Lasīšanas laiks: 2 min
Līdz 12.decembrim Valmieras muzeja Izstāžu namā aplūkojama gleznotāja, pedagoga un latviešu strēlnieka Kārļa Baltgaiļa (1893–1979) gleznu, zīmējumu un skiču izstāde. Tajā iekļauti darbi no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma, informē Justīne Deičmane, Valmieras pilsētas pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste.
Jaunībā mākslinieku K. Baltgaili saistījusi jūra, tāpēc viņš vienu vasaru nobraucis par kuģa puiku un vēlāk mēģinājis iestāties Mangaļu Jūras skolā, tomēr tas nav izdevies tuvredzības dēļ. Kāds ārsts, redzēdams Kārļa Baltgaiļa zīmējumus, ieteicis viņam doties pie Jaņa Rozentāla, kurš nākamo mākslinieku arī uzņēmis savā studijā (1906-1907). Vēlāk K. Baltgailis iestājies Ata Ķeniņa reālskolā (1907-1911), bet 1917.gadā mākslinieks beidzis Penzas Mākslas skolu. Pēc tam, kā brīvprātīgais, iestājies 5.Zemgales Latviešu strēlnieku pulkā. Kārlis Baltgailis tika apbalvots ar Jura krustu par cīņām pie Mazās Juglas.
Pēc apvērsuma 1918.gada februārī mākslinieks devies uz Penzu, vēlāk uz Omsku Sibīrijā, kur nodarbojies ar mākslu, bet Rīgā atgriezies 1920.gada maijā. II Pasaules kara laikā, 1944.gadā, vāciešiem nopostot Jelgavu, iet bojā mākslinieka iedzīve un darbi (daudzi tika atjaunoti pēc atmiņas). Pēc tam mākslinieks devies dzīvot uz Cēsīm, kur strādājis par skolotāju Cēsu skolotāju institūtā (1945-1950) un Cēsu 2.vidusskolā (1950-1956).
Kārlis Baltgailis daiļradē risinājis galvenokārt strēlnieku tēmu. Diemžēl liela daļa 20.gadsimta 20. un 30.gadu darbu gāja bojā Jelgavā. K. Baltgailis gleznojis arī portretus, ainavas, sadzīves žanra darbus – galvenokārt lauku darbu tēmas. Strādājis galvenokārt temperā un akvareļglezniecībā. Lakonisks – kolorītā, kompozīcijā un zīmējumā, ekspresīvs – ritmos. Ap 20.gs. 40.gadu pievērsies arī Bībeles sižetiem.
K. Baltgailis bijis Latvijā aktīvs mākslas dzīves organizētājs, viņš veicis plašu mākslas propagandu Latvijas pilsētās. Bijis viens no mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” dibinātājiem un tās tēlotāja mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940.gadam, kā arī rakstījis par latviešu izstādēm un mākslu žurnālā “Zaļā Vārna”. Pēc II Pasaules kara līdzīgu darbu veicis Cēsīs, kur organizējis ikgadējas novada mākslinieku darbu skates. Visu mūžu krājis un sistematizējis latviešu mākslas vēstures materiālus, jo plānojis izveidot latviešu mākslinieku vārdnīcu, bet darbs palika nepabeigts atbalsta trūkuma dēļ.
