Valmieras Ziņas

Valmieras muzejā skatītājiem savu noslēpumu atklāj gleznotāja Ieva Iltnere

Laikā, kad ikviena cilvēka ikdienu tieši vai netieši skar Covid-19 ziņas un negatīvie statistikas rādītāji, kad kultūras dzīve ir gandrīz apstājusies un teātrus, koncertus varam vērot vien televīzijas ekrānos, ikviens pasākums reālajā dzīvē ir ievērības cienīgs. Patīkami, ka vismaz muzeji un bibliotēkas ir atvērtas un pieejamas interesentiem, bet vēl iepriecinošāk, ka šīs kultūras iestādes piedāvā arī ko jaunu.

No 12.decembra Valmieras muzeja izstāžu zāles abos stāvos skatītājiem pieejama Ievas Iltneres gleznu personālizstāde “Pielaide noslēpumam”. Šoreiz viss notika klusiņām, bez svinīgās atklāšanas un izstādes viesiem, pat mediju un domes pārstāvjiem tika atvēlēts katram savs laiks. Savā ziņā tas bija arī ieguvums, jo varēja netraucēti parunāties ar mākslinieci.

Esat dzimusi un uzaugusi mākslinieku ģimenē, arī vīrs (Jānis Mitrēvics) ir mākslinieks. Tas ir vieglāk vai grūtāk nekā parastā ģimenē?

Tētis nomira agri (Ievai bija 26 gadi), līdz ar to mums nesanāca daudz parunāties kā māksliniekiem. Viņš nemudināja nodarboties ar glezniecību, drīzāk otrādi – teica, ka sievietei tas ir smags darbs. Mamma mani vienmēr ir atbalstījusi, tāda sieviešu solidaritāte. Ar vīru iepazinos akadēmijas 1.kursā, ir gan konkurence, gan sapratne.

Jums ir jaunākas dvīņu māsas. Kādas bija attiecības bērnībā un kā ir tagad?

Man ar māsām ir četru gadu starpība. Tā kā biju vecākā, protams, bija jāpieskata mazākās māsas, bet mums vienmēr ir bijušas labas attiecības, tagad pat vēl ciešākas. Mums katrai ir vīrs un divi bērni, man ir septiņi mazbērni, bieži esam kopā. Atbildības sajūta gan saglabājusies vēl līdz šim brīdim.

Savulaik Latvijas Mākslas akadēmiju beidzāt ar zelta medaļu. Vai arī dzīvē esat perfekcioniste?

Noteikti nē. Bet neesmu arī nekārtīga. Kad strādāju, nedomāju par kārtību, par to, kur nolieku otas vai grāmatas, bet, kad glezna pabeigta, visu izmazgāju, sakārtoju. Man nav kā Frānsisam Bēkonam – viņa darbnīca Londonā bija kā īsta miskaste. Man kārtībai jābūt savā sajūtu līmenī, attīstos līdz ar gadiem un dzīves pieredzi. Patīk nodarboties arī ar ikdienas saimnieciskajām lietām, bet ne ilgstoši, tā, lai viss ir līdzsvarā.

Jums Valmierā personālizstāde bija 2009.gadā, šī gada pavasarī tapa Mākslas dienu soliņš pie Valmieras Mūzikas skolas. Vai ir vēl kāda saistība ar Valmieru?

Nekādas lielākas saistības nav. Kad vēl notika teātra izrādes, Evita (Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Ašeradena) mani uzaicināja uz izrādi “Jaunākā brāļa vasara”. Izrādes nobeigumā ir izmantota mana tēva glezna “Latvijas laukos”.

Cik vien atceros, jūs man saistāties ar melno krāsu vai melnā un baltā salikumu. Krāsu paletē taču ir ļoti daudz krāsu un toņu…

Katram savs. Tāds košums kā Avotiņai, Naumovam – nekad! Bet šī glezna (sēžam pretī “Oāzei” muzeja 2.stāvā) ir koša (Ieva smaida), ir gan sarkanā, gan zaļā krāsa…

Kā rodas idejas un nosaukumi gleznām un izstādēm?

Idejas vienmēr ir! Nekad nesūkāju otu un nedomāju. Šajā izstādē ir pēdējo 10 gadu darbi. Izstādei bija sarakstīti vairāki nosaukumi, domāju, kas gleznām ir vienojošs. Ne vienmēr, bet reizēm izstādes nosaukums paņemts no kādas gleznas. Ir bijusi “Skaistā trauslā daba”, šoreiz – “Pielaide noslēpumam”.

Aktieriem un dziedātājiem pandēmijas laiks ir ļoti smags gan psiholoģiski, gan finansiāli. Gleznotāji savās darbnīcās joprojām var strādāt un izpausties, muzeji arī ir vaļā… Tomēr – kā jūs, jūsu darbu un ģimeni iespaido šis sarežģītais laiks?

Jā, gleznotāji to izjūt mazāk. Esmu pieradusi strādāt vienatnē garas nedēļas, mēnešus. Man ar sevi nekad nav garlaicīgi! Protams, tagad pietrūkst socializācijas, sarunu ar draugiem izstāžu atklāšanā. Lai arī neesmu liela ceļotāja, tomēr ļoti pietrūkst reālās dzīves, starptautiskās mākslas meses un biennāles ir atceltas, ir liels pārrāvums. Internetā tagad ir daudz kas pieejams, bet to nevar salīdzināt ar īstām izstādēm. Tā kā esmu arī pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, grūti strādāt ar studentiem Zoomā, mākslas darbus datorā ir grūti novērtēt. Tagad mainās arī vārda “pozitīvs” nozīme, varbūt arī Positivus festivālam būs jāmaina nosaukums…

Ievas Iltneres darbi galvenokārt ir lielformāta, bez rāmjiem, klusinātos toņos. Viņas gleznošanas rokraksts ir ļoti individuāls, ne ar vienu nesajaucams. Par sevi un saviem darbiem māksliniece saka:

Mani fascinē robeža, kur satiekas racionālais ar mistisko, perfektais ar spontāno, ironija ar traģisko, skaistais ar neglīto, nenozīmīgais ar svarīgo, mirklis ar mūžību. Gleznošana man ir kā sava veida hipnozes seanss, kurā es pati esmu gan ārsts, gan pacients.

Pēc sarunas Ievu Iltneri sveic Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma un izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Guna Medne, ierodas arī Valmieras domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums un galvenā kultūras projektu vadītāja Liene Jakobsone, sveicot mākslinieci ar košu ziedu pušķi un 2021.gada Valmieras kalendāru. Baudot kafiju un smalkmaizītes, raisās saruna par muzejiem un izstādēm. Kolektīvie apmeklējumi ir aizliegti, bet laipni gaidītas ģimenes, Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņi un citi interesenti.

Guna Medne aicina valmieriešus un pilsētas viesus nenobīties no muzeja priekšpusē esošā nožogojuma, remontdarbiem, tehnikas un strādniekiem. Muzejā var nokļūt gan no domes puses, gan no tirgus, nākot gar Gauju un Valterkalniņu, pie reizes apskatot arī Ievas Iltneres apgleznoto mākslas soliņu, ko dēlīšu un ornamenta dēļ pati māksliniece nosaukusi par indiāņu soliņu jeb “Gaujas indiāņi”.

Ievas Iltneres izstāde apskatāma katru dienu līdz 30.janvārim: pirmdien-sestdien 10.00-17.00, tagad arī svētdienās 10.00-15.00.

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri