Lasīšanas laiks: 4 min
Valmierā turpinās Ziloņu ielas pārbūve, labiekārtojot un attīstot pilsētas vēsturisko centru. Tā kā pārbūve notiek kultūras pieminekļa un tā aizsardzības zonā, būvdarbi notiek arheoloģiskā uzraudzībā, ko nodrošina SIA “Arheoloģiskā izpēte”. Šī gada maijā, atrokot zemes vaļņa akmens aizsargsienu netālu no Lāčplēša ielas, atsedzās iepriekš neatklāts Valmieras pils mūra izvirzījums uz Dzirnavu ezeriņa pusi, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste vides komunikācijā Līga Bieziņa.
Atsegtais izvirzījums ir laukakmeņu mūrējums, kam austrumu un rietumu pusēs pieslēdzās pils aizsargmūra vaļņa atbalsta sienas. Konstrukcija mūrēta no lieliem laukakmeņiem, gan apstrādātiem, gan neapstrādātiem, dolomītakmens gabaliem un ķieģeļu fragmentiem, tos liekot kaļķu javā. Trapeces formas mūrējuma lejas daļā izmantota divu dažādu sastāvu kaļķu java.
“Nelielā mūra izbūve visticamāk ir senāka par zemes vaļņa aizsargsienu. Par to liecina atšķirīgais šuvju materiāls un izbūves novietojums, kas iziet gan aizsargsienas priekšā, gan aiz tās. Precīzs būves datējums nav zināms,” skaidro SIA “Arheoloģiskā izpēte” arheoloģe Liena Ritere.
Nav skaidra arī laukakmeņu mūrējuma izbūves funkcija. Mūrējuma novietojums starp iespējamo Valmieras pils ziemeļu aizsargmūra vietu un vaļņa aizsargsienu liek domāt, ka tā ir bijusi daļa no kādas citas būves. Taču tam pretrunā ir konstrukcijas izteikti trapecveida forma un slīpais novietojums. Valmieras muzeja vēsturnieki pieļauj, ka atsegtais laukakmeņu mūrējums varētu būt daļa pilsētas ziemeļu mūra kontrforsiem, kas būtu ne jaunāki par 17.gadsimta sākumu, taču varētu būt arī senāki – daļa no viduslaikos pastāvējušā pilsētas aizsargmūra.
Valmieras muzeja vēsturnieks Dāvis Pumpuriņš skaidro: “Viduslaikos Valmieras pils un pilsēta veidoja vienotu, noslēgtu aizsardzības sistēmu, ko no visām pusēm ieskāva mūris. Iekļūt pilsētā varēja tikai pa vārtiem (Rīgas vārtiem – rietumos, Tērbatas vārtiem – ziemeļos). Vairākus gadsimtus pilsēta attīstījās iekšpus mūriem. Sākot ar 16. gadsimta vidu, augstie aizsargmūri nespēja nodrošināt pietiekamu aizsardzību pret jaunajiem šaujamieročiem. Tāpēc 17.gadsimtā, zviedru valdīšanas laikā, pārplānoja Valmieras aizsardzības sistēmu veiksmīgākai pretinieku uzbrukumu atvairīšanai, ap pilsētu uzbēra zemes vaļņus. Vecos pilsētas mūrus daļēji nojauca vai izmantoja jauno vaļņu pamatiem, tos aprokot ar zemi. 1634. gada plānā pilsētas ziemeļos redzami uz Rātes upes jeb Dzirnavu ezera pusi izvirzīti mūra balsti – kontrforsi. Plāns tapis vien dažus gadus pēc tā sauktā poļu-zviedru kara, kā rezultātā Valmiera bija nonākusi Zviedrijas sastāvā. Vēlākajās kartēs kontrforsi nav redzami. Tas liek domāt, ka vēlākajos zemes nocietinājumos aprakti jau pastāvējuši mūra fragmenti, tai skaitā izvirzītie mūra balsti – kontrforsi”.
Valmieras 1634. gada plāns no Zviedrijas arhīva. Tajā atzīmēti iespējamie kontrforsa izvirzījumi, kas atsegti nogāzē pie Dzirnavu ezeriņa. Ar dzeltenu atzīmēta vieta, kur atrodas būvdarbu arheoloģiskajā uzraudzībā atklātais senais laukakmeņu mūrējums.
Šī gada pavasarī un vasarā notiekošās arheoloģiskās izpētes laikā vēl nav pabeigta tranšejas rakšana gar zemes vaļņa aizsargsienu. Tādēļ, iespējams, turpmākie zemes darbi sniegs jaunas un konkrētākas liecības par atklātā objekta funkciju un datējumu.
Ņemot vērā mūrējuma stāvokli, izskatu un atrašanās vietu, to nolemts iekonservēt, aprokot ar zemi. Valmieras muzeja speciālisti uzskata, ka šajā situācijā, kad nav plānota mūru konservācija un eksponēšana, tas ir labākais risinājumus. Ar zemi apklātais laukakmeņu mūrējums būs daļa no labiekārtotās Ziloņu ielas zaļās zonas, kur arī turpmāk apmeklētāju skatam pavērsies daļa no Zilo un Tērbatas bastionus savienojošās senās Valmieras pils aizsargmūra.
Ziloņu ielas Valmierā pārbūve notiek visā tās garumā no Lāčplēša līdz Bastiona ielai. Ziloņu ielas pārbūves mērķis ir labiekārtot ielu un tai piegulošās teritorijas pie Dzirnavu ezeriņa, kā arī izveidot laukumu mākslas objektam “Krodera ābele”. Teritorijā plānoti vairāki laukumi. Tā saglabās galvenos gājēju un velosipēdistu plūsmas virzienus un vienlaicīgi kalpos kā atpūtas teritorija pilsētvidē. Lāčplēša un Ziloņu ielas krustojumu paredzēts veidot kā teātra priekšlaukumu, vienlaicīgi vizuāli paplašinot jaunās Ziloņu ielas telpu un kļūstot par teātra ārtelpas papildinājumu.
Ziloņu ielas pārbūves būvprojekta autors ir SIA “Ceļu komforts”, piesaistot ainavu arhitekti Helēnu Gūtmani. Būvdarbu veicējs, atbilstoši iepirkumam, SIA “Limbažu ceļi”. Būvdarbus plānots pabeigt līdz nākamā gada beigām. Pārbūve tiek īstenota Eiropas Savienības darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” prioritārā virziena “Vides aizsardzības un resursu izmantošanas efektivitāte” 5.5.1. specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus” projektā “Valmieras Vēsturiskā centra attīstība”. Tā ieviešanai plānots ERAF finansējums 2 000 000,00 EUR, valsts budžeta dotācija pašvaldībai 70 588,24 EUR un pašvaldības finansējums 1 409 107,63 EUR. Līguma summa par pārbūves darbu izpildi Ziloņu ielā ir EUR 1 252 174,39, bez pievienotās vērtības nodokļa.
Tradīcija Valmierā – soliņi – minimāli.
Varēja iztaisīt mini strūklaku daļu, kur atvēsināties, piemēri tālu nav jāmeklē – Cēsis.
Un vēl Valmiera grib kļūt par Eiropas kultūras pilsētu – patiesībā Valmiera ir plika, nekā skaista nav, centrā Vārpas stulbums. Kur ir estētiskais baudījums Valmierā?
Uztaisīja skaistu Hanzas sienu, bet kurš to redz? Būda priekšā, bet vajadzēja būt rožu laukumam.
Es mīlu savu Valmieru.