Lasīšanas laiks: 10 min
Ir 7.septembra pēcpusdiena. Esmu lidmašīnā, kurā pasniedz bezmaksas uzkodas un dzērienus. Lieliski, man jau šeit patīk!
Vien 40 minūtēs divu nedēļu atvaļinājums Šveicē paliek aiz muguras un nosēžamies Zalcburgas lidostā. Par lielu pārsteigumu, tās apmēri pielīdzināmi Rīgas autoostai, bet tā kā pirmā “persona”, ko ieraugu ir Messi – ne jau īstais – viņa seja lūkojas uz mani no Turkish Airways reklāmas kartona butaforijas, izbrīns pārvēršas apmierinātā smīnā un es soļoju uz izeju, lai satiktu savu buddy student (viņiem šeit nav viens mentors katram ERASMUS studentam, bet gan vairāki uz visiem) – meiteni, kura upurējusi svētdienu, lai ar savu mašīnu atbrauktu man pakaļ un nogādātu jaunajās mājās. Jā, cilvēki šeit reizēm ir neizprotami jauki, bet pie tā es noteikti pieradīšu.
Pie mājas jau gaida mani dzīvokļa biedri Petra un Zbynek (es viņu saucu vienkārši par Zepu) no Čehijas. Blakus stāv arī īpašnieki – pusmūža pāris, kuri runā tikai vāciski, bet, ja viņi vienmēr cienā ar TĀDĀM kūkām un kafiju kā šobrīd, tad es esmu gatava mācīties valodu no rīta līdz vakaram. Turklāt, dzīvoklis ir vairāk kā ļoti labs. Es teiktu, ka Latvijā skaitītos pat fancy. Mēs iedzeram Slivovicu – čehu nacionālo dzērienu, kuru es nevienam nenovēlu pagaršot (tiešām briesmīgs) un lielā iekārtošanās var sākties!
Nākamajā dienā trijatā dodamies apskatīt Kuchl – ciematu, kurā dzīvojam, kā arī iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Tā kā laiks ir ļoti karsts, nolemjam turēties ēnā, tāpēc atrodam vietiņu zem saulessarga vienā no diviem šeit esošajiem restorāniem. Pirmais austriešu ēdiens, ko nobaudu ir Frittatensuppe – buljons, kurā peld sagrieztas pankūkas. Dīvaini, bet to atsver prieks, ka pasūtījumu veicu vāciski. Sehr gut!
Pirmajās divās nedēļās esmu paspējusi arī no sava “darāmo darbu” saraksta izsvītrot ļoti nozīmīgu punktu – futbola spēles apmeklēšanu. 18.septembrī kopā ar citiem apmaiņas studentiem (es, protams, biju vienīgā sieviešu dzimtes pārstāve) atļāvāmies iztērēt 25 eiro no savām ERASMUS stipendijām, lai Zalcburgas Red Bull arēnā (tā, starp citu, ir lielākā Austrijā – apmēram 30 000 sēdvietu) justu līdzi Salzburg Red Bulls cīņai ar Celtics. Jā, padārgi gan, bet tas bija katra iztērētā centa vērts.
Austrieši ir pilnīgi traki uz fanošanu, turklāt, tur bija atsevišķa ieeja sievietēm – jutos īpaši gaidīta.
———————————————-
Esmu Austrijā jau aptuveni mēnesi, bet gandrīz viss joprojām pārsteidz – katra garāmgājēja sveicināšana uz ielas, tas, ka vārds “Latvija” lielai daļai ir tikpat svešs kā Lauris Reiniks (starp citu, mani čehu kolēģi ir stāvā sajūsmā par “Es skrienu”) un arī mūžīgā ūdens glāzes pasniegšana pie kafijas (ne tikai espresso, bet pilnīgi jebkuras). Taču sūdzēties patiešām nevaru – mans kultūršoks ir tikai pozitīvs, jo īpaši tāpēc, ka septembra beigās/oktobra sākumā gaisa temperatūra sniedzas vairākus grādus virs +20 un par lekciju sākšanos dzirdēts tikai vecāko kursu studentu nostāstos. Man iet patiešām ļoti labi!
Septembra beigās Zalcburgā sākās Rupertikirtag jeb sešu dienu garas svinības par godu Sv.Rupertam, kurš uz pilsētu “atnesa” kristietību. Man gan šķiet, ka austrieši šī notikuma bekgraundu nemaz nezin vai ir aizmirsuši, jo principā viss notiek par un ap alus dzeršanu – vecpilsēta šajā laikā pārvēršas par iespaidīgu gadatirgu ar teltīm-bāriem, dažādiem maziem kioskiem, kafejnīciņām, poļu karuseļiem, loterijām, spēlēm. Cilvēki ēd, dzer un dzied pie gariem galdiem – nu, tādā īsti vāciskā, Oktoberfest-iskā garā. Un kā jau tradicionālām svinībām pienākas, lielākā daļa apmeklētāju uzcirtušies nacionālajā apģērbā, ko sauc par Tracht – sievietēm tā ir kleita jeb Dirndl un vīriešiem Lederhosen jeb ādas bikses (burtiski tulkojot).
