Lasīšanas laiks: 5 min
Svētdien, 15. septembrī, tika aizvadīta noslēdzošā – ceturtā ekskursija ciklā pa Valmieras novadu. Katrai ekskursijai bija dots nosaukums: 5. maijā – “Uz saldējuma galvaspilsētu”, 2. jūnijā – “Labs loms Burtniekos”, 18. augustā – “Ar balsi pēc atbalss”, bet šīs svētdienas ekskursijas nosaukums bija ļoti noslēpumains – “Aklais randiņš”. Vien no fotogrāfijas reklāmā varēja saprast, ka viens no apskates objektiem būs Santas Paegles izveidotais piļu un muižu Miniciems, bet, kas vēl sagaidāms ekskursijā, nebija ne jausmas. Šis mistiskais maršruts gan interesentus neatbaidīja, gluži otrādi – nezināmajam ceļojumam bija pieteicies rekordliels skaits – 45 piedzīvojumu meklētāji. Kā atzina šīs dienas gide Lolita Dreimane, acīmredzot cilvēkiem patīk izaicinājumi un noslēpumi.
Jau izbraucot no Valmieras, Lolita stāstīja par Valmieras Šanas biedrību, kuras virsaitis bija Grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags. Vēsture saplūda ar mūsdienām, un katram braucējam bija jāatzīstas, kura “šana” viņam ir vissvarīgākā. Šķiet, vispopulārākā bija ceļošana, bet, protams, bija arī dejošana, dziedāšana, lasīšana, ēšana un citas -šanas. Daudzas no tām tika realizētas dienas gaitā, jo ekskursija taču ir viena liela un laba dzīves baudīšana!
Sarežģītāks gides uzdevums bija pēc taustes un smaržas atpazīt saturu piecos linu maisiņos. Četri bija saprotami, bet piektais nekādi nedevās rokās. Piparmētras, ķimenes, lavandu un liepziedus nodeva smaržas, bet linsēklas neizdevās atkost.
Gide Lolita atgādināja arī par akciju “Apceļosim Latvijas pilis un muižas!”. Tā norisinās līdz 26.oktobrim, un akcijas laikā ir iespēja apmeklēt 63 kultūrvēsturiskos objektus, krājot zīmogu burtus. Svētdienas ekskursijas laikā no garā saraksta varēja iepazīties ar trijām arhitektūras pērlēm – Alūksnes Jauno pili, Mēru muižu un Stāmerienas pili, bet šajā vietā gan akcija nestrādāja, jo Santas Paegles veidotajā MiniCiemā cilvēki uz skaistajām celtnēm var paskatīties milža acīm. Deviņas ēkas izgatavotas mērogā 1:25. Santas rokām šobrīd kopumā tapušas 10 celtnes, bet mini Jērcēnmuiža atrodas pašā Jērcēnmuižā.
Bija daudz jautājumu un atbilžu par idejas rašanos, ēku tapšanu, kurioziem iz dzīves, vecāko un jaunāko celtni, nākotnes nodomiem utt. Visu nav iespējams atstāstīt un droši vien arī nevajag, jo labāk redzēt un dzirdēt katram pašam no Santas mutes. Katrā ziņā šis ir tikai viens no Santas hobijiem, un viņa nedomā apstāties. Iztaujājot ekskursantus par citiem maketiem, kādus gribētu redzēt MiniCiemā, protams, tika pieminēta gan Rundāles un Cesvaines pils, gan Valmiermuiža, Dikļu pils, Odzienas muiža un citas. Dažas no tām Santai jau ir padomā.
