Lasīšanas laiks: 3 min
Valmieras Viestura vidusskolas (VVV) “Sprīdītis” ir Latvijā vienīgais oficiāli apstiprinātais skolēnu teātris. Šī gada sākumā par tā vēsturi iznāca grāmata “”Sprīdītis” Laimīgajā zemē”, bet nesen izrādīta Žetonvakara izrāde “Vella kalpi”.
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājās ar skolēnu teātra māksliniecisko vadītāju un režisoru Robertu Segliņu.
Kas ir teātra klase?
Papildus visām vispārizglītojošās vidusskolas stundām teātra klašu audzēkņiem notiek speciālas ar teātri saistītas nodarbības. Mēs radām interesi, iedodam pamatus, lai jaunietis pats varētu vērtēt, vai teātris patiešām viņu saista, jo darbs pie izrādes ir ilgs un smags. Zināmā mērā tas dažkārt rada papildu grūtības skolas mācību procesā, jo ir reizes, kad izrāžu dēļ, kuras mazākajiem skatītājiem demonstrētas rīta pusē, dalībniekiem ir jākavē stundas. Teātra klašu audzēkņi ir tie, kuri vienmēr cenšas radoši izpausties, padarot skolas dzīvi interesantāku.
Ko iesaistīšanās teātrī dod jaunietim?
Manuprāt, izmainās skatījums uz dzīvi. Cenšamies apmeklēt Valmieras teātra izrādes, ejam uz kultūras pasākumiem, dodamies arī uz Rīgas izrādēm. Redzesloks stipri paplašinās, jo mācāmies ne tikai teātra spēlēšanu, bet arī organizēšanu, rakstām recenzijas. Jaunieši mācās kļūt par zinošiem skatītājiem, prot novērtēt profesionālu darbu.
Kas ir tas interesantais jauniešu teātra režisora profesijā?
Jūtu, ka varu ļoti daudz dot. Ar jauniešiem nav garlaicīgi. Grūtākais ir tas, ka grupas vienmēr ir lielas, mazāk par 25 cilvēkiem nekad nav. Dalībniekiem interese par teātri lielākoties sākusies jau bērnībā. Savukārt vidusskola ir laiks, kad cilvēks sāk patstāvīgi domāt, analizēt. Iesaistīšanās teātra nodarbībās var viņam palīdzēt šajā procesā. Mūsdienās skolēni ir daudz kustīgāki, grib ātrāk iegūt rezultātu. Pēc vidusskolas pats nedomāju kļūt par režisoru, bet teātra klasē iedotā dzirkstele kaut kur sevī bija saglabājusies.
Par ko ir gandarījums?
Esam izveidojuši Latvijas skolēni teātra festivālu “…un es iešu un iešu!”, kas šopavasar notiks jau astoto reizi. Valmierā ierodas teātra draugi – bērni un jaunieši – no visas Latvijas, notiek meistarklases, tiek parādītas izrādes, kurās redzam visu gada laikā sasniegto. VVV zāle visiem interesentiem jau kļuvusi par mazu.
Vai Valmiera ir teātra pilsēta?
Jā. Uzskatu, ka pilsētā, kurā ir teātris, aura ir labestīgāka. Te ir iespēja pilnveidoties, gūt iedvesmu. Latvijā citur nav šāda veida teātra novirziena klases, tāpēc mūsu vidusskolā mācās skolēni no dažādām vietām, tajā skaitā arī no Rīgas, Rūjienas, Bauskas, Lielvārdes. Lielākais šķērslis parasti ir apmešanās vietu trūkums, jo daudziem nepieciešamas kopmītnes. Savukārt tie, kuri ir mūsu teātra klases absolventi, lielākoties vēlas profesionālo dzīvi saistīt ar kultūras jomu. Interese kopš Zigurda Ķestera laikiem par skolēnu teātri nav mazinājusies.
Kāds bija un ir Zigurda Ķestera devums skolēnu teātrim?
Viņš ir skolēnu teātra „Sprīdītis” un teātra klašu izveidotājs. Varētu teikt, ka turpinām to, ko viņš ir iesācis, jo izveidotais bija kaut kas unikāls un tāds ir vēl tagad. Tolaik skolēnu teātru bija vairāk, tagad grūti atrast līdzekļus. Zigurds Ķesteris bija harizmātiska personība, kuru visi cienīja, jo viņš bija taisnīgs un godīgs, prasīgs – ar precīziem izrādes uzstādījumiem. Režisors prata veidot lielisku komandu. Lai gan skolotājs bija stingrs, viņš atrada kopīgu valodu ar audzēkņiem, kuru lielākā daļa arī mūsdienās atceras viņa lielo ietekmi uz personības veidošanu. Arī pats esmu mācījies pie Zigurda Ķestera. Arī uz mani viņš atstājis milzīgu ietekmi. Turklāt atpakaļ uz VVV, bet nu jau režisora statusā, mani uzaicināja tieši Zigurds Ķesteris.
Par Zigurdam Ķesterim un skolēnu teātrim „Sprīdītis” veltīto grāmatu vairāk var lasīt portāla “Valmieras Ziņas” sarunā ar vienu no grāmatas autoriem, skolotāju, skolēnu teātra „Sprīdītis”absolventu Māri Lapsiņu.