Kopā ar pāris ERASMUS studentiem apmeklējām arī pieņemšanu pie Zalcburgas mēra (tā patiesībā ir sieviete) Schloss Mirabell – traki skaistā pilī, kuras iekšienē ikdienā var iekļūt tikai izredzētie. Tagad jūtos nedaudz īpaša, jo esmu tur ne tikai bijusi, bet pat ēdusi pusdienas un dzērusi alu.
Starp citu, ja man līdz šim likās, ka latvieši daudz dzer alu, tad austrieši daudz, daudz dzer alu – to iespējams iegādāties gan universitātes kafejnīcā, gan jebkurā atspirdzinošo dzērienu automātā, nu, gluži kā kolu vai ūdeni.
Kā jau tūrisma studentei arī man reizi pa reizei gribās apskatīt kādu objektu, uzkāpt kalnā vai izbraukt ar velosipēdu (par to runājot – viena no buddy studentēm man atdāvināja savējo, jā, tieši tik vienkārši – ņem un brauc! Austrieši tiešām ir īsti zelta gabaliņi), tāpēc es laiku lieki netērēju, bet kopā ar šveicieti Karmenu devos apskatīt Festung Hohensalzburg (Zalcburgas cietoksni), kurš ir pilsētas iecienītākais tūristu piesaistes objekts. Un tagad es saprotu kāpēc – tā ir kā vēl viena pilsēta ar mazām ieliņām, kafejnīciņām (kurās ir debešķīga biezpiena strūdele, starp citu) un pasakainiem skatiem, kas ļauj pārredzēt visu apkārtni. Turklāt par samaksātajiem 11 eiro ar funikulieri var uzbraukt gan augšā, gan arī pēc tam tikt lejā, apmeklēt visus pilī esošos muzejus + iziet ekskursiju ar audiogidu un satikt daudzum daudz krievus, ar kuriem var papļāpāt, lai atpūstos no angļu valodas – TOTALLY WORTH IT!
Vēl esmu pamanījusies pirmo reizi dzīvē uzkāpt kalnā. Īstā kalnā, ne paugurā. Kopā ar jauko austrieti, kura man atdāvināja savu riteni un čehu istabas biedru nolēmām apskatīt Kuchler Schihuette – slēpošanas namiņu, kurš atrodas vienā no mūsu ciematā esošajiem kalniem (1.235m augstumā). Sacīts – darīts! Kopā nogājām nedaudz vairāk kā 20 km, nākamajā dienā knapi spēju pakustēties, bet…
Aizmirsu pieminēt, ka
aptuveni 80% cilvēku šeit domā, ka esmu itāliete vai spāniete, tāpēc bieži vien uz svešinieku uzsāktām sarunām nākas atbildēt ar no capito vai no entiendo (es nesaprotu), bet tas mani tikai stimulē mācīties spāņu valodu vēl cītīgāk, lai pēc tam varu taisīt jokus.
———————————————-
Beidzot arī Austrijā ir sācies rudens. Teica neviens. Nekad.
Jā, pat oktobra vidū koki Zalcburgā joprojām ir zaļi, putniņi čivina savu ierasto dziesmu (kas gan noteikti ir kāda no Mocarta simfonijām) un govis piemājas pļavā turpina gremot svaigu zāli.
Tā virspusēji jau pavisam neslikti, jo sajūta, ka manai vasarai uzreiz sekojis pavasaris ir visnotaļ patīkama, bet no otras puses – latvietes būtība alkst lapu gaisā mešanas bildes, karstu piparmētru tēju un galvenokārt jau laiku, kad beidzot varēšu uzvilkt savus jaunos, skaistos ādas cimdus… Bet es vēl pacietīšos, īpaši jau saules un sauļošanās vārdā – ja brokastis var ēst uz balkona un peldkostīmā, tad rudens pat varētu kļūt par manu mīļāko gadalaiku (pēc šī teikuma uzrakstīšanas to pārlasīju vēl kādas 10 reizes, jo kaut kā pati nespēju tam noticēt…).