Tālāk ceļš ved uz veselīgu gardumu ražotni. Daudzos tirdziņos “Granberry” produkcija jau sen bija labi iepazīta, tagad varēja apskatīt, kur top šīs garšīgās sukādes. Lāsma Kiļupe, kas ir galvenais boss, atzīst, ka pārsvarā viss ir smags un visai nogurdinošs roku darbs, sākot no cidoniju vākšanas astoņu hektāru platībā un lielo ķirbju cilāšanas un griešanas, beidzot ar žāvēšanu un iepakošanu. Saspringtākajā laikā ir 7-10 strādnieki, bet būtībā tas ir ģimenes uzņēmums, un darbs rit visu cauru gadu. Izrādās, augļi un ogas pirms žāvēšanas vispirms tiek sasaldēti, tikai pēc tam +38 grādos top ķirbju, cidoniju, ķiršu, zemeņu un rabarberu sukādes. Kuras ir pircēju visiecienītākās, Lāsma nemāk atbildēt. “Novada garšas” zelta un sudraba medālis gan piešķirts bagātīgajam C vitamīna avotam – cidoniju sukādēm, bet būtībā katram ir sava gaume. Viens mīl maigākas un ne tik intensīvas garšas, citiem patīk skābums un stiprums. Bez sukādēm degustācijai un pirkšanai tika piedāvāti arī “Granberry” dzērieni un sīrupi, kā arī šokolādes.
Pēc saldumiem bieži vien prasās kaut kas sāļāks un sātīgāks. Tā kā pusdienu laiks ir klāt, pienācis laiks vēl vienai labai -šanai. Ekskursijas lielo pulku uzņem kafejnīcas “Kauči” saimnieki netālu no Strenčiem. Ieraugot bagātīgo šķīvi ar plova kaudzi, daudzus pārņem šaubas par savu apetīti, taču lielākā daļa braucēju nesteidzoties ar porciju tiek galā un var doties tālāk.
Noslēdzošais apskates objekts ir Seda, un te ekskursantus sagaida bibliotekāre Viktorija, kas ir liela šīs pilsētas patriote. Viktorijas dzīvesstāsts ir grāmatas cienīgs, viņas ģimenē Krievijas-Ukrainas karš ir ļoti sāpīga tēma. Viktorija dzimusi un līdz astoņu gadu vecumam dzīvojusi Sedā, tad kopā ar mammu devusies uz Pleskavu un uz šo Latvijas pilsētu braukusi tikai vasaras brīvlaikos ciemoties pie tēva, bet 30 gadu vecumā Viktorija ar savu ģimeni pavisam atgriezusies Sedā. Viņa uzskata, ka mazā pilsēta ir ļoti laba dzīvošanai – ir zaļa, nav dārga, te ir ērta satiksme. Viktorijas stāstos savijas pagātne ar tagadni, savas un ģimenes atmiņas un vecās fotogrāfijas par savulaik moderno Sedas stadionu, slimnīcu, skolu… Tagad kultūras nama lielā zāle ir slēgta, skolas nav, daudzas slimnīcas ēkas ir nolupušas, un pretī raugās tukšas logu acis. Kā latīņu teicienā – tā paiet pasaules godība… Neskatoties uz to, šī padomiskā pilsēta ir sakopta un tīra, ir skaists bērnu rotaļu laukums, puķu dobes, šeit iegriežas arī Camino Latvia soļotāji, jo 2.etapa Turna-Strenči garākais maršruts ved cauri Sedas kūdras purvam, un Sedas bibliotēkā ceļotāji savās pasēs var saņemt zīmodziņu.
Šī gada cikls ir noslēdzies. Ceturtajā ekskursijā īpaši tika sveikta jaunākā dalībniece Emīlija, kurai ir vien četri gadi, savukārt nobriedušākajai ceļotājai Edītei ir jau astoņi gadu desmiti! Vēl specbalvu (lietussargu) saņēma Dagnija Bērtulsone, kura piedalījusies visās četrās ekskursijās. Viņa mudināja TIC darbiniekus organizēt ekskursijas arī ziemā. Savukārt pilnīgi visi dalībnieki slāpju remdēšanai jau ekskursijas sākumā saņēma pudeli ar Valmieras minerālūdeni, bet ekskursijas beigās – bukletu un skaistu šokolādes Valmieras izaugsmes medaļu.
