Marianna Smirnova un Ģertrūde Ozoliņa ir ViA 2. kursa Tūrisma organizācijas un vadības programmas studentes, kā pašas saka – ar pozitīvu domāšanu.
“Apspriedām un sapratām, ka drošāk ir palikt uz vietas Ungārijā. Šeit ir visi apstākļi labai dzīvošanai un studijas turpinās tiešsaistē. Mēs šeit jūtamies kā mājās – blakus draugi un patīkama vide. Par Erasmus studijām tika sapņots tik ilgi, ka šobrīd neliekas gudri atmest ar roku, kā arī nav zināms vai tāda iespēja būtu dota vēlreiz,”
saka meitenes.
Viņas stāsta, ka lekciju grafiks nav mainīts, un lekcijas notiek ierastajos laikos. “Semināri un darbu prezentācijas notiek sazvanoties tiešsaistē, tomēr teorijas daļu jāapgūst pašiem. Daži pasniedzēji piedāvā arī iespēju iet pie viņiem uz papildus mācību stundām. Ja ir interneta traucējumi vai kaut kas nav saprotams, pasniedzēji ir atsaucīgi un teikto atkārto vēlreiz, vai uzraksta atsevišķu e-pastu. Vienā no priekšmetiem mūs sadalīja vairākās grupās, izmantojot individuālu pieeju un aprunājoties ar katru no mums atsevišķi, izvērtēja mūsu zināšanu līmeni,” saka Marianna.
Abas studentes atzīstas, ka šobrīd pēc mājām neilgojas. “Tagad Ungārija ir kā mūsu mājas! Protams, ka ilgojamies pēc ģimenes un draugiem, tomēr vairs nav atlicis daudz laika, lai par to pārdzīvotu, kā arī vienmēr varam ar ģimeni sazināties, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas,” saka Ģertrūde. Taču problēma esot ar pasta sūtījumiem.
“Bija plānots saņemt sūtījumu no mājām ar vajadzīgām lietām un vasaras drēbēm, tomēr pasts nestrādā un tādas iespējas pagaidām nav. Esot šeit, novērojām, ka vairākums Erasmus studentu ir atgriezušies mājās, tikai tāpēc, ka bija pārāk liels spiediens no ģimenes puses, kas uztraucās par bērnu drošību un veselību. Mums gan izdevās pārrunās vienoties ar mūsu ģimenēm, ka šobrīd palikt uz vietas ir labākais un drošākais risinājums,”
saka meitenes.