———————————————-
Nesaprotu, kāpēc oficiālajos avotos rakstīts, ka Austrijā, gluži tā pat kā visur citur, skola sākas 1.septembrī, ja patiesais datums ir divus mēnešus vēlāk – 1.novembrī?! Nu labi, tā jau paveicies droši vien ir tikai manas augstskolas studentiem, bet no tā izriet arī nākamais jautājums – kāpēc tad man šeit vajadzēja būt jau septembra sākumā?! Protams, arī par šo es nesūdzos, jo laika iepazīt valsti, cilvēkus un, galvenokārt jau ēdienu bija atliku likām, tomēr, kaut kāda neskaidrība manī mīt joprojām. Kaut gan, zinot, cik ļoti nopietni austrieši pieiet it visam, ko dara, varētu pieņemt, ka viņi visu šo laiku gatavojas jeb “nobriest” skolai, jo
tad, kad skola nu reiz ir sākusies, personīgās dzīves patiešām nav – students ir aprakts papīru, uzdevumu un grupu darbu kalnos, kuri piedzīvo “nogruvumus” prezentāciju un eksāmenu veidā apmēram reizi divās nedēļās.
Jā, arī es kā ERASMUS students to izjūtu, tāpēc citu cilvēku teiktais par to, ka tās apmaiņas studijas viens liels festivāls vien ir, manām ausīm izklausās pēc pilnīgām muļķībām (nu labi, daļējām muļķībām).
———————————————-
Neskatoties uz sniega, mīnus grādu un ātras tumsas iestāšanās trūkumu, arī līdz Austrijai beidzot atnākusi ziema. Nu, tā vismaz vēstī pie ledusskapja piestiprinātais kalendārs un televīzijas diktori (tik, cik es viņus saprotu). Laikam jau būs vien jātic, jo veikali pamazām tiek piepildīti ar eglīšu rotājumiem, šokolādes santaklausiem un karstvīnu, kurš, starp citu, lielākajā daļā gadījumu, maksā lētāk kā 1 litrs ūdens (laime un prieks!). Tāpat dažādas dekorācijas sāk uzrasties arī uz ielām un māju pagalmos –
Latvijā ierastās lampiņu virtenes un mūžīgie, logos ieliktie, elektroniskie svečturi te ir kā minimums, jo lielākā daļa nodrošinājusies ar “smago artilēriju”- izgaismotām kamanām, sniegavīriem, mūžīgi degošajām svecēm, salmu ziemeļbriežiem.
Nē, ne jau katram pa vienam, bet viss kopā, visdrīzāk, vadoties pēc tehnikas – jo vairāk kā kaimiņam, jo labāk.
Katru gadu 6.decembrī Austrijā atzīmē Svētā Nikolasa dienu. Sv.Nikolass simbolizē ziemas sezonas sākšanos un labo tēlu, kurš līdz ar sniegu un aukstu laiku (šie gan viņam šogad bija piemirsušies) nes nelielas dāvaniņas – saldumus augļus un riekstus bērniem (principā, tāpat kā Ziemassvētku vecītis tikai pāris nedēļas ātrāk). Atšķirība gan ir tā, ka Nikolasam ir arī sliktais kompanjons – Krampus (pa pusei velns, pa pusei āzis), kura uzdevums ir izsist (burtiski) no cilvēkiem visu slikto, ko tie pagājušā gada laikā ir izdarījuši. Tad nu lielākajā daļā pilsētu un ciemu tiek rīkots Krampuslauf – Krampus gājiens pa galvenajām ielām, kura laikā šie radījumi (pārģērbušies vīrieši, kuri ir izveidojuši pat īpašas komūnas balstoties uz savu lokācijas vietu) brutāli per visus uz pasākumu sanākušos (no pieredzes varu teikt, ka viņiem īpaši labi roka ceļas uz meitenēm) ar žagariem, pātagām un tamlīdzīgām. ierīcēm. Sākumā gan man likās, ka nebūs jau stipri un tas tikai tādai izklaidei, bet, jau saņemot pirmo sitienu sapratu, ka te neviens nejoko – viņi laikam tiešām tic, ka šādā veidā iespējams no cilvēka izdzīt visu sliktumu.
———————————————-
Šādi, ar vienu foto, es raksturotu janvāri – pēdējo sava ERASMUS mēnesi. BEIDZOT arī Austrijā uzsniga sniegs (katram mākonītim, protams, ir arī sava tumšā puse – tā vietā, lai uz vilciena pieturu brauktu ar riteni, man šis 25 minūšu garais ceļš bija jāmēro kājām, bet kas par to, ja uz katra soļa paveras tāāāāādi skati, ka nepārtraukti jāvelk no somas ārā fotoaparāts, lai varētu visu to skaistumu iemūžināt).
Šajā rakstā apkopota informācija no vairākiem Vidzemes Augstskolas studentes Veltas Ziediņas bloga ierakstiem. Pilnos ierakstus un citu informāciju var izlasīt blogā.
Ļoti jauks apraksts. Šogad arī biju apmaiņas programmā uz Austriju, protams uz īsāku laiku – 2 mēneši un tā tiešām bija prakse uzņēmumā. Ļoti patika, pilnībā piekrītu, ka uz katra stūra ir kāds pārsteigums, jo tur viss ir skaisti. Prieks, ka vēl kādam ir bijusi līdzīga pieredze tik skaistā valstī!