Lasīšanas laiks: 4 min
Viņa ir cerība. Kā maza sēkliņa, no kuras izaug saules līdziniece, tā viņa audzē cerību. Ne mirkli neizlaižot no skata sauli, vienā murskulīti satvertas visas jaunās cerībiņas, lai izkaisītos, lai augtu, lai rādītu, ka mūsos ir gaisma. Viņa ir saule un puķe vienlaikus. Viņa ir cerība.
19. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” saņēma Ukrainas iedzīvotāja Polina Lipova (Polina Lypova), kura, dzīvojot Valmierā, sniedza atbalstu Valmierā mītošajiem kara bēgļiem, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
Krievijai sākot karu Ukrainā, Polina Lipova devās bēgļu gaitās uz Valmieru, jo pilsētu iepazina, studējot Vidzemes Augstskolā. “Man Valmierā ir daudz draugu. Kad sākās karš, latvieši bija pirmie cilvēki, kuri piedāvāja savu palīdzību, cilvēki, kuriem es patiešām rūpēju un kuri sniedza neizsakāmu atbalstu,” stāsta Polina.
Polina Ukrainā atgriezās pagājuša gada vasarā pēc Valmierā pavadītiem pieciem mēnešiem. Valmierā pavadīto laiku, palīdzot citiem kara bēgļiem, viņa atceras kā ļoti intensīvu. “Godīgi sakot, savas bailes, uztraukumu, adrenalīnu pārvērtu darbā. Jau no pirmā ierašanās brīža domāju par darba iespējām, lai man būtu ienākumi, lai es varētu nodrošināt gan savu uzturēšanos šeit, gan palīdzēt. Pirmajā rītā, kad biju ievākusies kopmītnē, draudzene, kura man palīdzēja to izdarīt, teica, lai eju uz kafejnīcu. Viņa bija domājusi, lai eju paēst brokastis, bet es jau biju izdomājusi, ka varu tur brīvprātīgi strādāt un palīdzēt, jo bija ieradušies arī citi bēgļi, kuriem tur tika gatavota maltīte. Tā es kļuvu par trauku mazgātāju. Vēlāk Valmieras novada pašvaldība aicināja kļūt par koordinatoru darbā ar citiem kara bēgļiem no Ukrainas. Mans galvenais pienākums bija palīdzēt bēgļiem saziņā ar Valmieras novada pašvaldību.”
Polina informēja Ukrainas iedzīvotājus, kuri patvērumu rada Valmieras novadā, par Latvijā kopumā un Valmieras novada pašvaldības sniegto atbalstu, palīdzēja atrast un iekārtoties mītnes vietās, reģistrēt vīzas. “Es biju mazliet sociālais darbinieks, mazliet psihologs, mazliet informācijas centra darbinieks, arī sabiedrisko attiecību speciālists un pasākumu vadītājs. Tā bija patiešām vērtīga pieredze. Brīvo laiku pavadīju kopā ar mammu un mūsu suni, viņi ieradās Valmierā drīz pēc manas atbraukšanas. Ar mammu skatījāmies seriālus, peldējāmies Valmieras peldbaseinā, pastaigājāmies gar Gauju.”
Savās mājās Ukrainā Polinai postījumu dēļ atgriezties vairs nav iespējams. “Tomēr, manuprāt, mājas ir nevis sienas un jumts, mājās ir atmosfēra un cilvēki. Tagad dzīvoju Čerņivcos. Esmu mediju pētnieks nevalstiskajā organizācijā, kas rūpējas par vietējo mediju drošību un attīstību. Šobrīd mēs palīdzam žurnālistiem pārcelties no bīstamiem reģioniem un turpināt darbu. Uzskatu, ka mediji ir valsts demokrātijas garants. Tāpēc jūtu sava darba nozīmīgumu.”
Par Valmieru un valmieriešiem Polina saka: “Jūs esat atbalsts, labestība, draudzība, empātija, uzticība un mīlestība. Reiz mēs ar mammu pastaigājāmies ar suni. Garāmgājēja dzirdēja, ka runājam citā valodā, un pajautāja, vai esam no Ukrainas. Kad atbildējām apstiprinoši, viņa lūdza atļauju mūs apskaut, sakot, ka tic, ka viss būs labi.”
Polinai bija iespēja nedaudz apskatīt arī citas vietas Latvijā. Īpaši atmiņā ir palikusi jūras piekraste, Gaujas krasti un meži. “Es ļoti novērtēju latviešu tradīcijas. Mani pārsteidza tas, ka jums ir sava unikālā kultūra, kas nav pazaudēta Padomju Savienības un Krievijas ietekmes dēļ. Jāsaka gan, ka, dzīvojot Latvijā, ukraiņu ēdieni man ļoti pietrūka un bija jāpierod pie latviešu virtuves. Taču esmu pateicīga par gūto pieredzi un neizmērojamo atbalstu, ko jutu.”
Vaicāta, kas viņai ir lepošanās vērts, Polina saka: “Esmu lepna, ka esmu daļa Valmieras un man bija iespēja sniegt šo vienkāršo un mazo palīdzību, ko darīju no visas sirds, lai palīdzētu citiem kara bēgļiem. Kopš kara sākuma Ukrainā viss mainījās. Jā, notiek apšaudes. Jā, mūsu teritorijas tiek okupētas. Daudziem jāpamet savas mājas. Daudzi devušies mūžībā. Bet Ukraina joprojām cīnās. Es nekad neesmu bijusi tik lepna par savu valsti, cik esmu šobrīd. Esmu lepna par mūsu spēcīgo armiju. Esmu lepna, ka valdība dara visu iespējamo, lai cilvēki šeit dzīvotu un strādātu. Es lepojos ar brīvprātīgajiem – tagad gandrīz katrs ukrainis ir brīvprātīgais. Cilvēki nopirka satelīta pakalpojumus! Vienkārši cilvēki, nevis miljonāri, politiķi vai kādas savienības. Vienkārši cilvēki. Un tas, kas mani iedvesmo, visi to dara, ticot Ukrainas uzvarai. Mani nākotnes plāni ir izdzīvot un pārdzīvot šo karu, palīdzēt atdzimt un celt Ukrainu.”
Saņemot apbalvojumu, Polina pasniedza īpašu dāvanu – Lemūrijas ezera fotogrāfiju, turklāt latviešu valodā, ko viņa apguva, kamēr uzturējās Valmierā, pastāstot par dāvanas simbolisko nozīmi. “Fotogrāfijā redzams Lemūrijas ezers Ukrainā, Hersonas apgabalā. Kad atgriezos Ukrainā, apmeklēju labdarības izsoli. Tajā varēja iegādāties arī mediju platformas “Vgoru” (“Вгору”) Hersonas korespondenta Oleksandra Korņakova (Олександр Корняков) fotogrāfijas. Tās ir liecības par cilvēkiem, kuri cīnījās pēdējiem spēkiem, nāves nebaidoties. Izsoles mērķis bija savākt līdzekļus Hersonas iedzīvotāju atbalstam. Divas nedēļas pēc izsoles Hersona tika atbrīvota. Tāpēc šī fotogrāfija ir tik simboliska – par Ukrainu un neatkarību.”
