Šogad aprit 70 gadi kopš 1949. gada 25.martā no Latvijas uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem tika izsūtīti vairāk nekā 42 125 cilvēki. No Valmieras apriņķa 1949. gadā tika deportēti 2033 iedzīvotāji. Pieminot traģiskos notikumus, šodien pie Valmieras dzelzceļa stacijas norisinājās komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīts atceres brīdis
Klātesošos uzrunāja Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums, Valmieras politiski represēto biedrības ilggadējā priekšsēdētāja Daina Krēpause un tagadējā vadītāja Ārija Kārkliņa, kā arī Vidzemes Augstskolas rektors un vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Pasākumā skanēja patriotiskas dziesmas, ko izpildīja Valmieras Kultūras centra senioru vīru koris “Baltie bērzi” (diriģente Inga Zirne) un solisti.
Ričards Gailums pateicās visiem piemiņas brīža dalībniekiem, it sevišķi tiem, kuri par spīti savam cienījamam vecumam ieradās, lai godinātu represēto piemiņu. “Ir pagājuši tikai 70 gadi kopš brīža, kad lielvara savu pozīciju nostiprināšanai izmantoja tik cietsirdīgu metodi. uz vilciena sliedēm ir vairāk nekā 40 tūkstošu cilvēku sāpju smagums, mājās palikušo tuvinieku bezcerība, salauztas dzīves un likteņi. 70 gadi nav pat viena cilvēka mūžs. Tik mazs laiks mūs šķir no 1949.gada traģēdijas līdz mūsdienām brīvā Latvijā. Šeit tiekoties, mēs atdodam godu komunistiskā genocīda upuriem, tiem, kuri dzimtenē vairs neatgriezās, tiem, kuri pavadīja daudzus gadus svešumā, tiem, kuri vienmēr saglabāja cerību atgriezties un tiem, kuri neskatoties uz to, cik tas ir grūti, izstāsta bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, mums par pieredzēto. Deportācijas apliecina, cik liels spēks ir mūsu tautā, ikvienā no mums. Tas ir ieslēpts mūsu būtībā. Tāpēc, pieminot un atceroties, mēs turpinām saglabāt šo spēku. Mūsu uzdevums ir nodot to bērniem, mazbērniem, lai viņos būtu atziņa, ka nekas tam līdzīgs atkārtoties nedrīkst,” teica pašvaldības pārstāvis.
Daina Krēpause, atsaucoties uz Ričarda Gailuma teikto, ka pagājuši TIKAI 70 gadi kopš traģiskajiem notikumiem, atzina, ka 1949.gada 25.marta rīts nekad neizzudīs no deportāciju upuru atmiņas. “Tajā rītā kusa sniegs un bija salidojuši strazdi. Bet atmiņās ir tas lielais kontrasts starp dabas baltumu un melnumu, sāpēm vagonā,” atcerējās Daina Krēpause. Viņa pastāstīja savas atmiņas par grūto atvadīšanos no dzimtenes, sāpju pilno ceļu lopu vagonā un par nabadzību, ar kādu sastapās, nonākot Sibīrijā. Taču čaklie latvieši palika nesalaužami un spēja izdzīvot šajā skarbajā zemē. Viņi izcēlušies ar darba tikumu un, atgriežoties mājās, atstājuši tur iekoptus laukus. Daina Krēpause uzsvēra, ka neskatoties uz skarbo likteni, represētie savu dzīvi ir nodzīvojuši godam.
Gatis Krūmiņš norādīja, ka 1949.gada 25.marta deportācijas bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana. “Tas bija plāns, kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu, nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa, bija cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja piedraudēt “Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?” Vēsturnieks uzsvēra, ka tomēr līdz galam šis ļaunais plāns neizdevās. Viņaprāt, Padomju vara nebija rēķinājusies ar mūsu nācijas iekšējo spēku. To pierāda vēsturiski fakti. Trīsdesmito gadu beigās Latvija bija 15.vietā pasaulē pēc iedzīvotāju dzīves ilguma. “Mēs bijām ilgdzīvotāji. Tas bija spēks, kas ļāva lielai daļai no uzsūtītājiem atgriezties.”
