Lasīšanas laiks: 2 min
Kokle latviešiem ir sens mūzikas instruments, kas saistās gan ar darba tikumu, bēdu kliedēšanu un maģisku spēku, gan kā skaņas un harmonijas simbols. Kādu laiku kokle šķita mazliet piemirsta, priekšroka tika dota mūsdienīgākiem mūzikas instrumentiem, bet pēdējā laikā kokle atkal ir goda vietā, un tiek organizētas koklētāju grupas gan ar, gan bez priekšzināšanām.
Otrdien, 3.martā, miera, harmonijas un pat sava veida maģijas vakars tika aizvadīts Valmieras muzeja de Woldemer klasē, kur mūzikas terapeite Baiba Vanaga un viņas etno kokļu grupa “Saules meitas” pulcēja interesentus uz dziedāšanas vakaru.
Kā atzina Baiba Vanaga, ne “Saules meitām”, ne arī šim vakaram nav īpašu noteikumu un likumu, galvenais ir būt sakabē ar sevi, izjust savu būtību un virzību.
Lai gan uzmanības centrā bija kokles, skanēja arī vēja zvani, stabules, svilpaunieks, bez tam Baibai līdzi bija vesels grozs ar dažādiem, vārdos nenosauktiem, mūzikas instrumentiem. Katrs dalībnieks varēja izvēlēties sev piemērotāko, līdz ar to kokļu skaņas tika papildinātas ar dažādiem klabekļiem, dūcekļiem, žvadzekļiem, kur skaņas radīšanai izmantotas pupas, pistāciju čaulas un citi dabas materiāli.
Vakara gaitā izskanēja daudzas pazīstamas un arī mazāk zināmas latviešu tautasdziesmas, kur goda vieta tika ierādīta Saulei, Dievam, Laimai, Mārai. Bija arī aizsardzības dziesmas un dažādas skaņu improvizācijas. Īpaša saskaņa un kopības sajūta izveidojās, kad balsis un mūzikas instrumenti skanēja tumsā, vien pa logiem iespīdēja pilsētas ugunis, bet griestus un grīdu rotāja improvizētas zvaigznītes: Dod, Dieviņi, dodamo, es paņemšu ņemamo…
Šī bija kā meditācija, kā seno laiku vakarēšana, un ikviens devās mājup, paņemdams sev līdzi mieru, prieku, gaišumu…
