Lasīšanas laiks: 4 min
Aprīlī Valmierā jau tradicionāli notiek Mākslas dienas. Šogad tās caurvij dzimšanas tēma. Īpaša fotosesija, veltīta dzimšanas brīnumam, norisinājās Vidzemes slimnīcā, fotogrāfam Raivo Sarelainenam tiekoties ar vecmātēm. Kopdarbs – fotostāsts “Viņas” – apskatāms Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas Izstāžu telpā. Tur arī tikās un piedzīvoto atcerējās Vidzemes slimnīcas vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens.
“Par vecmāti es patiesībā kļuvu diezgan nejauši. Skolā man interesēja divas lietas: medicīna un kultūra. Kad absolvēju vidusskolu, saistošāka šķita kultūras nozare, jo pasākumu organizēšana man patika un arī labi padevās. Braucu iestāties konservatorijā režisoros. Iestājeksāmenu laikā mitinājos Kultūras darbinieku tehnikuma kopmītnēs, bet iepretim bija vecmāšu skola. Kamēr tur dzīvoju, lai kārtotu pārbaudījumus un kļūtu par režisori, pārdomāju. Iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā, lai kļūtu par vecmāti,” par ceļu līdz profesijai stāsta Antra.
“Savukārt man vienmēr ir paticis fotografēt, tikai nesaskatīju to kā profesiju, bet hobiju. Esmu diplomēts autoatslēdznieks. Vairāk fotogrāfa profesijai pievērsos pēc skolas absolvēšanas, esot paziņu kāzās. Tur bija fotogrāfs, man patika, kā viņš bildē, kā darbojas. Pēc šīm kāzām man parādījās ļoti liela interese par fototehniku. Sapratu, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina. Iegādājos fotoaparātus, bildēju un mācījos. Patiesībā joprojām mācos no pasaules līmeņa fotogrāfiem, jo tehnika un paņēmieni strauji attīstās.” Antra piekrīt, ka nemitīga pilnveidošanās ir kopīga abās profesijās – vecmātēm jāapgūst jaunas zināšanas.
Turpinot sarunu par kopīgajām iezīmēm, Antra stāsta: “Vecmātes profesijā ir jāprot gaidīt, jābūt pacietīgai, kas ir pretstatā mūsdienu straujajam skrējienam, kad pierasts, ka viss notiek ļoti ātri. Dzemdību procesā jāprot iepauzēt, neskatoties uz to, ka dzīve mēdz steidzināt. Vecmātei jānoķer miers un jāļaujas dzemdību procesa ritmam, kas katra bērniņa dzimšanā ir atšķirīgs.” Raivo piekrīt: “Arī kāzās fotogrāfs jaunajam pārim, jo īpaši līgavai, spēj iedot mieru, ka diena ir lieliska un viss ir kārtībā. Ja pāris un viesi redz, ka fotogrāfs ir mierīgs, visi pārējie arī ir mierīgi. Fotogrāfam jāprot atrast īstos vārdus, lai uzmundrinātu. Reizēm atliek parādīt vienu fotogrāfiju, kas tikko tapusi, lai cilvēks redzētu, cik skaisti viss izskatās, atslābtu.” Arī vecmātēm ir savi knifiņi, kā parādīt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek: “Vecmātes dzemdību procesā reizēm izmanto spoguli, lai sieviete redzētu, cik tālu bērniņš ticis. Dzemdību procesā ļoti svarīga tēta klātbūtne. Viņš atbalsta un var sekot līdzi notiekošajam,” norāda Antra.
Kā vēl vienu līdzīgu iezīmi profesijās abi stāsta varoņi akcentē to, ka nav atšķirības, vai ir svētku diena vai brīvdiena, nakts vai diena, jo ir vienmēr jābūt gatavam strādāt. Antra saka: “Savu brīvo dienu plānot varu, bet bieži vien plāni ir jāmaina.”
Jautāti, ko domā viens par otra profesiju, abi stāsta varoņi norāda, ka ir apbrīna. “Manuprāt, būt fotogrāfam ir ļoti grūti. Man nepatīk fotografēties, bet Raivo prot nodibināt labu kontaktu, un bildes izdodas ļoti skaistas. Šī arī varētu būt viena no mūsu profesiju līdzībām. Man šķiet, ka Raivo ļoti vienkārši un mierpilni piegāja fotostāsta tapšanai un dzemdību procesam. Arī pārējās vecmātes viņam uzticējās un paļāvās, ka viss būs labi. Esmu ļoti apmierināta ar galarezultātu un priecīga, ka tik daudzas vecmātes iesaistījās un atsaucās fotostāsta idejai. Skatoties uz šīm bildēm, var gūt pozitīvas emocijas. Sievietei, ieraugot vecmāti, kura palīdzējusi viņas bērniņam nākt pasaulē, uzreiz raisās atmiņas par laiku, kad pati gaidīja mazulīti. Šis fotostāsts raisa prieku un mīļumu.”
Raivo piekrīt, ka tieši to ir vēlējies ar šo fotostāstu piedāvāt. “Manuprāt, daudzi cilvēki, jo īpaši vīrieši, baidās no dzemdību procesa. Šajās bildēs var redzēt, ka bērniņa nākšana pasaulē ir ļoti skaists un dabisks process. Iemūžināju arī savas meitas pirmos brīžus šajā pasaulē. Tikai žēl, ka nav neviena bilde, kur var redzēt manas emocijas, sagaidot meitiņu. Skudriņas skrien pa ķermeni un taurenīši dejo vēderā.”
Jāpiemin, ka fotogrāfa Raivo ģimenē aptuveni pirms pusotra mēneša Vidzemes slimnīcā piedzima meitiņa, kurai pasaulē palīdzēja nākt vecmāte Natālija. Antra un Raivo, aplūkojot fotostāstu, spriež, ka, iespējams, fotostāsts ir izdevies tik sirsnīgs un mīļš, jo fotogrāfs tā tapšanas laikā pats kļuva par tēti un četras dienas kopā ar sava bērniņa mammu pavadīja Vidzemes slimnīcas Dzemdību nodaļā. “Šādus darbus nevar vienas dienas laikā radīt,” uzsver Raivo.
Fotostāsts “Viņas” Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas izstāžu telpā apskatāms līdz 9.maijam. Savukārt no 11.maija fotostāsts tiks izvietots un interesentiem būs pieejams Vidzemes slimnīcas telpās.
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Cerbule, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, kā arī SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa.
Sagaidot Latvijas simtgadi, Valmierā būs 12 šādas neparastas sadarbības dažādu paaudžu un dažādās jomās strādājošiem cilvēkiem, kuri citkārt, iespējams, kopīgā sarunā nesatiktos.
